Pagājušajā nedēļā ar lielu cerību izlasīju skaļos ziņu virsrakstus par Francijas prezidenta Makrona paziņojumiem Sorbonas Universitātē, par to, ka “Eiropa ir mirstīga un tā var mirt”.
Pēdējie notikumi, kas saistīti gan ar karu Ukrainā, gan uzbrukumiem Izraēlai, kā arī iekšpolitiskiem procesiem ASV, manuprāt skaidri parāda, ka Eiropai un šeit domājot gan Eiropas Savienību, gan plašāku Eiropu, kur ietilpst arī Lielbritānija un Norvēģija, jāsāk domāt daudz nopietnāk par savām aizsardzības spējām un jo īpaši par spēju militāri aizsargāt savas robežas un gatavību konvenciālam karam. Bet saprotot, ka mūsdienās ziņu virsraksti var būt mānīgi, izlasīju pašu Makrona runu, kas lika man tomēr vilties, vismaz attiecībā uz aizsardzības sadaļu.
Makrons ļoti pareizi ir salicis uzsvarus uz nepieciešamību veicināt Eiropas tehnoloģisko attīstību, t.sk. drošības aspektus jauno tehnoloģiju attīstībā, zaļo tehnoloģiju attīstību, Eiropas ekonomisko un robežu drošību, kas ir būtiski aspekti Eiropas vadošās vietas saglabāšanai globālajā pasaulē.
Par to tikai jāpriecājas, ka beidzot Eiropas politiķu galvās sāk nostiprināties ideja, ka drošības aspekts ir gandrīz katrā valsts funkcionēšanas jomā un brīvais tirgus visu neatrisinās.
Nevar atdot visu ražošanu un tehnoloģijas Ķīnai un pēc tam brīnīties, ka tava ievainojamība palielinās ar katru dienu. Bet nu kopumā skaidrs, ka globalizācijas laikmets ir beidzies!
Taču attiecībā uz aizsardzību Makrona k-gs īsti neko jaunu nepateica. Lai arī tika atkārtots iepriekš izteiktais par iespēju ievest spēkus Ukrainā un tādējādi nostiprināta stratēģiskā nenoteiktība, taču gribētos sagaidīt politiķu vīziju, kā tad to Eiropu varēs aizsargāt un ar ko? Viss, ko Makrons min, ir pretraķešu aizsardzības, tālās darbības ieroču attīstības nepieciešamība, kā arī Eiropas intervences spēki, nav nekas jauns un šīs spējas vairāk bijušas mērķētas uz gatavību reaģēt uz negaidītiem notikumiem Āfrikā vai arī kalpojušas par atrunu tam, lai nav jāieguldās konvenciālo spēju attīstībā. Lai arī tas nav izdevies, jo Eiropu no Āfrikas pēdējos gados ir izspiedusi Ķīna un Krievija. Bet Francijas prezidents diemžēl neko nemin par konvencionālajām spējām, bez kurām, kā tagad skaidri redzam Ukrainā, nav iespējams aizsargāt savas robežas.
Taču kopumā Eiropas Parlamenta vēlēšanu priekšvakarā Francijas prezidenta uzsāktā diskusija, manuprāt, ir pat ļoti pozitīva, jo tā tomēr ir atvērusi daudzus jautājumus, par ko Eiropas politiķi vispār līdz šim ir nevēlējušies runāt.
Pārfrāzējot Makrona k-gu, ja Eiropa nesapratīs savas stratēģiskās intereses, nenostiprinās savas militārās spējas, neiznīdēs Minhenes agresora apmierināšanas garu, tai nebūs politiskās gribas pielietot militārās spējas un laicīgi reaģēt – Eiropa mirs.
