Padomnieces memuāri. X daļa EKSKURSIJA UN NOSLĒPUMS

KATRĪNA IĻJINSKA

Pirmdienas, 14.oktobra rīts, izvērtās spraigs, neskatoties uz to, ka ministrs devās komandējumā uz Vāciju un visiem bija jāčuč, bet man jāraksta “Gulbenes runa” un vēl es plānoju ierakstīt sarunu ar parlamentāro sekretāru, bet to es jau stāstīju savā pirmajā rakstā, tāpēc neatkārtošos. Svētdienas sižets par Ekonomikas ministrijas (EM) veikto iepirkumu LIAA strukturālo reformu sakarā manu miegu padarīja tramīgu, bet pirmdienā es tāpat savācu sevi rokās un biju klāt ministrijā svaiga kā gurķītis. Kā dabīgs, vietējais Latvijas gurķītis ar mazām adatiņām – bišķiņ duras, bet sagremot var.

Kafijas un jūsu uzsaukto bezlimita riekstu un konfekšu aromāts piepildīja ministra padomnieku kabinetu, kamēr es gaidīju datora iesilšanu. Idilli aprāva telefona zvans. 

Kas tā par skaņu? Kam zvana? Pirmo reizi man kāds zvanīja pa ministrijas stacionāro telefonu… “Labrīt! Jums zvana no Latvijas Zinātnes padomes!” atskanēja sievietes balss klausulē. “Vai jūs varat pateikt ministram, lai viņš tā netvīto, zinātnieki ir gatavi iet klajā ar paziņojumu un nosodījumu!” viņa teica.

Svētdienas vakara raidījumos bija ne tikai sižets par LIAA iepirkumu, bet arī sižets par to, ka Ekonomikas ministrija samazina budžetu inovācijām, un eksministre Ilze Indriksone, kuras ministrēšanas laikā tika iesākta konkrētā finansēšanas programma, stāstīja, ka tagad programma tiek samazināta. Man tāda “ziņa” šķita netaisnīga un nepareiza neatkarīgi no tā, kurš to bija iniciējis – zinātnieki, sižetā minētā BIOR laboratorija vai Indriksone. Ziņas problēma bija tajā, ka tā tika pasniegta otrādi, nekā bija reālā situācija: sižetā bija ļoti pareizi pateikts, ka iepriekšējos gados finansējums pārsniedza 11 miljonus eiro un bija ieplānots, ka tas pārsniegs 20 miljonus eiro, bet tagad tas ir samazināts par 4 miljoniem eiro. Kas reāli bija noticis? 

Iepriekšējos divos gados finansējums bija 11,4 miljoni eiro, bet nākamajos divos gados tas būs 17 miljoni eiro. Attiecīgi finansējums tāpat bija pieaudzis par 50%, bet ziņās tika pasniegts kā samazinājums… samazinājums no Indriksones kādreiz apsolītā.

Kas ierosina tādus sižetus sabiedriskajā medijā, man nudien nav saprotams. Es ikdienā vēroju, kā Valainis, kurš pieņēma daudzus man neizprotamus lēmumus, centās atrast finansējumu zinātnei, turklāt vēl nekas pat nebija izlemts – nākamā gada valsts budžets vēl nebija pat “izgājis” no Ministru kabineta, bet “manējais” ministrs jau izskatījās pēc pilnīga idiota, kurš atņem naudu zinātnei. Un, protams, ka mani tas tracināja, tāpēc es pa virsu “Nekā personīga” sižetam par LIAA reformas iepirkumu un, atceroties Covid laika “zinātniskos pētījumus” par to, kā pagatavot siļķi kažokā, no ministra X konta to arī ierakstīju, par ko nākamajā rītā saņēmu pelnītu telefona zvanu. 

