Atbildība par OIK skandālu primāri jāuzņemas tiem ministriem un valsts sekretāriem, kas strādāja Godmaņa un Kalvīša valdībā, to intervijā DB pauda bijušais ekonomikas ministrs, tagad jaundibinātās partijas Kustība Par! valdes priekšsēdētāja Daniels Pavļuts.
Viņš atzīmē, ka obligātā iepirkuma komponentes (OIK) sistēmas radīšanā savu vainu viņš neredz, jo no pirmās dienas ministra amatā mēģinājis atļauju izsniegšanu apturēt.
Fragments no intervijas
Kā kopumā vērtējat šobrīd izveidojušos situāciju saistībā ar OIK?
To, ka OIK slogs kļūs nepanesams, es prognozēju jau 2012. gada sākumā, kas bija burtiski mēnesi vai divus pēc manas nonākšanas ekonomikas ministra amatā. Es aizgāju uz valdību ar, manuprāt, pirmo visaptverošo ziņojumu par to, kādas būs OIK izmaksas.
Lielie likumi un Ministru kabineta (MK) noteikumi, balstoties uz kuriem vēlāk izsniegtas atjaunojamo energoresursu (AER) un koģenerācijas ražošanas atļaujas, pamatā pieņemti Godmaņa un Kalvīša valdības laikā. Mēs neatradām, ka toreiz, pieņemot lēmumus, veiktas nopietnas analīzes, kādas sekas tas ilgtermiņā atstās uz Latvijas tautsaimniecību. Līdz ar to, jau uzsākot darbu ministra amatā, man bija pilnīgi skaidrs, ka OIK ir bumba ar laika degli. Tieši tāpēc es ķēros klāt pie moratorija – sākām novembrī un februārī, gājām uz valdību ar priekšlikumu pilnībā slēgt jaunu atļauju izsniegšanu.
Pagāja ilgs laiks, kamēr mēs šo priekšlikumu dabūjām cauri. Lēmumu slēgt jaunu atļauju izsniegšanu valdība pieņēma tikai 2012. gada augustā, balstoties uz mūsu prognozēm, ka tās būs miljardiem lielas izmaksas, kas būtiski samazinās Latvijas uzņēmēju konkurētspēju un radīs tālākus nabadzības riskus Latvijas sabiedrības sociāli un materiāli neaizsargātākajai daļai. Augustā šo moratoriju pielēma, taču pat tad tika nolemts, ka MK noteikumi stājas spēkā nevis ar publicēšanas brīdi Latvijas Vēstnesī, bet iedeva laiku vēl līdz septembrim.
Pa šo laiku tad arī saskrēja tas papīra atļauju vilnis, ko mums ar Juri Pūci piedēvē. Atļaujas nevarēja neizsniegt, jo likums to paredzēja. Ierēdnis nevar neizsniegt atļauju, ja likums paredz, ka viņam tā ir jāizsniedz.
Pēc tam gan mēs veicām veselu virkni pasākumu, kas bija saistīti gan ar atļauju atcelšanu, gan ar stingrāku prasību noteikšanu par būvniecību, par lietderīgās enerģijas izmantošanu un daudzām citām lietām, kas ļāva gan mūsu laikā, gan pēc tam faktiski teju visas no šīm izsniegtajām atļaujām vienkārši likvidēt.
Absolūti lielākā daļa no tām netika realizēta.
Nesen intervijā DB ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens norādīja, ka atbildība par izveidojušos situāciju jāuzņemas iepriekšējām valdībām un ekonomikas ministriem. Tieši pirms diviem gadiem sarunā DB jūs norādījāt, ka savu vainu šajā situācijā jūs nesaskatāt. Kā ir šobrīd?
Es neredzu savu vainu šīs sistēmas radīšanā. Nekādā veidā. No pirmās dienas ministra amatā esmu uzsvēris, ka šīs pārmērības ar AER subsidēšanu ir jāizbeidz. Tas bija manā dienaskārtībā no pirmās dienas. Es neesmu radījis šo sistēmu. Esot ekonomikas ministrs, lielāko enerģijas daļu esmu veltījis tam, lai mazinātu šīs sekas Latvijas ekonomikai. Tas, ko mēs kopā ar Juri Pūci izdarījām, ir lielākais atsevišķais pienesums OIK izmaksu samazinājumam līdz šim. Kopējās sekas, kuras mēs samazinājām ilgtermiņā, Latvijas ekonomikai ir mērāmas miljonos, visticamāk, pat miljardos eiro.