Lai no tā izvairītos, ir jāveido militāri spēcīgs Eiropas pīlārs NATO ietvaros, kas spētu militāri nodrošināt savu interešu aizstāvību gadījumos, kad ASV kaut kādu apstākļu dēļ ir kavēta to darīt. Vienlaicīgi ASV ir un tām jāpaliek par Eiropas galveno stratēģisko partneri drošības un aizsardzības jautājumos un te nav runa par kaut kādu mākslīgu Eiropas autonomiju no ASV, bet gan par Eiropas ieguldījuma un atbildības palielināšanu gan pašiem par sevi, gan globāli. Skaidrs, ka ASV nacionālās drošības intereses var atšķirties no Eiropas, jo galu galā katram ir svarīgāka savas valsts iedzīvotāju drošība. Tas nav nekas jauns, ka ASV raugās uz Klusā okeāna reģionu un Ķīnu kā uz savu primāro drošības interešu virzienu. Arī periodā līdz ASV iesaistīšanai Otrajā pasaules karā, ASV uzskatīja Kluso okeānu un Japānu kā galveno apdraudējumu, un tas prasīja ļoti nopietnu iekšējo diskusiju, lai ASV izšķirtos sākotnēji iesaistīties karā pret Vāciju, atstājot Japānu kā sekundāro mērķi. Pat neskatoties uz to, ka Japāna bija tieši uzbrukusi ASV, izvēlei par labu Vācijai kalpoja gan subjektīvi faktori, kā Čerčila veiksmīgā diplomātija, gan, protams, daudzu amerikāņu saiknes ar Eiropu (kas mūsdienās ir pazudušas, un ar to ir jārēķinās), taču nozīmīgākais faktors bija izpratne, ka Vācija ir daudz bīstamāka, jo tā varēja iegūt masu iznīcināšanas ieročus, sakaut Lielbritāniju (visdrīzāk, arī PSRS).
Pašreizējā situācijā, ja ASV izvēršas konflikts ar Ķīnu Klusā okeāna reģionā, šīs būs primārais interešu virziens un Eiropai būs jātiek galā ar Krieviju pašai. Savukārt Krievija visdrīzāk nelaidīs garām šādu iespēju, kad ASV būs aizņemta Klusajā okeānā.
Tāpat, runājot par Eiropas spējām vai nespējām, ir pāris konceptuāli jautājumi, kas būtu jāsaprot. Pirmkārt, vai var būt veiksmīga atturēšanas politika un būtu iespējams uzvarēt karu ar sev uzliktiem pašierobežojumiem, zinot, ka pretinieks neievēros pat bāzes kara konvencijas un elementārus kara vešanas likumus?
Eiropā kopumā esam uzņēmušies neizmantot nevadāmās pretkājnieku mīnas, kasešu munīciju, esošās un bijušo skolu infrastruktūru militārām vajadzībām, ievērosim militārpersonu darba laiku un nostrādātās stundas utt. Šeit varbūt nebūtu vietā piesaukt to, kā Roma zaudēja barbariem, taču skaidrs, ka situācija ir mainījusies kopš laika, kad visi piesauktie ierobežojumi tika ieviesti.
Viena lieta, kad tu esi uzvarējis Auksto karu un ir sajūta, ka iestājies Kanta mūžīgais miers, bet pilnīgi pretēja lieta, kad karš kļūst par realitāti.
Tādēļ atbildot uz manis uzdoto jautājumu, pareiza atbilde būs tāda, kas spēs nodrošināt sabiedrībai aizsardzību, nepieļaut Bučas un Irpines, jo sabiedrībai galvenais jautājums ir būt drošībā. Un te es vilktu paralēles ar 2015. gadā notikušo bēgļu krīzi Eiropā, kad politiķi nesaprata, ka sabiedrības primārā prasība ir pēc drošības, nevis kaut kādiem pieņēmumiem.
Otrkārt, vai Eiropas Savienības valstīm ir spējas aizstāvēt sevi pret tādu pretinieku kā Krievija konvenciālā karā? Visas runas par Eiropas armijas izveidi līdz šim ir bijušas vairāk par to, kā “ietīt jaunā papīrā vecu dāvanu”. Un šodien Eiropā lielākās konvenciālās armijas un bruņojums ir Polijai un Somijai, bet ne kādai no lielajām Eiropas valstīm.