Vai zinātniekiem ir vajadzīga nauda? Noteikti, un ja man kāds jautātu, cik daudz, es teiktu, ka zinātnei būtu jānovirza vismaz 50 reižu vairāk naudas, nekā šobrīd, bet vēl labāk simtreiz vairāk – tāpēc, ka zinātne ir gan mūsu nākotne, gan drošība, gan bizness, gan eksports. Bet tas nebija jautājums, kas man jālemj. Šoreiz man nepatika, ka manis apkalpojamais ministrs izskatījās sliktāk, nekā bija patiesībā konkrētajā jautājumā. Uz Zinātnes padomes jautājumu, vai es varētu pateikt ministram, lai viņš neraksta tviterī to, ko es pati ierakstīju, atbilde, maigi sakot, bija neveikla. Bet ar šo situāciju es tiku galā un kaut kā izlīdzināju. Iespējams, ka arī ministrs pats kaut ko izdarīja lietas labā, bet man, arī atgriežoties, neko nepateica. Viņam, iespējams, vienkārši nebija laika.

Otrdienas vakarā, pēc tam, kad Miezainis jautrā noskaņojumā man stāstīja, ka par Andra Rāviņa Volvo iepirkumu neviens netiks sodīts, es atnācu mājās pilnīgi bezspēcīga. Bija nostrādāts tikai nedaudz vairāk par mēnesi, bet man jau bija par daudz atklājumu. Tikai vienas pēdējās nedēļas laikā es biju uzzinājusi, ka nedrīkst paust medijos savu pozīciju pretēji veselajam saprātam, ka apbalvojumus dala, balstoties uz vienošanos, ka ZZS bīda ārpus rindas “savējās pašvaldības” Altum programmās, piemēram, zemas īres maksas mājokļu programmā, ka šo “zemo īres maksu” reģionos reti kurš varēs atļauties, ka valsts sekretāra vietnieks iepērk nevienam nevajadzīgu pakalpojumu no uzņēmuma bez darbiniekiem. Paralēli man bija jāraksta runa, kurā vismaz 80% apgalvojumu ir manipulācija un ministrs to lieliski apzinājās. Īpašu “šarmu” šiem faktiem piešķīra tas, ka Valainis pat neplānoja aizstāvēties, bet brīnījās, par ko es tā “cepjos”, vienlaikus domājot par Emīliju Parīzē un par to, ka viņš varētu līdzināties Trampam Gulbenē.

Visi šie notikumi vairs nebija no malas nojaustais “visi zog”, “roka roku mazgā” vai “tur notiek nejēdzības”, tas vairs nebija kaut kas abstrakts. Tie bija konkrēti notikumi, konkrēti fakti, kas līdz septembrim intuitīvo pārliecību parādīja pavisam uzskatāmā veidā un pats sliktākais bija tas, ka es diezgan strauji kļuvu par šīs sistēmas daļu.

Neslēpšu, es biju histērijā, paspēju gan padusmoties, gan palamāties, gan paraudāt, pasūdzēties draugiem. Mana māte, kura tāpat kā es, neatšķīrās ar diplomātijas spējām, dienas beigās pajautāja: “Nah*j tev tāds darbs?”

Jūs varētu padomāt – ko tad es klusēju un tagad te “čīkstu”? Bet es īsti neklusēju – padomnieki, ministra biroja darbinieki katru dienu par visām nejēdzībām runājām gan savā starpā, mēģinājām runāt arī ar ministru, arī ministrijas darbinieki redzēja nejēdzības un arī viņi runāja savā starpā par tām, drosmīgākie pat bezcerīgi cilāja dažādus jautājumus pirmdienas sapulcēs, taču netika sadzirdēti. Piemēram, vienā no pirmdienām Valainis pateica, ka viņam liekas, ka ministrijā kaut kas buksē un viss notiek ļoti lēni, uz ko valsts sekretāra vietniece Ilze Beināre ierosināja pievērsties procedūru pārskatīšanai un diezgan tieši, ar konkrētiem piemēriem, paskaidroja, ar ko caurām dienām ir spiesti nodarboties ministrijas darbinieki. Lūk, piemērs: izmisis iedzīvotājs, kurš klauvē pie visām iespējamām iestādēm, jo netiek sadzirdēts, raksta vēstules, tostarp EM, par tēmu, kura nav EM kompetencē. Ministrija, protams, pārsūta vēstuli uz iestādi, kura konkrētajam speciālistam šķiet vispiemērotākā. Taču tas nav viss, vēl ir jāatbild “klientam”. Un ministrijas speciālists sāk rakstīt iedzīvotājam vēstuli par to, kādēļ un uz kāda pamata ministrija viņam neatbildēs pēc būtības. Tādu vēstuļu katru dienu ir desmitiem, plus vēl tās, kuras atnāk no citām ministrijām, un tad vēl iespējams, ka kāds ir nepareizi noteicis atbildīgo institūciju, jo nav zinājis visu klienta problēmu un tad tā nākamā institūcija atkal ir spiesta pārsūtīt un atkal paskaidrot iedzīvotājam, kāpēc viņam neatbildēs.

