ARMANDS STRAUTS
Latvijā jau vairāk nekā desmit gadus tiek būvēta Valsts policijas Kriminālizlūkošanas atbalsta informācijas sistēma (KAIS) – ambiciozs projekts, kura mērķis ir centralizēt informāciju no dažādām tiesībsargājošām iestādēm, lai efektīvāk apkaro noziedzību.
Oficiāli KAIS tiek slavēta kā mūsdienīga platforma, taču, raugoties kritiski, rodas neomulīgs jautājums: vai šī sistēma nav jau morāli novecojusi, pat nepaspējot sākt pilnvērtīgi darboties? Varbūt pat sliktāk – vai miljoni, kas ieguldīti šajā projektā, patiesībā aizplūduši pa birokrātijas plaisām ar apšaubāmu ieguvumu sabiedrībai?
No idejas līdz realitātei – 15 gadu ceļš
Pirmās runas par kriminālizlūkošanas modeļa ieviešanu skanēja tālajā 2009. gadā. Optimisms bija liels – tika solīts, ka jau 2010. gada janvārī būs gatava īpaša datubāze. Taču šodien, 2025. gadā realitāte ir skarba: KAIS joprojām nav pilnvērtīgi funkcionējoša. Sistēma tikai nesen it kā pieņemta ekspluatācijā pirmajā versijā un turpina darboties vien izmēģinājuma režīmā.
Šāds 15 gadu intervāls tehnoloģiju pasaulē ir vesela mūžība. Lai saprastu, cik dramatiski pasaule mainījusies, pietiek salīdzināt ar citiem piemēriem no tā laika. Noziedzības novēršanā šodien tiek izmantoti visdažādākie digitālie rīki un apstrādes metodes, bet Latvija joprojām sagaida savu “brīnumrīku”.
KAIS pamatā balstās uz klasisko POLE datu modeli – Personas, Objekti, Vietas, Notikumi. Tas ļauj strukturēti savākt informāciju par entītijām, bet mūsdienu vajadzībām ar to ir par maz. Noziedzības novēršanai nepieciešami gudri un attīstīti, analītiski, MI balstīti instrumenti, ne tikai datubāze ar elektroniskām kartītēm.
Miljoniem eiro – par ko?
Visu šo gadu laikā KAIS projektā iztērēti vairāk nekā 12,7 miljoni eiro no valsts un Eiropas Savienības fondiem. Projekta pirmajam posmam atvēlēti aptuveni 3,5 miljoni, otrajam – vēl vairāk nekā 9 miljoni. Rodas pamatots jautājums: par ko šī milzu summa? Par sistēmu, kuras pamatfunkcijas – datu ievade, meklēšana un vienkārša grafu analīze – jau sen bija pieejamas pat bezmaksas risinājumos.
Papildu ēnu piešķir iepirkuma norise. Sistēmas izstrādātāja izvēle notika faktiski bez konkurences – konkursā piedalījās tikai viens pretendents. Līguma cena – virs četriem miljoniem eiro. Protams, formāli viss ir kārtībā. Bet šāda situācija raisa neērtus jautājumus: vai konkursa nosacījumi bija specifiski tikai vienam uzņēmumam? Vai arī citi uzņēmumi nemaz neuzskatīja projektu par jēdzīgu vai realizējamu?
Ja ir tikai viens pretendents, nav arī spiediena piedāvāt labāko vai modernāko risinājumu. Rezultāts – sistēma, kuras izmaksas apsteidz tās funkcionalitāti.
Gudrais rīks, kur gudrības nav?
Kamēr citur pasaulē analīze kļūst automatizēta, Latvijā KAIS vēl nespēj pat tuvoties šādai efektivitātei. Dokumentācijā nav ziņu par jebkādiem moderniem analītikas instrumentiem vai MI viedajiem risinājumiem. Vienīgais, kas izcelts, ir rīks organizēto grupu prioritizēšanai – taču arī tas, balstīts uz manuāli ievadītiem kritērijiem, nevis uz kādu dinamisku informācijas apstrādi.
Tādēļ pamatots jautājums: vai šī sistēma tiešām mainīs izmeklētāju darbu? Vai arī tā tiks apieta – jo lēna, jo sarežģīta, jo bez praktiska labuma? Un, ja tā, vai tas noticis nejauši – vai arī bija izdevīgi “attīstīt” projektu, kurš faktiski nespēj konkurēt ar realitāti?
Lielais Brālis vai vienkārši liels un dārgs projekts?
KAIS tiek pozicionēta kā instruments noziedzības novēršanai, nevis kā uzraudzības rīks. Ir paredzēti aizsardzības mehānismi, datu piekļuves kontrole, pseidonimizācija. Taču – jo vairāk datu tiek vākti, jo lielāks ir arī risks. It īpaši, ja dati ir jūtīgi – personas apraksti, kontakti, īpašumi, ģimenes locekļi.
Ja šī informācija netiek efektīvi analizēta un izmantota drošības mērķiem, tad kāda ir tās vākšanas jēga? Vai tiešām tikai “katram gadījumam”? Un kur ir garantija, ka šie dati nākotnē netiks izmantoti ne tam, kam tie sākotnēji bija paredzēti?
Secinājums: projektēts pagātnē, būvēts tagadnē, izmantots – nezinām, kad
KAIS ir piemērs, kā projekts var novecoties jau pirms palaišanas. Tehnoloģijas attīstās, bet valsts iestādes atpaliek. Pēc 15 gadiem mēs beidzot esam pie “jaunas” sistēmas – bet tā ir būvēta pēc vakardienas parametriem.
Ja pēc 2027. gada netiks veikta būtiska modernizācija, KAIS kļūs par dārgu, bet maz izmantotu relikviju – sistēmu, kas dokumentos skan pareizi, bet praksē neko nemaina.
Un tad jautājums paliks vienkāršs, bet neērts: vai mēs to visu darījām sabiedrības drošībai – vai tikai tāpēc, lai būtu vēl viens papīrā sakārtots, bet dzīvē bezvērtīgs projekts?
Kārtējais iepirkumu procedūras kroplais izdzimtenis. Jābrīnās kāpēc kriminālisti un izmeklētāji neprata šo sistēmu apsūdzēt ļaunprātībā vai vismaz neatbilstībā veicamajiem uzdevumiem?
e – veselības dvīņu projekts?