Tiesāšanās Latvijā ir loterija, secina Lato Lapsa

Tiesāšanās Latvijā ir loterija, vadoties no paša piedzīvotā, secinājis publicists Lato Lapsa intervijā Benam Latkovskim portālā nra.lv.

– Par «tiesiskumu» Latvijā stāsta leģendas. Kādas ir tavas personiskās izjūtas, saskaroties ar sistēmu?

– Atceros mūsu sarunu 2011. gada augustā, kurā runāju par policejiski bandītisku valsti. Kopš tā laika esam spēruši platu soli uz priekšu šajā virzienā.

– Tu arī pats esi spēris platu soli tiesībsargājošo iestāžu izpētē, ja tā var teikt, no iekšpuses. Kāds ir tavs pašreizējais statuss – esi aizdomās turētais vai kā?

– Nē. Šobrīd man nav nekāda statusa. Drošības policijas (DP) safabricētais kriminālprocess, kas tika sākts pēc grāmatas iznākšanas, šogad, pēc prokuratūras lēmuma, ir izbeigts. Pēc divu gadu nožēlojamās muļķošanās DP bija spiesta atzīt, ka grāmatā minētais iesniegums patiešām ir iesniegums. Tas gan viņiem netraucēja pret mani sākt kriminālvajāšanu, bet acīmredzot prokuratūrai visa šī DP muļķošanās bija apnikusi, un kriminālprocess tika izbeigts, jo nekāda noziedzīga nodarījuma nebija bijis.

– Ja jau prokuratūra lietu tomēr ir izbeigusi, tad jau tas solis policejiski bandītiskas valsts virzienā nemaz tik plats nav. Pret tevi lieta ir izbeigta, nevis tu tagad sēdi kamerā. Arī citas sākotnēji skaļas lietas ir izbeigtas, kas liecina, ka nav viss savilcies vienā savstarpēji sasaistītā mezglā.

– Nekas nenotiek vienā dienā. Arī tiesiskums Padomju Krievijā vienā dienā nenonāca no 1924. gada līdz 1937. gadam. Viss notika palēnām un pamazām. Protams, nav tā, ka visi mūsu valdošie politiķi, specdienesti, tiesas un prokuratūras ir viens milzīgs astoņkājis, kur visi ir iesaistīti, visi ir doļā, cits citu šantažē, motivē un piespiež. Ikviens Latvijas pilsonis, kuram iznāk saskarties ar tiesībsargājošām iestādēm, sākot ar policiju, specdienestiem, prokuratūru un beidzot ar tiesu, nevar būt pārliecināts par tiesisku rezultātu. Protams, vārds «tiesiskums» attiecībā uz šo valsti vienmēr ir skanējis ar zināmu ironiju, bet ar katru gadu cilvēkam, kuram ir darīšana ar šīm iestādēm, aizvien vairāk ir motivācija iet uz baznīcu, likt svecītes, iet pie zīlniecēm un tamlīdzīgi, jo tas aizvien vairāk pārvēršas par loteriju. Tiesiskā valstī tu vari cerēt, ja ir korumpēts policists, tad ir taču prokuratūra, kas uzrauga, un pēc tam tiesa vairākās instancēs, kas visu to izvērtēs, un taisnību, kaut vai pēc desmit gadiem, tu panāksi. Pašlaik tas vairs nav garantēts, jo viss atkarīgs no tā, kā iegriežas loterija. Kas tev tiek par prokuroru? Vai prokurors ir uz vienu roku ar policijas, DP vai kaut kādiem citiem bandītiem; vai tiesnesis, pie kura tu tiec, ir kaut kādā veidā iesaistīts vai tomēr neatkarīgs un lemj tā, kā uzskata par pareizu? Tā visa labākajā gadījumā ir loterija, sliktākā – tu jau esi nolemts. Mēs visi zinām par KNAB štata tiesnešiem, kuri ilgus gadus lemj tā, kā KNAB izmeklētājiem vajag.

– Kādi konkrēti fakti liecina par to, ko tikko teici?

