Kāpēc Universitāte nepaņēma darbā Krišjāni Kariņu

Šis ir raksts, kuru „Krišjānis Kariņš, Dr. philol., vieslektors” 1998. gada 23. aprīlī ir publicējis laikraksta “Literatūra. Māksla. Mēs” 5. un 17. lappusē.

Esmu guvis interesantu pieredzi. Doktora grādu ieguvu Amerikā un līdz šim neko tādu pat iedomāties nespēju. Tad, kad tika izsludināts konkurss uz profesoru vietām, es pieteicos. Mani lūdza ierasties uz komisijas sanāksmi, kurā tika nolasīti kaut kādi, acīmredzot, universitātes iekšējie noteikumi, saskaņā ar kuriem es nedrīkstu pat kandidēt uz profesora vietu, jo esmu par jaunu…

Nesaprotu, kādēļ to nevarēja uzrakstīt jau vēstulē – paldies par jūsu iesniegumu, bet jūs vēl esat par jaunu. Tā teikt – jūs esat vīrietis, bet mēs meklējam sievieti. Tā kā mani prom neviens nedzina, tad intereses pēc skatījos, kas tad notiks tālāk.

Pirmais, kas izraisīja manī izbrīnu – uz divām nozarē (ģermāņu un romāņu valodas) bija tikai viens kandidāts… Amerikā šādos gadījumos uz vienu vietu piesakās vairāk ne- kā astoņdesmit kandidātu. Latvijā tādu varētu būt vismaz divdesmit. Acīmredzot cilvēki ļoti labi saprot – balsošanas rezultāti ir jau iepriekš zināmi. Tādēļ piesakās vai nu gluži naivi cilvēki, vai arī tie, kurus ievēlēs.

Vēl interesantāk bija tas, ka šajā komisijā izrādījās kandidāti, kas paši sevi ievēl… Pie tam, – vairākumā! Kad es naivi jautāju, kā tad tas iespējams – jūs šeit sēžat un paši sevi ievēlat, – sākās diskusija, kuras laikā viens pat bargā balsī sāka citēt Engelsu… Neko tādu vēl nebiju piedzīvojis.

Viens komisijas loceklis man vēl ļoti saniknoti teica – ko tad jūs gribat, varbūt lai nēģeri nāk un nolemj, kas būs profesori!? Es nāku no universitātes ar tādām tradīcijām, kur ir pilnīgi nepieļaujami, ka komisijā atrodas kaut viens cilvēks, kas pats kandidē uz profesora vietu. Ir taču iespējams pieaicināt zinātniekus no citām valstīm, kas nu nekādi nebūs ieinteresēti vēlēšanu konkrētajā rezultātā. Šādus augsti profesionālus zinātniekus var sameklēt, ja vien ir vēlme to darīt… Cilvēkiem, kas tur lēma – pat nebija tādas apziņas, ka tas ir neētiski!

Tikai vēlāk uzzinot, ka šajā kompānijā valda ne tikai draugu būšana, bet pat radniecības saites, es sapratu – kas šeit notiek. Tad arī ir tie doktora darbi tādi, kādi viņi ir, un habilitētie doktori…

Es ļoti šaubos, vai, piemēram, Amerikā vai Zviedrijā, šos darbus jebkāds uzlūkotu par doktora darbiem. Tas taču ir ļoti ērti: ja man pietrūkst balsu, es paņemu un ielieku komisijā vienu savu studenti, kuras darbs ir atkarīgs no mana vērtējuma. Turklāt, ja nav objektivitātes profesoru vietu konkursā, no tā taču cieš studenti – viņiem nav cerību iegūt labu izglītību. Krītas arī universitātes prestižs kopumā. Tā ir nenormāla situācija…

Viss ir caurausts ar nedemokrātisku domāšanu. Šis vienkārši ir viens atsevišķs spilgts piemērs no tā, kas šobrīd notiek Latvijā. Tā faktiski ir kā tāda bērnu spēlīte. Piecu cilvēku komisija izsludina konkursu uz piecām vakantajām gudrajo vietām. Tad aizklapē durvis ciet, nevienu iekšā nelaiž un balso. Tā nu visi pieci arī kļūst par gudrajiem.

Habilitācijas un promocijas padome: Kariņam nebija habilitētā doktora grāda, nolikumā noteiktā zinātniskā un pedagoģiskā darba stāža, kritēriji, kādi bija norādīti pat, izsludinot konkursu.

Sakarā ar publikāciju sēriju «Latvijā, habilitēto doktoru zemē…» laikrakstā «Literatūra. Māksla. Mēs» 16., 17., 18. numurā uzskatām par nepieciešamu sniegt dažus faktus un paskaidrojumus, jo publikāciju saturs rāda žurnālista M.Pīlādža un intervēto Dz.Paegles, D.Lūses, S.Kļaviņas, K.Kariņa un I.Freimanes 1) neorientēšanos Latvijas likumdošanā zinātnes un augstākās izglītības jautājumos, 2) cenšanos sagrozīt faktus un subjektīvi tos interpretēt.

