Jurģis Liepnieks. Sazvērestības teorijas. II daļa. Kam tas ir izdevīgi?

Daudzas sazvērestības teorijas un vienkārši manipulatīvas versijas par kādiem notikumiem sākas ar vārdiem – padomāsim, kam tas ir izdevīgi.

Izklausās loģiski, kā mēs zinām, tā rīkojas arī detektīvi, kas izmeklē noslēpumainas slepkavības filmās un grāmatās – vienmēr vispirms cenšas noskaidrot, kam bija motīvs, kam šī nāve varētu būt izdevīga, kurš saņems mantojumu vai kam traucēja upuris. Politikā un sabiedriskajā dzīvē parasti tas ir kaut kas liels, varens un nekrietns, kas gūst labumu, teju no jeb kā, kas pasaulē atgadās. Krievi vai amerikāņi, farmaceitiskā vai ieroču industrija, labējie vai kreisie, zaļie vai oranžie, oligarhi vai komunisti. Izmantojot formulu – padomāsim, kam tas ir izdevīgi, mēs jebkuru savu politisko ienaidnieku, konkurentu vai nelabvēli varam sasaistīt ar kādu notikumu, turklāt nemelojot. Viss, kas tiek apgalvots par izdevīgumu, ir pilnīga patiesība, aplams ir tikai  secinājums. Var viegli pamatot, ka elektromobīļa aizdegšanās ir izdevīga naftas industrijai, taču tas nenozīmē, ka tā to ir noorganizējusi. Nav nekādu šaubu, ka kāda uzņēmuma bankrots vai kādas publicitātes nedienas ir izdevīgas konkurentiem, taču tas vēl automātiski nenozīmē, ka tieši tie ir tās sarīkojuši. 

Viss ir vēl labāk. Bieži aizstāvības stratēģijās tiek izmantots pretējs arguments – mēs to neesam darījuši, jo mums taču tas nav izdevīgi. Kāpēc lai mēs darītu kaut ko tādu, jo tas taču nav mums izdevīgi? Piemēram, kad Putina Krievijas vara tika vainota žurnālistes Poļitkovskas, opozicionārā Ņemcova, pārbēdzēja Ļitviņenko un virknē citu slepkavību, viņi vienmēr lietoja šo stratēģiju. Kāpēc lai mēs to darītu, viņi izbrīnā un nesapratnē rausta plecus – mums taču tas nemaz nav izdevīgi. Mums tagad ir lielākas problēmas no tā, ka Poļitkovska noslepkavota, nekā no tā, ko viņa tur rakstīja, visnotaļ loģiski apgalvo prezidents Putins. Grūti iebilst, tā tiešām ir, racionāli Putinam nemaz nav izdevīga Poļitkovskas nāve, mazliet aizdomājušies tā noteikti nodomāja daudzi.

Un Skripaļi?  Kam viņš interesants, neviens par viņu vispār neko nezināja, pirms viņu noslepkavoja, vai tad Krievijai tas ir izdevīgi? Ietekmes vairs Skripaļam nebija nekādas, ja viņš kaut ko arī zināja, sen jau bija visiem izstāstījis. Kāpēc lai viņu slepkavotu? Un vai mēs būtu tik stulbi, ka lietotu slepkavībai tādas vielas, kuras tieši norāda tikai un vienīgi uz mums, vaicā Krievija. Un lai mēs to darītu prezidenta vēlēšanu priekšvakarā un neilgi pirms Krievijā paredzētā Pasaules Čempionāta futbolā? Jūs ko, ņirgājaties? Tā ir provokācija, to izdarīja mūsu ienaidnieki, viņiem tas ir izdevīgi nevis mums. Vai varbūt to izdarīja kāds personiskas atriebības ietvaros, bet ne jau mēs, mums taču tas ir acīmredzami neizdevīgi. Skripaļs pat nebija pārbēdzējs, viņš tika noķerts Krievijā, notiesāts, sēdēja cietumā Krievijā, nešaubīgi, visu sev zināmo Krievijas izmeklētājiem izstāstīja un tad tika atdots, apmainīts pret citu spiedzi. Nekādu bīstamību vai problēmas viņš pilnīgi noteikti neradīja un ja viņu būtu bijis nolemts citiem par biedu nogalināt, viņu varēja vienkārši nobeigt, kamēr viņš bija cietumā Krievijā.