– Pirms četriem gadiem, kad izdevu grāmatu, aprakstīju citu cilvēku pieredzi. Pateicoties šai grāmatai, esmu ticis pie apjomīgas personiskās pieredzes. Esmu dabūjis visu izjust – kā tas ir, kad tā vai cita iemesla dēļ visa sistēma pagriežas pret tevi un tu vai nu cel rokas gaisā un laidies dibenā, vai kaujies pretī. Tā nu esmu četrus gadus kāvies, un rezultāts ir kā šahā – kaujas neizšķirts. Ņemam manu konkrēto piemēru. Iznāca grāmata Cits ķēķis par specdienestu darbības aizkulisēm dažādās skaļās lietās, un cita starpā tur bija publicēta daļa no pilsoņa Borisa Rjazanska iesnieguma, kurā viņš, balstoties uz personu saraksti, bija aprakstījis, kā konkrēti tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji atbalsta noziedzīgas darbības, izmeklēšanas noslēpumu noplūdināšanu utt. Rjazanskis šo iesniegumu bija sūtījis visām tiesībsargājošām iestādēm ar norādi, skatieties, kas te notiek. Sauciet vainīgos pie atbildības! Neviens pie atbildības saukts netika, un vienīgais, kurš tika saukts pie atbildības, biju es kā grāmatas izdevējs, kurš šo iesniegumu bija nopublicējis. Kriminālprocesa pamats bija tāds, ka Lato Lapsa ir nelikumīgi ieguvis citu cilvēku elektroniskā pasta saraksti. Aizgāju uz pirmo nopratināšanu un mēģināju normāli izskaidrot (jo tobrīd mani vēl nebija apgaismojuši, kas un kā): «Re kur ir iesniegums. Jums pašiem šis iesniegums jau sen ir (tobrīd viņi meloja, ka nav, bet vēlāk izrādījās, ka tomēr ir gan bijis). Šis iesniegums ir publicēts grāmatā. Ko jūs vēl no manis gribat?» Nē, jūs esat nelikumīgi ieguvis sarunas. Divus gadus šis process turpinājās. Sākumā biju persona, pret kuru sākts kriminālprocess, tad biju aizdomās turētais. Cilvēki piestrādāja sešus sējumus ar materiāliem, maigi sakot, pilnīgām bezjēdzībām. Pa vidu vēl bija mēģinājumi man noņemt DNS paraugus un daudz kas cits pēc pilnas programmas. Varonīgi turējos pretī, līdz pēc diviem gadiem DP secina – jā, tas patiešām ir bijis iesniegums, kurš publicēts grāmatā… Bet tik un tā. Uz prokuratūru prom, sāksim kriminālvajāšanu utt. Divus gadus es prokuratūrai rakstīju visādus iesniegumus, pierādot, ka DP melo. Viss kā pret sienu. Kamēr rakstīju dažādus protestus par DP idiotismiem, viss kā pret sienu. Kā DP uzraksta, jā, tiešām tas bija iesniegums, tā prokuratūra atzīst, tad jau Lato Lapsa nav ieguvis sarunas nelikumīgā ceļā, un process ir cauri. DP pat nemēģināja, cik zinu, pārsūdzēt.

– Nu, redzi. Nebija pat desmit gadu jāgaida, līdz tiesiskums triumfēja. Neiet kopā ar tavu stāstu par policejiski bandītisko valsti, kur taisnību neatrast nekad.

– Tā bija loterija. Man noveicās tajā ziņā, ka prokurors acīm redzami bija nevis šajā sistēmā iekšā, bet gan malā stāvošs. Mana versija ir tā, ka šis prokurors šajā konkrētajā sistēmā nekad nekļūs par virsprokuroru. Viņš nav piemērots šai sistēmai.

– Pagājušajā nedēļā Šlesers rīkoja preses konferenci, kurā apgalvoja, ka visi skaļie procesi pret viņu izčākstējuši un tagad viņš esot vien aizdomās turētais kādos maznozīmīgos nodarījumos.

– Nevaru neko pateikt, jo Šlesera kungs nenosauca, par ko tieši viņš tagad ir aizdomās turētā statusā. Viņš apgalvoja, ka to viņš nedrīkstot teikt, bet man šķiet, ka viņš to mierīgi drīkst atklāt. Varu vien pateikt to, ka, ja mūsu tiesībsargājošās iestādes kādu nozīmē par aizdomās turēto, tas nenozīmē pilnīgi neko. Neviena persona tiesībsargājošās iestādēs ne ar ko neatbild par to, ka tā kādam piešķir šo statusu. Tad, kad pēc gada, trim vai pieciem process izčākst, neviens ne par ko neatbild. Bija tāds ekonomists Smirnovs, kurš bija atļāvies kaut ko pateikt par latu. Viņam gāja skarbāk nekā man, jo viņu DP aizturēja uz pāris dienām, tad bija aizdomās turētā statusā, līdz kriminālprocesu izbeidza nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Līdz šai dienai viņš tiesājās par to, lai Latvijas valsts viņam vismaz atvainotos, jo Latvijas valsts uzskata, ka tā var ar pilsoņiem darīt ko grib, kā grib un tai ne par ko nav jāatbild. Nekādā ziņā neesmu Lemberga kunga fans, bet man tas mazais sūda kriminālprocess divus gadus no dzīves drusku tomēr pabojāja. Lemberga kungam ir lielāki resursi un rūdījums, bet skatīties, kā Latvijas valsts burtiski čakarē viņam dzīvi, ir pariebīgi. Kad tas beigsies, ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijas valsts, pat ja izrādīsies, ka tai nav taisnība, nepateiks – oi, atvaino, Lemberg, kaut kā nelabi sanāca. Nemūžam. Latvijas valsts nostāja ir – priecājies, ka esi ticis cauri ar veselu ādu. Tinies.