Mēs tērējam laiku, lai atbildētu iedzīvotājiem, kāpēc mēs viņiem neatbildēsim.

Beināre ierosināja pārskatīt tieši šī konkrētā birokrātijas posma nepieciešamību. Kas notika ar šo ierosinājumu? Nekas. Visi izlikās nedzirdam un sapulce turpinājās. 

Trešdiena pagāja salīdzinoši mierīgi, es turpināju rakstīt garu tekstu Valainim, vienlaikus gatavojoties nākamai dienai, jo tā bija paredzēta saspringta. Pa dienu Saeimas deputāts Jānis Vitenbergs pauda pozīciju pret nebanku kreditētāju reklāmu atļaušanu, bet ZZS pozīcija bija, ka reklamēties ir jāļauj. O! Es arī esmu par to, ka reklamēties ir jāļauj un mācīju parlamentāro sekretāru, lai viņš neļauj pretiniekiem nonivelēt šo jomu līdz “ātrajiem kredītiem”. Jā, šī joma skar arī ātros kredītus, bet ne tikai. Nebanku kreditētāji tagad ir visdažādākie, arī tādi, kas kreditē mājokļus – Latvijas Bankas dati to pierādīja. Cilvēki, kuri vēlējās iegādāties mājokli, bija gatavi maksāt augstāku cenu, bet gribēja, lai to kredītu viņiem vispār iedod! Līdz ar to ir dīvaini neļaut reklamēt savus mājokļu kredītus nebanku kreditētājiem, bet ļaut bankām, kuras tāpat to kredītu beigās neiedod. Man gribējās ierakstīt tviterī, ka lielākajam bļāvējam Vitenbergam nav taisnība. Ministra tviterī, protams. Es izvērtēju visus “par” un “pret”, apdomāju, cik bīstams ir šis “mīnu lauks”, un ierakstīju savējā tviterī, ne ministra. Piecu nedēļu laikā tas bija trešais publiskais ieraksts – pirmo reizi es aizgāju uz radio parunāt par būvniecību, kas izrādījās slikti. Otrreiz – apvainojās zinātnieki. Tagad es padomāju: mana pozīcija saskan ar ZZS pozīciju, tātad te risku nav. Vitenbergs pārstāv Nacionālo Apvienību, kas šobrīd ir opozīcijā, attiecīgi, te risku arī nav. Nu labi, varbūt Viktors Valainis pats nerakstītu tik agresīvi kā es, tāpēc es rakstīšu no sevis, nevis no viņa. Tā arī izdarīju.

