Kurš gan nezina Holivudas smukulīti Metjū Deividu Makonahiju – amerikāņu aktieri un kino producentu? Pirmo ievērību guvis ar lomu filmā “Reibumā un neziņā”, vēlāk filmējies dažāda žanra kinolentēs, tai skaitā “Motorzāģa slaktiņš Teksasā: Atgriešanās”, “Laiks nogalināt”, Stīvena Spīlberga drāmā “Amistada”, “Kontakts” un citās.
Mans galvenais princips? Visu ar mēru!
Kaut reizi dienā ir tā pa īstam jāpasvīst — nu man vismaz tā šķiet.
To ir bijis vienpadsmit — savā dzīvē esmu iemēģinājis roku vienpadsmit dažādās profesijās. Esmu strādājis ostā, bijis bankas klerks, nodarbojies ar galdniecību un esmu arī pakojis zirņus fermā.
Pirms sāku mācīties Teksasas universitātē, gadu pavadīju Austrālijā. Strādāju par advokāta palīgu, jo vēlējos arī pats kļūt advokāts. Man iepatikās šī valsts un šis tuksnesis, un vēl man austrālieši iemācīja kādu labu lietu: neļaut nevienam piedzīt tavu galvu ar visādām muļķībām.
Par advokātu es nekļuvu, jo sapratu: lielākā daļa advokātu skaidri saprot, ka viņa attaisnotais klients patiesībā ir vainīgs.
Labāk par visu pasaulē es atceros to 15 sekunžu pauzi, kad piezvanīju vecākiem, kuri tikko bija samaksājuši par manām studijām kā topošam advokātam un teicu: «Mamma, tēti, es eju mācīties par aktieri».
Man nepatīk godalgas un prēmijas, bet man liekas, ka izvērtēt mākslu – tas ir godīgi. Ja mums nebūtu nekādu vērtēšanas kritēriju šajā jomā, Šekspīrs nenozīmētu neko vairāk par skolnieces dienasgrāmatu.
Manu dzīvi mainīja Džoels Šūmahers, kad uzaicināja mani filmēties trillerī “Laiks nogalināt ( A Time to Kill, 1996). Agrāk es simtreiz dienā dabūju dzirdēt “nē”, bet te piepeši es dabūju visu, pat to, ko neprasīju.
Man pietrūkst “Īstā detektīva” (True Detective). Atzīšos, mēs ar sievu katru svētdienu skatījāmies kārtējo sēriju — un tā astoņas nedēļas pēc kārtas. Mēs nolikām gulēt bērnus, pagatavojām vieglas vakariņas, atkorķējām sarkanvīna pudeli, un pēc tam raudzījāmies ekrānā tā, it kā nekad agrāk par to neko nebūtu dzirdējuši.
Apmēram 60 sekundes — tieši tik ilgi es minstinājos, līdz pieņēmu lēmumu pamest lielo ekrānu televīzijas dēļ.
Kad “Dallasas džentlmeņu kluba” dēļ es notievēju par 38 mārciņām, katrs rīts man sākās ar to, ka es piegāju pie spoguļa un teicu: «Velns parāvis, Makhonakij, tu izskaties pēc nolādēta reptiļa!»
Lai zaudētu svaru, ir ļoti labi jāēd — tikai ļoti maz. Piecas unces zivs divreiz dienā, šķīvis dārzeņu divreiz dienā — un tā četrus mēnešus.
Mēs ar grūtībām sadabūjām naudu “Dallasas džentlmeņu klubam», tāpēc ka tev visu laiku ir pienākums iesniegt investoram scenārija anotāciju vienas rindiņas apjomā. Piemēram, «drāma par AIDS no nesenās pagātnes ar pustraku varoni». Bet kā atbildi dzirdi: «Un kā gan es to pārdošu?»
Man patīk lietas, kas mudina pilnveidoties.
Es pametu romantiskās komēdijas žanru, taču ne savu “zīmolu”.
Godīgums mēdz būt skarbs, tomēr es to cienu.
Laiku pa laikam ir jāsarīko sev tādas dienas, kad jau iepriekšējā vakarā zini – rīt nekas nav jādara.
Kad dzīvo viens, ceļojumam uz Āfriku vari būt gatavs desmit stundās. Šobrīd man tas nav iespējams. Bet bērni neatņem tev iespēju ceļot. Paraugieties uz maniem bērniem – viņu pases ir raibas no vīzām.
Man patīk pastaigas kopā ar bērniem. Ceļu, ko esi gājis tūkstošiem reižu, viņi padarīs pavisam citādu.
Man patīk būt tēvam: mana dzīve piepeši ir kļuvusi interesantāka par manu darbu
Ja dzīve būtu jāizsaka skaitļos, ģimene būtu kopsaucējs.
Dzīvi vajag nodzīvot vienkārši. Tikai lietvārdi un darbības vārdi, nekādu īpašības vārdu.
Nodzīvot dzīvi un ne reizes nesagrēkot, — tas būtu tas pats, kas dejot lietū un nesamirkt.
Vissarežģītāk ir izveidot attiecības pašam ar sevi.
Kopt savu dārzu — lūk, mans princips. Rūpēties par puķēm, nevis skriet pakaļ tauriņiem, un tad tauriņi paši pie tevis atlidos. Tā arī dzīve ir iekārtota.
Dusmas, vecīt. Kādas gan citas emocijas spēj tik spēcīgi iespert pa pakaļu? Dusmas ir visa pamatā.
Man patīk sarkasms. Pat viegls cinisms, es domāju, un man šķiet ka cinisms spēj būt arī asprātīgs. Tomēr ir ļoti grūti atšķirt, kad asprātība ir konstruktīva, bet kad tā tāda nav.
Es nevaru ciest muļķus, bet visu mūžu nākas burtiski lauzties cauri viņu pūlim.
Sapņus, kā likums, es redzu krāsainus un galvenokārt par spartpgalaktiku spiegiem.
Pasaulei nav vajadzīgi kosmonauti. Pasaulei ir vajadzīgi fermeri.
Pasaulē ir maz neapstrīdamu lietu, bet viena no tām ir – neatstāj aiz sevis mēslus.
Mūsu civilizācija ir kļuvusi par muļķu zemi brīdī, kad sākām pārāk daudz domāt par to, ko ēst pusdienās.
Nezin kāpēc, mēs savas neveiksmes mēdzam analizēt daudz skrupulozāk nekā panākumus.
Nekādu ilūziju. Pietiks fantazēt.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Avots: Esquair