PĒTERIS APINIS, ārsts
Vēlēšanu tuvumu es sajūtu portālos un sociālajos tīklos. Viedokļi un paziņojumi par veselības aprūpi un medicīnu kļūst arvien īsāki, solījumi – plašāki, arī negāciju par ārstu darbu vairāk. Mani jau sen nepārsteidz, ka mans draugs, Veselības ministrs Hosams Abu Meri svaidās ar otrā kursa atziņām, jo viņš jau tās neraksta, bet viņa padomnieki komunikācijas jautājumos medicīnu nekad un nemaz nav mācījušies.
Patiesībā es vēlējos uzrakstīt vienkāršu atziņu – Latvija nav vientuļa sala, un neatkarīgi no ministra kļūdām, ministrijas mazspējas un finansiālas krīzes valstī, Latvijas medicīna iet līdzi laikmetam. Jau notika konkurss “Da Vinci” robottehnoloģiju iepirkumam Austrumu klīniskās universitātes slimnīcai un Paula Stradiņa klīniskās slimnīcas vajadzībām, bet nule – ministrs to apstādināja – nevajag Latvijai modernu ķirurģiju (šajā kontekstā vārds “nule” nav attiecināts uz ministru, bet ir neprecizēts laiks, piemēram – pagājušo nedēļu).
Tad nu būs garš un nopietns raksts būs par modernās medicīnas spožumu un postu, par medicīnu kā amatu, zinātni un mākslu 21. gadsimtā. Par to medicīnu, ko kā amatu, zinātni un mākslu savulaik definēja profesors Pauls Stradiņš. Lielā mērā šo rakstu veltu sava drauga, profesora Andreja Ērgļa (profesora Paula Stradiņa mazdēla) autorraidījumam TV24 “Laiks zinātnei”, kur es arī esmu ticis aicināts piedalīties un diskutēt par medicīnas zinātnes attīstību.
Pēdējā gadsimta laikā, un īpaši jau pēdējos piecdesmit gados, medicīnas zinātne ir attīstījusies nesalīdzināmi straujāk nekā jebkurā citā vēstures laikposmā. Filozofiskās spekulācijas ir piekāpušās eksperimentiem, jo medicīna ir ne tikai spējusi tikt līdzi vispārējai zinātnes attīstībai, bet pakāpeniski ieņēmusi pētījumos vadošo vietu – vairums mūsdienu atklājumu ir saistīti ar medicīnas zinātnēm. Vairums Nobela prēmiju laureātu fizikā, ķīmijā un pat ekonomikā saņem balvas par tiešiem un netiešiem pētījumiem medicīnā.
Medicīna manas dzīves laikā var lepoties ar ļoti daudziem sasniegumiem, kurus nevar dēvēt savādāk kā par brīnišķīgiem. Mūsdienu medicīnu raksturo bezprecedenta medicīnisko zināšanu attīstība, ko veicinājusi ne tikai zinātne, bet arī tehnoloģiju straujais izaugsmes temps. Rodas iespaids, ka nākamajos desmit gados zinātnes atklājumu skaits un apjoms pieaugs. Šāda perspektīva ārstiem palielina intelektuālo izaicinājumu un profesionālo gandarījumu.
Manuprāt (bet es galīgi neesmu vienpatis šajā viedoklī) visnozīmīgākais no visiem medicīnas zinātnes sasniegumiem ir cilvēka genoma pilnīga sekvencēšana. Tai ir milzīgs potenciāls visdažādāko slimību profilaksei, diagnostikai un ārstēšanai (izņemot traumas); ja tas tiks pilnībā realizēts, tad neizmērojami paplašinās ārstu iespējas palīdzēt pacientiem.
Medicīnisko zināšanu paplašināšanās ietver ne tikai zinātni un tehnoloģijas, bet arī klīniskās pieredzes un zināšanu uzkrāšanu un dokumentēšanu, ko veic paši ārsti, un tieši ārstiem ir galvenā loma jauno zinātnisko atziņu pārvēršanā klīniskos ieguvumos pacientu aprūpē. Ja kādreiz manā rīcībā bija daži ikmēneša žurnāli krievu valodā, tad tagad – praktiski neierobežota informācija digitālos žurnālos un vēl vairāk – šīs informācijas apstrāde un apkopojumi. Nenoliedzu, ka esmu pamanījies ar mākslīgā intelekta palīdzību tulkot rakstus pat no ķīniešu valodas, un jāteic – pasaules zinātnes attīstību lielā mērā šodien nosaka Āzijas valstis.