Savukārt Baltijas valstu konvenciālie spēki pārspēj dažas lielākas valsts spējas. Kas, protams, pozitīvi mums, bet nav labi kopumā. Te var pieminēt slaveno Staļina jautājumu, ko viņš it kā pajautāja britu premjeram Čerčilam 1944. gadā, kad tas aicināja mazināt spiedienu uz katoļiem PSRS – “Cik divīzijas ir Romas pāvestam?”. Domāju, ka šī domāšana Krievijā ir aktuāla arī šodien – cik divīzijas ir Eiropas Savienībai?
Treškārt, domāju, ka bez Vācijas pozīcijas maiņas aizsardzības un militāros jautājumos nav iespējama nopietna Eiropas aizsardzība, bet redzam, ka pašlaik Vācija joprojām dzīvo manis jau piesauktajā Kanta mūžīgajā mierā un neredz sevi kā nopietnu spēlētāju un tā īsti nav nopietni ķērusies pie savu bruņoto spēku attīstības.
Un visbeidzot, vai Eiropai ir griba izmantot militāru spēku preventīvi, lai novērstu savu pamatinterešu aizskaršanu vai nepieļautu karu savā teritorijā? Te, velkot vēsturiskās paralēles, jāmin Krimas karš, kad 1853. gadā Krievija uzbruka Osmaņu impērijai. Karā Osmaņu pusē iesaistījās Francija un Britu impērija, jo tās nebija ieinteresētas Osmaņu impērijas sabrukumā un attiecīgi Krievijas ietekmes paplašināšanai, jo uzvaras gadījumā Krievija apdraudētu britu kolonijas, bet arī visdrīzāk censtos ķerties klāt Eiropas pārdalei, kas izjauktu izveidojušos varas līdzsvaru.
Varas līdzsvara jeb balansa koncepts ir bijis aktuāls Eiropā, bet bijis aizmirsts, jo pēc Aukstā kara dzīvojām ASV dominējošā pasaulē, bet nu tas mainās.
Esošā līdzsvara saglabāšana Eiropā būs arvien aktuālāks jautājums, jo Putins ir skaidri devis saprast, ka viņa mērķis ir Eiropas pārdalīšana.
Visi šie aprakstītie faktori parāda, ka Eiropas aizsardzības spējas ir sarežģītāks jautājums kā tas tiek līdz šim pasniegts sabiedrībai. Šie paši faktori ir kritiski, domājot par mūsu pašu, kā arī Eiropas drošību un aizsardzību tuvākajā piecgadē un dekādē.
Starptautiskās vides attīstība skaidri parāda, ka bez nopietnām izmaiņām Eiropas valstu aizsardzības politikās un spēcīga Eiropas pīlāra veidošanas NATO ietvaros prezidenta Makrona vārdi Sorbonas Universitātē var piepildīties. Bet vēl svarīgāk šie faktori jāvērtē, tuvākajā laikā domājot un izdarot izvēles par to, kā atbalstīt Ukrainu. Par ko gan savas pārdomas uzrakstīšu atsevišķi.
No Facebook
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Eiropa mirs ja neapstādīs demografisko kolonizāciju un ja nebeigsies kaitnieciskais feminisms eiropiešu zemēs. Un Krievija? To veiksmīgi iznīcina mazais krievu imperiālists Pūķins.
Paldies, labs raksts. Pameta daudzas idejas. Visu laiku dzirdams kā propagandē ka Krievija nav spējīga šito un to. Neko nevarot saražot. Par visu ko Krievija stratēģisku iemeslu dēļ ražo pie sevis te sagroza informāciju lai tā kļūtu par izsmieklu. Bet Eiropai ir vēl sliktāk. Pat amerikāņiem. Rietumi, arī amerikāņi, ieročus bez Ķīnas komponentēm nav spējīgas saražot. Pat šaujampulverim izejvielas nevar nopirkt, un savu nav. Eiropai nav ne dabas resursu ne enerģētikas resursu lai ražotu lēti un daudz ieročus. Par Eiropu var pamatoti teikt visu to ko troļļi visu laiku rakstīja par Krieviju – Nav spējīgi saražot. Ražošanā problēmas. Plānot jau… lasīt vēl »