Ir taču patiesība, ka Rietumos neviena neaiztikti gadiem dzīvo daudz aktīvu Putina ienaidnieku, kaut vai tā pati Ļitviņenko atraitne, kas reāli bojā dzīvi Kremlim, un kurai bija būtiska loma tajā, lai Ļitviņenko slepkavība un tās izmeklēšana izvērstos un izskanētu tieši tik plaši, cik tas notika.

Hodorkovskis, kurš pat atklāti finansē kaut kādas pret Putinu vērstas politiskas aktivitātes Krievijā, mierīgi dzīvo, lai gan varēja nomirt jau Krievijā cietumā bez mazākajām problēmām.

Pasaulē ir pa pilnam pārbēdzēju no KGB, GRU un citām struktūrām, gadiem raksta grāmatas, lasa lekcijas, neviens viņus neaiztiek un tā ir pilnīga taisnība – Kalugins, Suvorovs, tā paša Novičok publiskotājs Mirzojans. Vai, piemēram, visīstākais Putina nodevējs, viņa bijušais ilggadējais palīgs Ilarionovs – dzīvo mierīgi Rietumos, gāna Putinu pēdējiem vārdiem, ir izstāstījis visu, ko varēja un nekas, dzīvo. Nav nekādas loģikas, apgalvo Kremlis, un tam nevar nepiekrist – nekādas loģikas nav. Nekādas loģikas nebija arī nogalināt Ļitviņenko, Berezovski, Poļitkovsku vai Ņemcovu, un tomēr tas tika izdarīts.

Argumentācija ar “padomāsim, kam tas ir izdevīgi” ir plaši izplatīta un izdevīga no sabiedrisko attiecību viedokļa, jo tā sakņojas mūsu dziļākajā vēlmē saprast apkārtējās pasaules nolūkus. Mēs instinktīvi, paši to neapzinoties, meklējam nolūku it visā sev apkārt. Ja mēs ievērojam mašīnu, kas brauc aiz mums, mēs sākam domāt, kāds tai ir nolūks, ko tā darīs tālāk, kāpēc tā brauc aiz mums? Ja mēs nesaprotam, kāds ir nolūks kādam mūsu tuvumā, tas mūs uzreiz ļoti uztrauc. Kāpēc viņš iet aiz manis, kāpēc šis cilvēks vispār ir šeit, kāpēc viņš tā paskatījās, vai otrādi – kāpēc viņš ir nodūris skatienu, kādi ir viņa nodomi? Mēs uztraucamies, izjūtam instinktīvu nedrošības sajūtu, ja nesaprotam, kādi ir nodomi cilvēkiem mums apkārt. To vienmēr izmanto krāpnieki, viņi visiem spēkiem signalizē nepatiesu nodomu, lai iemidzinātu mūsu modrību.

Mēs pat uz lietām raugāmies tā, it kā tām būtu nodomi attiecībā uz mums. Mēs nereti balsī lūdzamies kādam mehānismam vai mašīnai lai tā iedarbojas, proti, maina savu nodomu neiedarboties. Mēs lamājam lietas, kas saplīst tieši nelaikā, it kā speciāli lai mums ieriebtu. Daudzi no mums ir tik narcistiski, jūtas tik lieli un svarīgi, ka nespēj iedomāties, ka apkārtējai pasaulei viņi ir pilnīgi vienaldzīgi un nevienam vai gandrīz nevienam nav vispār nekādu nodomu attiecībā pret viņiem. 