Viena no svarīgākajām šīs milzīgās medicīnas zinātnes un zināšanu plūsmas sekām ir ārstu pienākums tikt līdzi arvien straujākām pārmaiņām. Tad nu es esmu nonācis līdz pirmajam un galvenajam jautājumam, ko vajadzētu saklausīt nākamajam veselības ministram – ārstu nepārtrauktai medicīniskai izglītībai. Vienkāršoti – mācīties jaunu, atsvaidzināt esošās zināšanas un atbrīvoties no novecojušām. Mans uzdevums ir aizmirst tos medikamentus, kurus lietoju anestezioloģijā pirms 30 gadiem, jo par 80% tie ir mainījušies. Un te nu būtiski – kā atšķirt graudus no pelavām – ārstam ikdienā piedāvātajā jauno zāļu un iekārtu plūsmā.
Ne viss, kas tiek reklamēts kā jauns un labāks, noteikti ir vērtīgs un noderīgs. Labas pamatzināšanas dabaszinātnēs un farmakoloģijā noteikti palīdz, bet praksē ārstam nav iespējams pārbaudīt apgalvojumus par jauniem medikamentiem, iekārtām un instrumentiem. To var pienācīgi un uzticami veikt tikai institucionālā līmenī. Es tiešām ticu, ka Eiropas savienībai izdosies radīt sistēmu, kas novērtēs medikamentus un tehnoloģijas. Līdz šim to tehnoloģiju, kuras tiek novērtētas, skaits ir neizbēgami ierobežots darbaspēka un resursu pieejamības dēļ.
Noderīgas šobrīd ir randomizētu kontrolētu pētījumu metaanalīzes. Tomēr ir jāpatur prātā, ka šīs metaanalīzes bieži finansiāli atbalsta medicīnas produktu ražotāji. Klīniskie pētījumi un metaanalīzes tiek veikti, pamatojoties uz godīguma un integritātes sistēmu. Mums nav citas iespējas kā uzticēties pētniekiem.
Sava raksta sākumā es pieminēju Latvijas ķirurgu un urologu vēlmi iegādāties “Da Vinci” robottehnoloģiju, un to šoreiz izmantošu kā piemēru. Šī tehnoloģija ir dārga, taču sniedz labāku rezultātu ķirurģijā. Robottehnoloģijas ķirurģijā pasaulē darbojas jau vairāk kā 30 gadus. Robottehnoloģiju pamatlicējs ir ASV kompānija Intuitive Surgical, kas plašāk pasaulē zināma kā “Da Vinci” robotu ražotājs.
Mūsdienu ķirurgi visā pasaulē operē ar piekto “Da Vinci” robotu paaudzi, un kopumā pasaulē ir veiktas vairāk par 2,5 miloniem operāciju, izmantojot “Da Vinci” tehnoloģiju. Pasaulē ir vairāk nekā 10 tūkstoši “Da Vinci” robotu, kas ikdienā tiek aktīvi noslogoti. Tepat kaimiņos – Polijā ļoti daudz tiek strādāts ar šīm tehnoloģijām un jau veikts vairāk nekā 23 tūkstoši operāciju. “Da Vinci” robotu iespējams izmantot vairākās ķirurģijas specialitātēs – uroloģijā, ginekoloģijā, vispārējā ķirurģijā, torokālajā ķirurģijā, otorinolaringoloģijā, un vēl jāpiebilst – ļoti veiksmīgi – bērnu ķirurģijā. Daudzviet pasaulē robotķirurģija kļuvusi par standartu ķirurģijā, piemēram, ASV gandrīz visas radikālas prostatektomijas tiek veiktas, izmantojot robotu.