Dienā, kad ministrs atgriezās no komandējuma, viņam bija plānotas divas īsas intervijas LR1 un LR4 – abas vēl pirms 8 no rīta, pēc tam, dienas gaitā – desmit tikšanās, viena no tām bija preses konference kopā ar META Reģionālās publiskās politikas vadītāju Vitniju Saldavu par mākslīgā intelekta centra izveidi, vēl viena ar “Possessor” uzņēmuma vadību par valsts naftas rezervju jautājumu, tikšanās ar Finanšu ministriju par ES Fondu pārdales jautājumiem, vēlāk – tikšanās ar eksporta asociāciju “Red Jackets” un dienas nobeigumā divas tikšanās, par kurām es nevaru te rakstīt, bet tās bija…interesantas. Lai gan es domāju, ja Latvijā patiešām darbojas ilgi lolotais lobija likums, tad, pieņemu, par tām var uzzināt. Tajā pašā dienā, 17.oktobrī, notika Saeimas ārkārtas sēde, kurā nodeva izskatīšanai komisijām nākamā gada valsts budžetu. Kas vēl notika šajā dienā, kā jums šķiet?

Ko darīt dienā, kad Saeima sāk skatīt valsts budžetu, kad ministram ir desmit tikšanās, kad notiek preses konference par starptautisku projektu ar potenciālām investīcijām, kad ministrs ir bijis prom un, atgriežoties, vēlas uzzināt aktualitātes; kad jāspriež par ES fondiem un valsts naftas rezervju uzglabāšanu? 

Tādā dienā Ekonomikas ministrijas darbinieki pulksten 12:30 beidz savu darba dienu un dodas ekskursijā.

Es atnācu uz ministriju agri, man bija daudz darāmā – vispirms bija jāapzvana masu mediji, lai saprastu, kas vispār atnāks uz preses konferenci ar META. Ekonomikas ministrijas ēkas stāvoklis ir neapskaužams un lifts no pirmā uz ceturto stāvu bija ilgi jāgaida, tāpēc es, sekojot ministra un Valtera piemēram, kā arī rūpējoties par sēdoša darba ietekmes mazināšanu uz savu veselību, parasti gāju kājām. Bet ne šoreiz. Šoreiz, agrā rītā, vienā no retajām reizēm es pie lifta satiku cilvēku un uzreiz nolēmu pavizināties kopā ar viņu.

Vīrietis izskatījās norūpējies, skatījās zemē, kaut ko domāja un man nepievērsa nekādu uzmanību. “Labrīt!” es viņu pasveicināju un saņēmu tādu pašu atbildi.

“Vai jūs arī šodien braucat ekskursijā?” es apvaicājos. Viņš uz mani paskatījās tā kā skolotāja, kad es trešajā klasē aizmirsu mājās skolas somu; principā es biju gatava jautājumam, vai neesmu aizmirsusi mājās galvu, bet viņš bija pieklājīgs. 

“Kādā vēl ekskursijā? Es strādāju katru dienu no rīta līdz vakaram un nevaru visu paspēt,” viņš teica, piebilstot, ka zina cilvēkus, kuri šodien brīvi dosies ekskursijā uz “Latvijas Finieri”. Viņš atkal paskatījās uz mani, taču šoreiz skumji. Lifts jau piestāja ceturtajā stāvā un, novēlot veiksmīgu dienu, es aizgāju. 

Nedaudz vēlāk, atstājot mantas un redzot, ka ministram ir radio intervija tiešraidē, es atkal aizgāju, lai netraucētu. Es izgāju no ministrijas, lai nopirktu brokastīm salātus pāri ielai Narvesenā, un atkal atgriezos ministrijā. Otrajā piegājienā man paveicās vēl vairāk – pie lifta es satiku sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāju Evitu Urpenu. Apjautājos, cik cilvēki brauc ekskursijā. Kad es izdzirdēju skaitli 54, tostarp visa sabiedrisko attiecību nodaļa, t.i., četri cilvēki jeb 25% ministrijas, es nez kādēļ atcerējos no rīta sastaptā kolēģa skumjās acis…

Atgriežoties kabinetā saruna ar ministru sākās ar tekstu: “Katrīn, ienāc!” Atkal… Ministrs man pateica, ka ar politiķiem (t.i., Vitenbergu) nevajag kasīties, jo, iespējams, viņiem vēl kopā jāstrādā. Es vairs nezināju, vai man jāsmejas, vai jāraud. Tev ir pilnīgi pretēja pozīcija nekā tavam politiskajam pretiniekam, bet tu tāpat paklusēsi, jo varbūt jums vēl jāstrādā kopā. Vitenbergs, piemēram, galīgi nepaklusēja Saeimā… 