Amerikāņu radio personība, politikas komentētāja un rakstniece Tamija Brūsa (Tammy Bruce) kādā lekcijā komentējot šo fenomenu stāsta brīnišķīgu gadījumu, kā viņas mājā pēkšņi pie loga pielidojis liels putns un ar knābi sācis agresīvi dauzīt pa loga stiklu. Viņa uzreiz sajutusies apdraudēta un pārliecināta, ka šis putns grib kaut ko no viņas, ka varbūt viņas māja ir kaut kādā veidā nepareizā vietā vai varbūt viņa ir kaut ko no putnu viedokļa ne tā izdarījusi. Skaidrs, ka putns kaut kādu iemeslu dēļ uzskata viņu par ienaidnieci un tagad vēlas izdauzīt stiklu, ielauzties, uzbrukt viņai. Viņa uztraukusies zvana kādai savai draudzenei un saka, es saprotu, ka tas varbūt skan nedaudz dīvaini, bet te ir milzīgs putns, es nepazīstu, kas tas par putnu, bet ļoti agresīvs, viņš dauza pa logu, man šķiet, stikls var neizturēt, es nezinu ko lai dara. Draudzene cenšas Tamiju nomierināt un saka, pieej pie loga, paskaties uz to putnu, vai viņam knābī kaut kas ir. Tamijai sākumā tā nešķiet laba ideja, bet viņa saņemas un pieiet pie loga un jā, putnam knābi kaut kas ir, kaut kas līdzīgs pākstij (seed pods). Nu re, saka draudzene, putns vienkārši cenšas atvērt pāksti un tavs logs ir tuvākā plakanā cietā virsma, kuru viņš var atrast. Viņš vienkārši grib pusdienas, tam nav vispār nekāda sakara ar tevi, putns par tevi vispār nedomā. 

Evolūcija miljardiem gadu garumā mums ir tik labi iemācījusi meklēt nolūku visā, kas ap mums notiek, ka mēs saskatām nolūku pat lietās, kurās nekāda nolūka nav. Daudziem šī īpašība ir tik saasināta, ka viņi faktiski uzskata, ka it viss, kas pasaulē notiek, notiek viņu dēļ. Daudzi no mums uzskata, ka Dievam vai visumam ir kaut kādi nolūki attiecībā tieši uz mums, daudzi no mums visdažādākos pilnīgi nejaušus dzīves notikumus traktē kā kādu augstāku spēku iejaukšanos mūsu dzīvē ar kādu tālejošu mērķi. Psiholoģijā to sauc par nolūka attiecināšanu (atribution of intention) un tā ir aizraujoša psiholoģijas joma, kas ir ļoti svarīga sabiedriskajās attiecībās. 

Mūsu apziņa ir tendēta meklēt notiekošajā nolūkus, mēs darām to pat neapzinoties un “kam tas ir izdevīgi” ir viena no atslēgām, kas palīdz mūsu apziņai šajā darbā. “Kam tas ir izdevīgi” liek mums ieklausīties, sākt analizēt, domāt, vai tas varētu tā būt vai nē, un no sabiedrisko attiecību viedokļa bieži tas ir tieši tas, kas vajadzīgs un jau pilnīgi pietiekams rezultāts. Nolūka attiecināšanas princips darbojas arī pretēji, proti, mēs gandrīz vienmēr cenšamies signalizēt, kāds ir mūsu nodoms, kāda ir mūsu attieksme, kad mēs klauvējam pie durvīm, piezvanām nepazīstamam cilvēkam vai pievēršam sev uzmanību uz ielas, mēs uzreiz cenšamies pateikt, ko mēs vēlamies, lai nebūtu nekādu pārpratumu, lai mūsu nolūki būtu skaidri. Smaids ir evolucionārs signāls, kas jau pa gabalu norāda uz draudzīgu attieksmi un draudzīgiem nolūkiem, nikna vai vienaldzīga sejas izteiksme uz pretējo utt.

Radot stāstu, kas skaidro, kam tas ir izdevīgi, mēs nodarbojamies ar nolūka attiecināšanu, kaut ko ļoti dabisku un instinktīvi pieņemamu. Mēs radām stāstu, kas balstās universālā psiholoģiskā struktūrā un tāpēc tas parasti darbojas visai labi. 

Līdzīgi kā ar sazvērestības teorijām, “kam tas ir izdevīgi” stāstus nav iespējams apgāzt. Ja jūs noliedzat “kam tas ir izdevīgi” stāstu, pirmkārt, jūs to atkārtojat un izplatāt to tālāk, tas jau ir izdevīgi stāsta radītājam. Un otrkārt, šajā stāstā jau nav īsti nekā, ko noliegt, tas ir tikai jautājums, par kuru ielaisties debatēs nozīmē tiešā veidā liet ūdeni uz tā izgudrotāja dzirnavām.