Galvenās “Da Vinci” robottehnoloģijas ķirurģijas priekšrocības ir minimāli invazīva pieeja – pacients pēc prostatas operācijas ir gatavs doties mājās nākamajā dienā, bet ginekoloģisku operāciju gadījumā – tajā pašā dienā, kad veikta operācija. Šeit sākas ekonomiski aprēķini – tiek ietaupītas slimnīcas gultasdienu izmaksas, bet jo īpaši – intensīvas terapijas gultasvietu izmaksas, jo lielai daļai pacientu intensīvā terapija nemaz pēc operācijas nav nepieciešama. Pacients ātrāk atgūst darbaspējas, atgriežas darbā un maksā nodokļus. To visu var aprēķināt un teikt – robottehnoloģija var būt ekonomiski ļoti izdevīga un dot labumu sabiedrībai. Pie kam – robottehnoloģiju operācijas ir ļoti precīzas, jo robots noņem ķirurga roku trīci un mērogo instrumentu kustības. Medicīnas zinātniskajā literatūrā visai pārliecinoši tiek pierādīts, ka robottehnoloģijas operācijām ir mazāk recidīvu, mazāka mirstība, mazāks komplikācijun skaits un mazāks asins zudums operācijā. Te būtiski piebilst, ka robots operācijas laikā nerada spriedzi uz pacienta vēdera sienu, kā rezultātē sāpes pēc operācijas ir mazākas vai vispār pēc operācijas neesošas. No vīrieša pozīcijas mazāk būtiski, bet sievietes pamana, ka kosmētiskais defekts pēc robottehnoloģiju izmantošanas ir ievērojami mazāks.
Valstīs un klīnikās, kurās ienāk robottehnoloģija, ķirurgi savā starpā cīnās par iespēju strādāt ar šo tehnoloģiju. Jo jaunāks ķirurgs, jo lielāka vilkme izmantot robottehnoloģiju ikdienas operācijās.
Mūsdienu medicīna, ko raksturo straujā zinātnes un tehnoloģiju attīstības ietekme, ir ievērojami uzlabojusi ārsta profesionālās spējas un padarījusi medicīnas praksi intelektuāli izaicinošāku, kā arī profesionāli apmierinošāku. Tā ir arī padarījusi medicīnu sarežģītāku un prasīgāku, bet aktualizējusi jautājumu par ārsta atbilstošu reakciju uz jaunajiem ētiskajiem izaicinājumiem, ko rada jauno tehnoloģiju pielietošana, kā arī jautājumu par medicīnas cilvēciskās puses saglabāšanu tehnoloģiju pieaugošās klātbūtnes un ietekmes kontekstā.
Proti, ārstam mūsdienās jāspēj maksimāli palielināt tehnoloģiju milzīgo potenciālu mūsu pacientu aprūpē. Šis ir izaicinājums, ko ārstiem (Veselības ministrijai to nesaprast) jāpieņem pacientu labklājības vārdā, kas ir ārsta profesionālās ētikas galvenā prioritāte.
Bet tā kā es raksta sākumā minēju profesora Andreja Ērgļa centienus Tv24 raidījumā “Laiks zinātnei” pastāstīt kā zinātne virza dzīvi, ekonomiku, cilvēka dzīvildzi un labklājību, piemērus nāksies meklēt kardioloģijā. Pateicoties medicīnisko zināšanu un prasmju paplašināšanai, klīniskās iespējas ir uzlabojušās, un pacientu aprūpe kopumā ir kļuvusi intensīvāka, sarežģītāka un klīniski daudzkārt prasīgāka. Rezultātā uzlabotā pacientu aprūpes kvalitāte un klīniskie rezultāti veido to, ko sabiedrība atzīst par mūsdienu medicīnas ikdienu. Savulaik –1980. gadā, kad Rīgas Medicīnas institūta 5. kursā sāku strādāt par feldšeri uz kardioloģiskās brigādes, miokarda infarktu standarta ārstēšana bija ļoti spēcīgi narkotiski pretsāpju līdzekļi, 3 nedēļu pilnīga gultas režīma ievērošana un dažādi citi simptomātiski pasākumi.
Mūsdienās NMPD brigāde jau sāk veikt trombolīzi, bet Andreja Ērgļa vadītais kardioloģijas dienests digitālo angiogrāfiju, angioplastiku, stentēšanu un šuntēšanas operācijas, protams arī medikamentozu ārstēšanu ar zālēm (nu labi – to ir daudz, tās ir dārgas, kombinācijas sarežģītas). Uzturēšanās slimnīcā vairumā gadījumu ilgst dažas dienas, bet jau pirmajā dienā pacients vingro, staigā un sāk rehabilitāciju. Pacients ir nepārprotami guvis labumu no modernās medicīniskās aprūpes. Es labi atceros, kā uzstādījām pirmo digitālās angiogrāfijas iekārtu Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā 1996. gadā, pašreizējās iekārtas salīdzinoši ir kosmoss.