Jā, bet jūsu laikā tika izdotas 346 atļaujas, anulētas – tikai 65.
Tās atļaujas, kas pēc tam tika anulētas Vjačeslava Dombrovska un Danas Reiznieces-Ozolas laikā, varēja anulēt, balstoties uz to normatīvo aktu grozījumu pamata, kurus mēs izsitām cauri. Valsts pārvalde strādā ar nobīdi. Atļauju skaits vēlāk samazinājās, pateicoties tieši manai un Jura Pūces darbībai. Es pilnībā atsakos no jebkādas atbildības par OIK kā sistēmas radīšanu.
Vienīgais, ko kāds man varētu pārmest, ir tas, ka man neizdevās pierunāt Valdi Dombrovski ātrāk to aizvērt vai, piemēram, ka neizdevās pierunāt koalīcijas padomi izlēmīgāk rīkoties ar likuma grozījumiem. Bet mēs izsitām cauri neticamas lietas, piemēram, subsidētās enerģijas nodokli. Mēs reāli radījām kompensācijas mehānismu, kuru pēc tam pārējās valdības faktiski aiztaisīja ciet.
OIK sistēmas radīšanu, iespējams, jums tiešām nevar pārmest, taču tajā pašā laikā jūs pietiekami ilgu laiku bijāt nozares ministrs. Kā ar staciju kontroli – vai jūsu laikā šis stacijas tika reāli pārbaudītas?
Mūsu laikā tika radīti pirmie priekšnoteikumi, lai tās kontroles reāli notiktu. Tām būtu bijis jāsākas nākamo ministru darbības laikā. Es varu tikai minēt, kāpēc faktiski šī sistēma netika darbināta. Man to ir grūti komentēt. Tas varētu būt saistāms ar kapacitātes trūkumu, taču es domāju, ka droši vien te būs bijis arī intereses trūkums.
2012./2013. gadā mēs radījām administratīvus priekšnoteikumus tam, lai ministrijas kontrolieri varētu doties uz stacijām un pārbaudīt veselu virkni darbības parametru. Tas reāli dabā pēc tam nenotika.
Vai reālo kontroli nevarēja sākt jau jūsu laikā?
Kaut ko uzsākt varēja. Mūsu laikā kontroles tika sāktas. Es tagad no galvas nepateikšu, cik kontroles tika veiktas, bet tajā brīdī, kad līdz tam nebija izdarīts nekas, mūsu prioritāte bija tikt galā ar normatīvajiem aktiem. Apturēt jaunu atļauju izsniegšanu, izdarīt grozījumus normatīvajos aktos, lai nostiprinātu stingrākas prasības. Kamēr nav noteiktas stingrākas prasības, tikmēr jau arī kontrolēt īsti nevari. Normatīvajos aktos sākotnēji nebija paredzēts, piemēram, pienākums lietderīgi izmantot siltumu. Bija gadījumi, kad to siltumu vienkārši pūta gaisā. Tur galā nebija siltumnīcas vai vēl kaut kas lietderīgs. Nē! Tie bija tie priekšnoteikumi, ko mums vispirms vajadzēja grozīt.
Ja jūs, esot ekonomikas ministrs, zinājāt, ka ir stacijas, kas pūš siltumu gaisā, kāpēc tās netika slēgtas?
Uz to brīdi nebija likumiska pamata to darīt. Vēlreiz, es to jums jau vienreiz teicu, divreiz teicu. Trešo reizi saku. Ja pa visu perimetru ir nejēdzības, tad tu sāc no kaut kāda viena gala. Jūs man varat pārmest, ka es neizdarīju visu un uzreiz. Es pieņemu, jo nevar izdarīt visu un uzreiz. Nevar, nekad nevarēs. Mēs sākām ar moratoriju, pēc tam pārgājām uz stingrāku prasību noteikšanu. Tikai pēc tam var pāriet pie kontroles. Tie jautājumi, ticiet man, gāja tik lēni, ka pat mana divu gadu un trīs mēnešu termiņa nepietika, lai to visu atrisinātu.
Es varu tikai nožēlot, ka turpmākie ministri neturpināja šos jautājumus risināt tikpat aktīvi.
Avots: db.lv