Lieki pat teikt, ka šie stāsti ļoti reti ir patiesi, jo pieņēmums, ka cilvēki ir racionāli un vienmēr rīkojas tā, kā tas būtu viņiem izdevīgi, ir aplams. Cilvēki tā nerīkojas, pat valstis un nopietnas organizācijas tā nerīkojas, bez tam izpratnes par to, kas ir un kas nav izdevīgi, arī var ļoti stipri atšķirties. Citiem spēlētājiem var būt no jūsējās pavisam atšķirīga “sava loģika” un no viņu viedokļa, piemēram, Krievijas speciālo dienestu vai armijas viedokļa ir pat ļoti izdevīgi, ka lielākā daļa nesaprot viņu loģiku. Tas padara viņus neprognozējamus un viņu dezinformācijas un māņu operācijas īpaši iedarbīgas.

Jāņem vērā arī tas, ka ne vienmēr visiem pirms kāda notikuma ir pilnīgi skaidrs, kādas un kam izdevīgas būs visas sekas pēc šī notikuma. Pēc notikuma, kad viss jau ir skaidrs, spriest par to, kāda bija iesaistīto domāšana pirms tam, arī bieži ir aplami. Taču mēs negribam dzīvot neskaidrībā, mēs alkstam atbildes, skaidrību un visas mūsu maņas ir trenētas meklēt iespējamu briesmu pazīmes visā, kas notiek, mēs to darām pat to neapzinoties, tāpēc dažiem stāstiem ir vieglāk piekļūt mums nekā citiem.

Stāstiem, kas balstās uz “kam tas ir izdevīgi”, ir radinieki. Piemēram, kāpēc tieši tagad? Kāpēc šī informācija uzpeld tieši tagad, nevis pirms mēneša vai pēc mēneša? Kāpēc par šiem faktiem tiek paziņots tieši tagad, vai tā ir nejaušība? Jautājums ir leģitīms, turklāt mēs zinām, ka sabiedrisko attiecību speciālisti tiešām nodarbojas ar “informācijas menedžmentu”, proti, vienmēr domā, kad ir izdevīgāk publiskot to vai citu ziņu. Ir svarīgi, lai labas ziņas nenomāktu lielāki notikumi un lielākas ziņas, bet ar sliktām ziņām tieši pretēji. Tad kāpēc šī ziņa parādījās tieši tagad? Jautājums ir pamatots, taču atbilde jau ļauj sacerēt visneiedomājamākās versijas un novirzīt vai censties novirzīt cilvēku prātus pilnīgi aplamos virzienos. Turklāt atkal, un tas ir ļoti svarīgi – to darot nevienam nav jāmelo. Es tikai pavaicāju – vai gadījumā tas, ka šie divi notikumi sakrīt, nav nejaušība un tas ir labs jautājums, iedarbīgs jautājums.

Paši to neapzinoties, tāpat kā mēs meklējam nolūkus pasaulē ap sevi, tieši tāpat mēs it visu notiekošo pārbaudām uz iespējamu likumsakarību esamību. Mēs tiecamies saprast pasauli, izskaidrot to un veidot viengabalainu pasaules ainu un mums nepatīk pretrunas un nejaušības. Mēs zinām, ka visam ir cēlonis un cenšamies saprast kāds. Jebkuram troksnim, jebkuram gaismas zibsnim, kustībai – visam ir cēlonis un miljardiem gadu mēs esam trenēti zibenīgi analizēt un saprast, vai šis cēlonis mūs apdraud, vai uz to ir jāreaģē. Tāpat ar jebkuru notikumu. Šī tendence ir tik stipra, ka mēs it kā neticam, ka kaut kas var notikt nejauši un saskatām cēloņseku sakarības arī tur, kur to nav. Kaut kas svarīgs, liels vai nozīmīgs pilnīgi noteikti nevar notikt tāpat vien. 

Robs Brotertons (Rob Bratherton) grāmatā “Suspicious minds” šajā saistībā min gadījumu ar erchercoga Ferdinanda slepkavību. 

