Vai laiks atteikties no centralizētajiem eksāmeniem?

NILS SAKSS KONSTANTINOVS

Pirms nedēļas publicēts “Labāko skolu tops” – kas tiek sastādīts pēc viena vienīga kritērija: skolēnu sekmēm centralizētajos eksāmenos.

Un nupat Valsts kontrole publicēja ziņojumu – Latvijā ir milzīgas atšķirības starp priekšmetu pasniegšanu skolās. Piemēram, viens devītās klases skolēns matemātiku var būt apguvis par 700 (!) stundām vairāk nekā otrs, atkarībā no skolas, kurā tam sanācis nokļūt.

Tad nu eksāmenā nāk abi šie skolēni kā likuma priekšā – vienlīdzīgi, un tiem dod pildīt vienādus eksāmenus. Bet skolas pēc tam var apliecināt: lūk, mūsu sasniegumi pierādīti ar sekmēm. Vai arī ministrija pateikt: lūk, sliktas sekmes, tādēļ skolu var slēgt/reformēt vai vismaz nokaunināt.

Patiesībā gan šādi eksāmeni tikpat kā neko nepasaka par skolu, tās pedagogiem vai mācību kvalitāti. Tie drīzāk norāda uz milzīgo nevienlīdzību skolu starpā. Un vienkārši atspoguļo realitāti – kas Latvijas gadījumā ir aizvien lielākas šķēres starp mazu, biezu krējumu un aizvien šķidrāku, plašāku pamatmasu.

Ko īsti parāda centralizētais eksāmens?

Ideja it kā saprotama – ja visi skolēni mācās pēc vienādas programmas, tad viņus vajadzētu arī vienādi nomērīt. Taču problēma ir šāda: viena un tā pati programma uz papīra dzīvē var izpausties simts dažādos veidos.

Kādā skolā nav pedagoga, un skolēni var pat divus gadus neko jēdzīgu tur neapgūt (bet sliktais eksāmena rezultāts tomēr tiek tikai bērnam).

Kādā skolā ņem tos bērnus, kurus citur nepaņem, jo tā ir vienīgā iespēja palikt virs ūdens. Un daļa bērnu tur nāk vienkārši nosist laiku, nopirkt veipu vai dabūt siltu ēdienu.

Kādā ģimnāzijā atlasa gudrākos un motivētākos bērnus no visas valsts, kuri labi mācītos arī tad, ja viņus vienus pašus nosēdinātu pie datora.

Kāds mācās pie azartīga entuziastiska pedagoga, kas meklē jaunākās metodes. Cits ticis cauri visai pamatskolai, un neviens nav pamanījis, ka viņš disleksijas dēļ īsti tekstus izburtot pat nevar.

Kādā klasē ir pieci bērni ar īpašām vajadzībām un labs sasniegums ir, ja stunda vispār var notikt bez haosa. Citam bērnam jebkādas grūtības palīdz atrisināt privātskolotāju armija un vasaras skola Šveices kalnu ciematā. Vēl kādam prioritāte ir dabūt pagulēt pa nakti, cerot, ka vismaz šonakt pieaugušie nedzers.

Bet vēl kāds bērns kopumā mācās labi, taču eksāmena dienā viņam uznāk “bzdinkš” un viņš neko no sevis nespēj izdabūt ārā. Vai saslimis tajā dienā. Vai neizgulējies. Vai vecāki šķiras… Dzīve ir dzīve, tomēr reti kur dzīvē mūsu desmit gados paveikto, apgūto, sasniegto novērtē pēc tā, ko spējam paveikt tieši vienā dienā, tieši vienā stundā un vienā kontroldarbā.

Protams, centralizētajiem eksāmeniem ir vēl daudzi mīnusu. Tā kā pēc tiem vērtē skolas “prestižu”, tad skolai ir milzīga motivācija atbrīvoties no visiem tiem, kas varētu šo prestižu pabojāt. Vai riskantajiem vismaz palūgt laikus dabūt diagnozi un psihiatra atbrīvojumu.

Bet vai tad ir iespējama kāda alternatīva centralizētajiem eksāmeniem? Protams!

Nav nekur akmenī iekalts, ka bērnus ir jāvērtē pēc tieši vienas atzīmes. Tā vietā viņu vērtējums varētu būt portfolio – ko iznācis paveikt, iemācīties, uzzināt daudzajos skolā pavadītajos gadiem. Salīdzināt bērna sniegumu un progresu dažādos priekšmetos 3., 6. un 9. klasē varētu būt daudz informatīvāk, nekā redzēt viņa atzīmi vienā gala eksāmenā.

Ja salīdzināt, tad savā starpā līdzvērtīgas skolas. Ir pilnīgi absurdi vienā topā likt gan ģimnāziju, kas atlasa savus skolēnus (savācot spēcīgi motivētos un ar augstu IQ), gan mazu lauku vai rajona skoliņu, kuras uzdevums ir vairāk sociāls, ne akadēmisks.

Eksāmenu atzīmes tomēr nedrīkstētu būt vienīgais “prestižuma” kritērijs. Tam līdzās gribētos redzēt vismaz vēl vienu skolu “topu” – to, kurās labi klājas bērniem ar dažādām grūtībām. To, kurās bērni jūtas visdrošāk un kur citādie jūtas pieņemti. Vai to, kurām izdodas noturēt bērnus, kas no citām skolām ir izsviesti vai sen kā aizbēguši.

Tas, manuprāt, varētu būt daudz īstāks apliecinājums kādiem īpašiem skolvadības sasniegumiem.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!