Izdevumi par jaunajām tehnoloģijām ir strauji pieauguši, pat ja pašu tehnoloģiju cena faktiski ir samazinājusies, tas liecina par ļoti ievērojamu šādu tehnoloģiju izmantošanas pieaugumu pacientu aprūpē.
Neatkarīgi no tā, kurš atver muti vai tver spalvu attiecībā par veselības aprūpi un medicīnu, viņš agri vai vēlu runā vai raksta par naudu. Naudas veselībai un medicīnai ir par maz. Tas nozīmē to, ka ārstu un pacientu cerības ir proporcionāli pieaugušas (ja Jums ir brīdis laika – pārlasiet šīs rindkopas sākumu vēlreiz). Valsts, politiķi, ierēdniecība, žurnālisti un soctīklotāji rada spiedienu uz ārstiem attiecībā uz resursu pieejamību, lai nodrošinātu pacientiem vislabāko iespējamo aprūpi. Sabiedrība arvien vairāk uztraucas par veselības aprūpes izmaksām. Tās veido lielu daļu no IKP vairumā attīstīto valstu.
Atgriežoties pie priekšvēlēšanu publicistikas un soctīklošanas drudža – tiek meklēti skaidrojumi izmaksu pieauguma tendencei. Veselības ekonomisti un politikas analītiķi mēdz identificēt tieši tehnoloģisko progresu kā galveno izmaksu pieauguma cēloni, kaut lielā mērā vēl vairāk attīstītās sabiedrībās izdevumu pieaugumu nosaka vidējā dzīves ilguma palielināšanās un novecojošās sabiedrības vajadzības.
Izmaksu ierobežošana ir kļuvusi par prioritāti vairumā Eiropas valstu, un galvenais uzsvars tiek likts uz dārgu tehnoloģiju izplatības palēnināšanu. To visi politiķi un ierēdņi plāno veikt, stingri ierobežojot veselības aprūpei pieejamos resursus, cerībā, ka pacientu aprūpes kvalitāte tiks saglabāta vai pat pieaugs.
Nekad neesmu redzējis, ka uzsvars uz tehnoloģiju tiktu papildināts ar atbilstošu iegūto labumu novērtējumu. Lielākoties tiek veikti mēģinājumi izmērīt ieguvumu kvalitatīvi nodzīvoto dzīves gadu izteiksmē, kas manuprāt ir aptuvena mērvienība.
Tomēr pat tad, ja zinātnieki un ekonomisti atradīs pozitīvus motīvus moderno tehnoloģiju rentabilitātei, galvenais faktors resursu sadalē vienmēr būs tas, cik daudz valsts politikas veidotāji ir gatavi tērēt veselības aprūpei, ņemot vērā citas sabiedrības prioritātes (Latvijas gadījumā – uzturēt aizsardzību, celt nevienam nevajadzīgo “RailBaltic” un uzturēt “Vienotības” valstiskās un nevalstiskās birokrātiskās struktūras). Tā ir nemainīga realitāte, ar kuru mums jādzīvo.
Mums kā ārstiem nekad nevajadzētu ļaut šādiem finanšu ierobežojumiem nomākt un mazināt mūsu interesi par tehnoloģiskajiem sasniegumiem un to potenciāli sniedzamo labumu mūsu pacientiem. Latvijai jācenšas iet kopsolī ar jaunākajiem pasaules medikamentu un tehnoloģiju sasniegumiem.
Tajā pašā laikā tehnoloģiju piedāvātie spēcīgie, efektīvie un ļoti dārgie klīniskie rīki dažādās klīniskās situācijās rada ārstiem stresu izraisošas morālas un ētiskas dilemmas.