Mēs visi zinām, ka Pirmais pasaules karš sākās tāpēc, ka Sarajevā teroristi nogalināja Austroungārijas troņmantnieku, erchercogu Ferdinandu, taču viņa slepkavība izdevās tikai tīras nejaušības dēļ. 

Sākotnēji gar ceļu, pa kuru brauca Ferdinands, nostājās seši sazvērnieki, kuri bija apņēmušies nogalināt Ferdinandu, metot granātas uz viņa automobili. Pirmie divi nobijās un neizdarīja neko, trešais meta granātu, bet netrāpīja, tā uzsprāga blakus, nenodarot nedz Ferdinandam, nedz kādam citam ne vismazāko kaitējumu. Neveiksmīgais terorists iedzēra indi no iepriekš sagatavotas ciankālija kapsulas un metās upē. Taču kad neveicas, tad neveicas. Indes deva bija daudz par mazu lai viņu noindētu un izraisīja vien sliktu dūšu un vemšanu un upē ūdens bija tikai līdz ceļiem, tā kā viņu uzreiz noķēra, piekāva un arestēja. Pārējie sazvērnieki, to visu redzot, acīmredzot saprata, ka šodien nav viņu diena un devās mājās. Ferdinands tikai viegli saērcināts turpināja savas dienas gaitas. Taču tajā pat dienā vēlāk Ferdinanda šoferis kļūdīdamies nogriezās nepareizajā ieliņā un kad saprata to, apstājās, lai apgrieztos. Un apstājās viņš tieši pie kafejnīcas, kurā neveiksmīgo dienu apcerēja viens no atlikušajiem teroristiem. Var iedomāties viņa pārsteigumu, kad tas ieraudzīja, ka pie viņa piebrauc nīstā erchercoga automobilis un apstājas. Pilnīgi negaidot ieraudzījis kroņprinci Ferdinandu sev tik tuvu, slepkava tomēr nolēma realizēt savu jau atmesto nodomu.

Saskaņā ar vispārpieņemto versiju šis notikums noveda pie Pirmā pasaules kara sākšanās, kas savukārt pie Versaļas miera, kas savukārt pie sociālpolitiskajiem apstākļiem, kas ļāva gūt panākumus Hitleram, kas savukārt pie Otrā pasaules kara, utt. līdz mūsdienām. 

Vai mēs varam iedomāties, ka tas viss varbūt nebūtu noticis, ja neticamu nejaušību virknes dēļ Ferdinanda šoferis nebūtu nepareizi nogriezies? Nē, tas neizklausās nopietni. Gan jau, ka karš bija nenovēršams, jo to noteica lielākas likumsakarības. 

Mēs neticam nejaušībām, mums nepatīk nejaušības tik ļoti, ka daudzi pilnībā ir izslēguši tās no savas pasaules ainas paļaujoties, ka viss notiekošais ir Dieva griba. Nekas, tātad, nav nejaušs, citi turpretī rūpīgi meklē cēloņus un likumsakarības un tas nozīmē, ka vienmēr, kad kaut kas nejaušs notiek, labs stāsts vienmēr ir gaidīts. 

Viss iepriekšminētais nenozīmē, ka jautājumi “kam tas ir izdevīgi”, vai “kāpēc tieši tagad” vienmēr ved pie aplamām atbildēm, pašapmāna vai uz paļaušanos kāda cita manipulācijai. Noteikti nē, bieži tie ir pamatoti jautājumi, tikai jābūt ļoti prātīgiem ar atbildēm. Labs stāsts, kas visu izskaidro, skaidri norāda uz labo un ļauno, ir patiess, atbild uz visiem jautājumiem un paskaidro, kas notiks turpmāk, ir vilinošs, garšīgs un nomierinošs, pēc tā ir milzīgs pieprasījums un šādi stāsti tiek sacerēti, taču dzīve bieži nemaz tāda nav. Bieži vien nekas nav līdz galam skaidrs, robežas starp labo un ļauno ir izplūdušas, informācijas nav pietiekami, visi melo un nākotne ir miglā tīta. 

( Sazvērestības teorijas I daļu lasiet ŠEIT)