– Nesen tika aizturēts Latvijas dzelzceļa šefs Uģis Magonis, un pēc dažām dienām žurnālā Ir parādījās jocīga intervija, kurā visus nopelnus šajā aizturēšanā sev pieraksta Strīķe ar Jurašu.

– Latvijas Avīzē šajā sakarā bija karikatūra, kurā atraucās uz slaveno padomju subotņiku, kur vīri nes baļķi, nopakaļ viena stervoza izskata blonda būtne un cenšas pieķerties pie tā baļķa un kunkst – es taču arī, es arī… Ja nopietni, tad ikvienai novalkātai vīzei ir liela vēlēšanās tikt atpakaļ apavu plauktā pie balles kurpēm kaut uz brīdi. Strīķes kundzi var labi saprast, ka viņa tur mēģina kaut kā ierāpties, bet, ja es būtu Magoņa kunga advokāts, tad es šīs atklāsmes ar lielu prieku piefiksētu, jo, ja izrādīsies, ka operatīvajā darbā piedalījušies cilvēki, kuriem uz to nav bijušas tiesības, tad tas nozīmē, ka operatīvie pasākumi ir bijuši daļēji nelikumīgi. Nebrīnīšos, ja beigās izrādīsies, ka Strīķes kundze būs nevis viņa galvenā aizturētāja, bet gan tā, kas viņam palīdzēs tikt ārā no visām nepatikšanām.

– Intervēju KNAB sabiedriski konsultatīvās padomes priekšsēdētāju Aivaru Borovkovu, un viņš norādīja, ka viņam atsevišķi darbinieki atzinušies, ka lietas, kurās figurē lielas summas un sarežģītas ekonomiskās shēmas, viņi nemaz neprot izmeklēt. Trūkst profesionālisma.

– Latvijā nenotiek tiesībsargājošo iestāžu un dienestu uzraudzība. Vienkārši nenotiek. Drošības policijas budžets 2014. gadā bija 7,5 miljoni eiro, un sakarā ar «šausmīgo» ģeopolitisko situāciju iedeva papildus 2,5 miljonus klāt. Vai no tā, ka iedeva vairāk naudas, kaut kas ir gājis uz labo pusi? Ir noķerts kaut vai viens spiegs? Esmu personīgi saskāries ar to absolūto neprofesionālismu, ko demonstrē šie cilvēki. Protams, visi spiegi iet smiedamies. Tāpat ir arī KNAB. Nu nevar visu darīt tikai ar cirvi un āmuru. Katrai lietai ir vajadzīgas savas prasmes.

– Arī Magoņa lieta sāk izskatīties tāda šaubīga. Sākumā likās, noķerts ar naudu rokās un nu vairs nebūs, kur sprukt, bet tagad viss vairs neizskatās tik viennozīmīgi.

– Tur pagaidām ir daudz neskaidrību, un tādos gadījumos mana metode ir skatīties no veselā saprāta viedokļa. Cilvēks, dabūjis Igaunijā milzīgu naudu, ved to mašīnā uz Latviju. Mums stāsta, ka ir veikts gadiem ilgs darbs. Kāpēc šis cilvēks jāņem ciet pusceļā? Lai neaizvestu šo naudu tur, kur viņš to ved? Nauda nav bijusi iezīmēta. Tas tikai liecina, cik (ne)nopietns darbs ir ticis veikts, ja kukuļa nauda nav pirms tam iezīmēta. Igauņi nevienu cilvēku par to, ka viņš devis kukuli, nav aizturējuši. Kā tas ir? Lūk, tā!

– Vājā uzraudzība un kontroles trūkums nosaka to, ka visās šajās iestādēs strādā cilvēki neatkarīgi no tā, vai viņi ir gudri kā Puaro, vai dumji kā zābaki, saņem savu tūkstotīti mēnesī un cep lietas, kā nu katrs prot. Kas ir tas pamats, kāpēc tā tas notiek?