Visgrūtākais jautājums ir resursu sadale, kurā resursu ierobežojumu dēļ ārstēšanu var saņemt tikai daļa pacientu, kam nepieciešama konkrēta jauna, efektīva, bet dārga terapija. Bieži ārstiem ir jāizlemj, kurus pacientus izslēgt no ārstēšanas, un tas nudien ir nepatīkams uzdevums. Ētiskas problēmas rodas arī tad, ja smagi slimiem pacientiem ar ļoti sliktu prognozi, kuri ir izsmēluši visus pieejamos ārstēšanas veidus, atļauj ārstēties ar neapstiprinātu tehnoloģiju, kas vēl atrodas klīniskās izvērtēšanas stadijā.
Šoreiz apzināti izvairīšos no diskusijas par dārgu tehnoloģiju un ārstniecības līdzekļu izmantošanas lai uzturētu dzīvu terminālas stadijas pacientu, kas rada lielu stresu gan pacientam, gan tuviniekiem.
Tādēļ atgriezīšos pie ģenētikas. Ģenētikas ienākšana klīniskajā medicīnā rada virkni ētisku problēmu. Ģenētiskā testēšana attiecībā uz iedzimtām slimībām, kas pašlaik attiecas tikai uz monogēnām slimībām, sniedz ļoti jutīgu ģenētisko informāciju par pacientu, pie kam šai informācijai ir plašas sekas radiniekiem. Pirms pārbaudes pacientiem ir jāpaskaidro, ka pozitīvi pārbaudes rezultāti var ietekmēt viņu nodarbinātību, attiecības ar radiem un pat iespējas atrast dzīvesbiedru, kā arī to, ka viņu radinieki vēlēsies uzzināt, vai viņiem ir tāds pats slimības gēns. Ja testa rezultāts būs pozitīvs, pacientam būs nepieciešams atbalsts un palīdzība. Daudzo Veselības ministrijas radīto tukšsatura dokumentu vietā būtu jāizstrādā skaidras vadlīnijas par to, kā rīkoties ar ģenētisko informāciju, īpaši no konfidencialitātes aizsardzības un pacienta autonomijas ievērošanas viedokļa.
Ja iepriekš minēju, ka visi priekšvēlēšanu medicīnas saukļi un uzstādījumi satur naudu, tad papildus jāpiemin, ka visi satur arī nezināšanu par mākslīgo intelektu un informācijas tehnoloģijām.
Informācijas tehnoloģijas ir ievērojami ietekmējušas mūsu profesionālo dzīvi. Tās ir palīdzējušas ātri izplatīt jaunas idejas un zināšanas, tās ir atvieglojušas mācīšanos, nodrošinot piekļuvi plašiem resursiem no sava klēpjdatora. Informācijas tehnoloģijām ir potenciāls sniegt atbalstu klīnisko lēmumu pieņemšanā. Laba klīnisko lēmumu atbalsta sistēma aprūpes vietā sniedz nepieciešamo informāciju un zināšanas, kas attiecas uz konkrēto pacientu, un palīdz pieņemt optimālus klīniskos lēmumus. Praksē tomēr nevar identificēt labas lēmumu atbalsta sistēmas, kas būtu uzlabojušas praksi statistiski nozīmīgā veidā. Sistēma ir tik laba, cik laba ir datu bāze, kas to atbalsta. Datu bāzei būtu jābalstās uz pierādījumiem, kas nepārtraukti jāattīsta un regulāri jāatjaunina, lai atspoguļotu jaunākos zinātniskos un klīniskos sasniegumus.
Kopumā informācijas tehnoloģijas loma klīniskajā praksē pieaug un pieaugs, pateicoties lielākai skaitļošanas jaudai un inovatīvākai programmatūrai. Jau tagad daudzi administratīvie uzdevumi un funkcijas slimnīcās un klīnikās izmanto informatīvās tehnoloģijas iespējas, sākot no slimības vēstures reģistrēšanas un uzglabāšanas līdz zāļu izrakstīšanai, laboratorijas rezultātu un radioloģisko attēlu pasūtīšanai un iegūšanai. Tam it kā vajadzētu izpausties kā lielākai efektivitātei un izmaksu ietaupījumam, samazinot medicīniskās un administratīvās kļūdas.