Vispār brīnišķīgs rīts man padevās – diena vēl īsti nebija sākusies, bet es jau paspēju noskaidrot, ka ar politiskiem pretiniekiem nevajag “kasīties”, un, ka daļa darbinieku raujas no rīta līdz vakaram un tāpat nevar paspēt padarīt darbus, bet otrai daļai viss ir kārtībā… tikmēr sabiedrisko attiecību nodaļa dienā, kad notiek preses konference un varētu arī uzrakstīt kādu preses relīzi par valsts budžeta prioritātēm nākamajam gadam, pilnā sastāvā aizslēdz durvis pulksten pusvienos un dodas prom. Un visiem šiem darbiniekiem maksā līdzīgas algas. Kāds strādā par diviem vai trijiem un saņem tikpat daudz, cik kāds, kurš pusi dienas nobumbulē ekskursijā. 

Vai ir nepieciešamas ierēdņu ekskursijas uz uzņēmumiem, īpaši ražojošiem? 100%, ka nepieciešamas! Jautājums ir tikai un vienīgi par plānošanu, darba sadalīšanu un taisnīgumu. Bet, kā teica viens no maniem iepriekšējiem priekšniekiem – man, iespējams, ir saasināta taisnīguma izjūta. Es gan tā nedomāju. Man drīzāk liekas, ka citiem ir saasināta visatļautības izjūta…

Ministru es tā arī neredzēju, viņam bija viena tikšanās pēc otras un viņa dienai nebija redzamas beigas. Viens pēc otra pie Valaiņa nāca dažādi cilvēki – katrs kaut ko prasīja, kaut ko lobēja. Atnāca arī “Possessor” valdes priekšsēdētājs Andris Gādmanis ar kolēģi Inesi Āboliņu, kuri pēc ilgākas sarunas ar ministru atnāca aprunāties ar mani un Valteru, lūdzot palīdzēt ar “mediju treniņu”. Andris vicināja Latvijas karti ar sarkanā krāsā iezīmētu teritorijas daļu, kurā naftas rezerves tuvākajā laikā neatradīsies.

“Tas gan nenozīmē, ka apdraudējuma gadījumā mēs šos cilvēkus neaizstāvēsim,” viņš teica.

Viņš māja ar karti, stāstot, ka šo vispār nedrīkst nevienam rādīt, bet tomēr vajagot saprast, ko teikt, ja mediji vaicā.

Cilvēks, kuram bija uzticēts, pieņemu, valsts noslēpums, šobrīd to brīvi vicināja pa gaisu, interesējoties, ko teikt medijiem, ja vaicās.

Vienīgais, ko es vispār varēju domāt tajā brīdī – vai noslēpumi tiek uzticēti pareiziem cilvēkiem un kur vēl viņš tās kartes vicina…

Lai arī diena bija vēl tikai vidū, informācijas man jau pietika un palika pāri. Preses konference pagāja labi, mierīgi. Ne tik sparīgi, kā Possessor vadītājs māja ar valsts noslēpumu.

Jums būs interesanti izlasīt:

Padomnieces memuāri. I daļa Kamēr būšu ministrs – nekas nemainīsies – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. II daļa DARBS AR ATTIEKSMI – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. III daļa SANKCIJAS? NEESAM DZIRDĒJUŠI – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. IV daļa JO TĀLĀK MINISTRS, JO MAZĀK JĀSTRĀDĀ – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. V daļa SVILUMA SMAKA – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. VI daļa NEIZMANTOTĀS IESPĒJAS – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. VII daļa PAMAZĀM ZOGAM – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. VIII daļa EJIET DIRST, STRĀDNIEKI! – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. IX daļa “ATSLODZES” DIENAS – Puaro.lv

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!