– Roka roku mazgā, un šī mazgāšana gadu laikā tikai aug augumā. Nepateikšu neko jaunu, bet cilvēks jau tā nav nekāda jaukā būtne, bet padomju valsts ir spējusi atstāt tādas pēdas cilvēku apziņā, ka gadu desmitus pēc savas iznīkšanas tās parādās it visur. Ir daudz skaļu lietu, bet par tām mēs zinām ārkārtīgi maz. Tāda ir sistēma. Tā pati Miķelsona lieta. Kad tā būs beigusies, lietu nodos arhīvā, un sabiedrība tai netiks klāt. Ja Magoņa lieta nebeigsies ne ar ko, tad sabiedrība tā arī neko neuzzinās, jo, pēc Latvijas normatīvajiem aktiem, sabiedrībai nav nekādu tiesību iepazīties ar lietas materiāliem. Nav, un viss. Ja nebūtu noplūduši Kravaļa – Vaškeviča lietas materiāli, tad mēs nekad neuzzinātu, ka Kravalis paņem naudas paku, divas nedēļas naudas paka stāv Kravaļa mašīnā un viņš pilnā nopietnībā divas nedēļas domā – a, kas tur man tajā pakā, kas stāv Toijotā? Ko man ar to paku darīt, un pēc divām nedēļām nāk atskārsme – varbūt tur ir kaut kas iekšā.

– Kravalis tagad ir Muitas pārvaldes direktors un…

– Ģenerālis. Tā ir šīs valsts vēl viena īpatnība. Nerunāsim konkrēti par Kravali, bet sistēmu vispār. Tas, ka tu esi kukuli ņēmis, vēl nenozīmē, ka tu iesēdīsies par kukuļņemšanu, jo, ja tiem, kas tevi pieķer kukuļa ņemšanā, kāds interesē par tevi vairāk, tad tu vienmēr vari nolēkt uz šā cita rēķina. Tu vari uzrakstīt ziņojumu, dot vajadzīgo liecību un turpināt dzīvot un plaukt, saņemt titulus, pakāpes un visu pārējo. Mēs dzīvojam valstī, kur visaugstākajā līmenī tiek akceptēts, ka vissmagākais noziegums var palikt nesodīts, ja tu palīdzi cita, svarīgāka, noziedznieka noķeršanā.

– Pirmā lielā korupcijas lieta bija slavenā trīs miljonu lieta. Par to daudz rakstīja, sabiedrība interesējās, bet beigās tā arī nekāda lielā skaidrība neiestājās. Lietā tā arī palika rakstīts «nenoskaidrotu personu grupa». Vai šīs nebija krustceles, kad mūsu sistēma aizgāja pa to ceļu, pa ko tā tagad ir aizgājusi un par ko mēs tagad runājam?

– Ir pagrieziena punkti, kas vienai vai otrai grupiņai daudz ko nozīmē. Parāda ceļu. Kas attiecas uz trīs miljonu lietu, tad tas viss attīstījās tālāk Jaunā laika populistiskajā beztiesiskuma slavinājumā, kad atklājās, ka ar skaļiem bļāvieniem par noziedznieku ķeršanu var ilgu laiku braukt. Savukārt praktiski un prātīgi cilvēki saprata, ka tiesībsargājošo iestāžu spējas ir nožēlojamas un niecīgas. Tur strādā vai nu cītīgi neprašas, vai korumpējami neprašas. Tāpēc apetīte auga augumā, jo Latvijas valsts nespēja pateikt, kurš nozaga trīs miljonus. Loģiski, ka tas rezultējās atziņā – zagt var, bet tas jādara prasmīgi.

– Diemžēl arī sabiedrībā ir vāja izpratne par tiesiskuma nozīmi.

– Nupat DP izplatīja paziņojumu, citēju: «Drošības policija neiebilst, ka notiek publiskas diskusijas par parandžu nēsāšanas jautājumu.» Tas ir absurds tiesiskā valstī, ka viens sūda specdienests var paziņot, ka viņš neiebilst pret publiskām diskusijām un visi, kam nekavējoties šim specdienestam vajadzētu sadot pa ausīm, klusē kā partizāni. Esmu bijis tiesas sēdē, kur DP darbinieks skatās uz tiesnesi, smīn un saka: mums ir instrukcijas, kuras ir svarīgākas nekā kaut kādi tur likumi. Punkts. Instrukcijas ir svarīgākas par likumu. Tā ir 21. gadsimta ES valsts.

Avots: nra.lv