Patiesībā to, ko informācijas tehnoloģijas spēj paveikt nosaka mūsu zināšanas un izpratne par attiecīgā uzdevuma būtību. Manuprāt, informācijas tehnoloģijas nevar pāriet no ārstu lēmumu pieņemšanas atbalsta uz pašu klīnisko lēmumu pieņemšanu. Šāds liels lēciens prasītu padziļinātu izpratni un zināšanas par visu garīgo procesu, kas saistīts ar klīniskā sprieduma pieņemšanu, lai izstrādātu uzticamu simulācijas programmatūru. Esmu gadiem vērojis kā mūsu datordizaineri veido “E-veselību” – pilnīgi bez mazākās sajēgas par to, kas patiesībā būtu vajadzīgs sabiedrības veselībai un medicīnai. Tā nu “E-veselība” ir iztērējusi daudzus desmitus miljonu, bet klibo ar abām kājām. Mūsu zināšanas un iespējas informācijas tehnoloģiju lietošanā medicīnā joprojām ir vislabākajā gadījumā rudimentāras un nepilnīgas.
Vismaz tuvākajos desmit gados datoriem nebūs iespēja konkurēt ar ārstiem.
Tehnoloģiju pieaugošā loma pacientu aprūpē ir radījusi neparedzētas sekas. Atkarība no tehnoloģijām ir aizēnojusi saskarsmi ar pacientu pie gultas un klīniskās novērtēšanas nozīmi. Pēdējai ir nepieciešams daudz laika, lai ievāktu detalizētu anamnēzi un veiktu rūpīgu fizisko izmeklēšanu, lai sazinātos, izrādītu empātiju un veidotu attiecības ar pacientu. Mūsdienu steidzīgais klīniskais grafiks ir pretrunā šādam ideālam.
Pacients tiek pārvietots no viena izmeklējuma uz otru, bet ģimenes ārsts organizē izmeklējumus, gaidītā sinerģija starp klīnisko pieeju un tehnoloģijām nav izveidojusies. Nevēlamaiss rezultāts ir attiecību pasliktināšanās starp ārstu un pacientu vai pat jebkādu attiecību trūkums starp abām pusēm. Ārsta loma ministrijas, administrācijas un mēdiju acis deģenerējas līdz automehāniķa līmenim, kurš remontē automašīnu. Slimnīcas vada cilvēki bez nojausmas par medicīnu un cilvēka būtību. Izteiksmīgākais piemērs bija automehāniķis Imants Paeglītis Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas vadībā.
Šāda situācija rada aizdomas un naidu, jo īpaši, ja kaut kas noiet greizi un neapmierinātie pacienti tiek mudināti meklēt palīdzību, izvēloties tiesvedības ceļus. Valda uzskats, ka cilvēks ir mūžīgs, bet miris tikai ārsta kļūdas dēļ. Portāli pilni ar medicīnu nomelnojošiem rakstiem, vēl plašāk ārstus nomelno sociālajos tīklos.
Pacientiem tagad ir viegla pieeja visdažādākai medicīniskai informācijai (lielākoties muļķīgai un neprecīzai), kā arī agresīvai, publiskotai rakstveida izpratnei par viņa juridiskajām tiesībām; tas ir pastiprinājis pieaugošo tendenci vērsties tiesā.
Savukārt ārstam šādā gadījumā rodas vēlme pasargāt sevi no jebkādas iespējamās juridiskās atbildības, kas izraisa neizvēlīgu tehnoloģiju izmantošanu, kā arī noved pie dārgo resursu izšķērdēšanas un pat kaitējuma pacientiem. Komunikācija, saskarsme, kompetence un augsti profesionālās ētikas standarti ir vienīgais aizsargvalnis pret šo tendenci un tās radītajām problēmām. Profesionālisms liek ārstiem nodrošināt, ka tehnoloģijas tiek izmantotas atbildīgi un rentabli. Lietota atbildīgi un rentabli, tehnoloģija ir ievērojami uzlabojusi aprūpes kvalitāti un rezultātu, kā arī ir nesusi milzīgu labumu daudziem pacientiem.
Objektīvs iekšējais novērtējums un ārējas pārbaudes stiprinātu sabiedrības uzticību un, iespējams, pārliecinātu politikas veidotājus, ka atsevišķas jaunas, dārgas tehnoloģijas patiesībā ir izdevīgas un pelna atbalstu (patiesībā daudz vērtīgākas nekā jaunu slimnīcu sienas vai veco pārkrāsošana). Es nevēlos šeit ieslīgt garā izklāstā, kāpēc Latvijas lielākās slimnīcas būtu pelnījušas robottehnoloģijas.
Tehnoloģija, ja to izmanto gudri, ir spēcīgs instruments, kas var mūs aizvest līdz nepieredzētiem izcilības līmeņiem medicīniskajā aprūpē. Ārsta pienākums ir nodrošināt, ka, stingri ievērojot profesionalitāti, disciplīnu, gudrību un izpratni, ir iespējams izmantot un maksimāli palielināt tehnoloģiju potenciālu pacientu aprūpē, pat ja resursi ir ierobežoti.
Protams, šī raksta lasītājs nekavēsies uzdot jautājumu – vai tiešām viss ir tik labi, vai pašam raksta autoram nav skepse un rūgtas pārdomas par lielo, plašo, nezināmo tehnoloģiju un zāļlīdzekļu ienākšanu tirgū. Bieži vien lietderīgāk ir kritizēt nekā aplaudēt, jo bez neapmierinātības, bez kritikas – progress nav iespējams. Apmierināti slavēt savus sasniegumus nozīmē pārtraukt attīstīties (diemžēl Latvijas medicīnā pēdējos trīs gados ir stagnējusi vājas vadības dēļ).
Ministram nudien nevajadzētu aizvainoties par norādēm uz neizdarību un bezcerīgu publisko rosību reāla darba vietā. Un patiesībā jau visai medicīnas sabiedrībai nevajadzētu aizvainoties par atziņu, ka neraugoties uz medicīnas progresu, visu slimību sastopamība nemazinās; patiesībā dažu slimību sastopamība ievērojami pieaug. Mūsdienu diagnostikas tendence ir ignorēt pazīmju un simptomu sniegtos pierādījumus un pārmērīgi paļauties uz speciāliem izmeklējumiem un vizuālo diagnostiku. Tādējādi mums tiek atklāti teikts, ka rentgena stari, vienkāršojot diagnostiku, ir padarījuši klīnicistus slinkus. Diemžēl praktizējošie ārsti ir gatavi pieņemt vizuālās diagnostikas un laboratorisko izmeklējumu pierādījumus par pilnu vērtību bez atbilstošas diskusijas. 21. gadsimta ārsts ir pārlieku gatavs piemērot nepiemērotus bioķīmiskos pētījumus klīniskām vajadzībām. Atklājums tiek pasludināts, un uzreiz tiek piemērots diagnostikas vai ārstēšanas nolūkos, neņemot vērā iespējamos ierobežojumus vai kļūdas. Manuprāt, bioķīmiķi un klīnicisti nepietiekami sadarbojas. Novērojumi, pieredze un saprātīgs spriedums klīniskajā medicīnā ir svarīgāki nekā mērījumi ar precīziem instrumentiem.
Bet vēl vienu reizi atgriezīšos pie priekšvēlēšanu publikācijām par veselību un medicīnu. Šajos rakstos un īsformāta sacerējumos ticība maģiskajam un iracionālajam ir pieaugusi, jo kritiskā spēja ir apslāpēta daudzo jauno brīnumu dēļ. Nav pat lāga saprotams – vai šo misticismu rada raksti “angļu zinātnieki atklājuši” vai Re:chekistu bļāviens “vai Tu zinātnei netici?” jautājumā par pannas nepieejamību lielveikalā vai bezjēdzīgā mājsēdē un bērnu sporta aizliegumā.
Cītīgs un apzinīgs darbs, precīza pacienta vērošana, pamatota loģika, prāts, kas brīvs no apsēstības un aizspriedumiem, stingra ticība medicīnas iespējām kā mākslai un zinātnei – tās ir lietas, kas ir pacēlušas medicīnu līdz tās pašreizējam diženumam – tās ir lietas, kas to virzīs uz priekšu. Ticu, ka vismaz daži no maniem lasītājiem spēja izlasīt šo rakstu līdz beigām. Viņiem beigās atkārtošu Paula Stradiņa teicienu: “Medicīna ir amats, zinātne un māksla”. Tur nekas nav teikts par naudu, misticismu un mākslīgo intelektu.
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!