Sakarā ar minētajām publikācijām šajā vēstulē tiks aplūkoti šādi jautājumi: 1) Habilitācijas un promociju padomes izveide filoloģijas nozarē (valodniecībā) un tās darbība, 2) LZP 11. nozares ekspertu padomes darbība, 3) zinātnes un augstākās izglītības integrācija.

Lai informācija būtu saprotamāka, tiks minēti arī būtiskākie apvainojumi, citējot fragmentus no minētajām publikācijām «LMM».

Krišjānis Kariņš: «Piecu cilvēku komisija izsludina konkursu uz piecām vakantajām gudrajo vietām. Tad aizklapē durvis ciet, nevienu iekšā nelaiž un balso. Tā nu visi pieci arī kļūst par gudrajiem.» «Mani lūdza ierasties uz komisijas sanāksmi, kurā tika nolasīti kaut kādi, acīmredzot, universitātes iekšējie noteikumi, saskaņā ar kuriem es nedrīkstu pat kandidēt uz profesora vietu, jo esmu par jaunu»

Fakts: Kā tika veidots paplašinātās Habilitācijas un promocijas padomes sastāvs, jau tika minēts iepriekš. Tajā bija šādi savējie un gudrie: habilitētie doktori no Filoloģijas fakultātes (I.Freimane, D.Nītiņa), no Svešvalodu fakultātes (A.Bankavs, A.Veisbergs), no LU Valodu centra (J.Kastiņš, J.Rozenbergs), no Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes (I.Druviete, J.Valdmanis, kas strādā arī Latviešu valodas institūtā, un D.Markus, kas strādā arī Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā), no Liepājas Pedagoģiskās augstskolas (B.Laumane), no Latviešu valodas institūta (A.Breidaks, kas strādā arī Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē), no Latvijas Zinātņu akadēmijas (A.Blinkena). Paplašinātajā padomē tika iekļauts O.Bušs (Latviešu valodas institūts), K.Župerka (Šauļu Pedagoģiskās universitātes Lietuviešu valodas katedras vadītājs), A.Sabaļausks (Lietuvas ZA Lietuviešu valodas institūta direktors), I.Vītola (PPF Latviešu valodas un literatūras mācību metodikas katedras doktorante). Tie ir 16 Padomes locekļi no 6 augstskolām, 2 zinātniskiem institūtiem, no 6 LU katedrām. Un visi, izņemot A.Sabaļausku un J.Kastiņu, bija klāt un piedalījās profesoru vēlēšanās, bet ne «pieci savējie», kā tas iztēlots «LMM» publikācijā.

Konkursu uz LU profesoru vietām neizsludināja «piecu cilvēku komisija», kā apgalvo K.Kariņš. Profesoru vēlēšanas notika augstskolu reformas kontekstā, vēlēšanu principus un norisi noteica Latvijas Republikas likumi, IZM, Augstākās izglītības padomes, LU Senāta izstrādātie noteikumi un nolikumi. No Latvijas Universitātē izsludinātajām 90 profesoru štata vietām valodniecības nozarei bija iedalītas 5 vietas, uz kurām tika izsludināts konkurss. Uz 5 vakantajām profesoru štata vietām bija pieteikušies 9 pretendenti.

Vadoties pēc Augstskolu likuma 33. panta un Augstākās izglītības padomes «Lēmuma par novērtēšanas kritērijiem nozaru paplašinātajām habilitācijas padomēm profesora amata vēlēšanām» (05.06.97., protokols Nr. 22) un šīs pašas padomes «Lēmuma par Starptautiska novērtējuma komisiju», kā arī pēc «Nolikuma par vēlēšanām akadēmiskajos amatos Latvijas Universitātē» (25.11.96.), Habilitācijas un promociju padome filoloģijas nozarē (valodniecībā) izveidoja īpašu komisiju A.Breidaka vadībā (jāpiebilst, ka tajā nebija neviena no profesora amata pretendentiem), kas izvērtēja pretendenta paveikto zinātnē un izglītībā pēdējo 6 gadu laikā. Šīs komisijas ziņojumu apsprieda Padomes sēdē, kurā piedalījās arī visi profesora amata pretendenti.

Saskaņā ar likumdošanu par profesoru vēlēšanām K. Kariņa kandidatūra neatbilda vairākiem kritērijiem. Viņam nebija habilitētā doktora grāda, kā arī viņam nebija nolikumā noteiktā zinātniskā un pedagoģiskā darba stāža, kritēriji, kādi bija norādīti pat izsludinot konkursu uz profesoru vietām laikrakstā «Diena». Tāpēc viņam arī nebija tiesību piedalīties konkursā (bet ne tāpēc, ka viņš bija «par jaunu» vai naivu).

Jāpiezīmē, ka visi profesora amata pretendenti dokumentus, kā to paredz konkursa nolikums, iesniedza LU personāla daļā, kas tos tālāk nodeva paplašinātajām Habilitācijas un promociju padomēm izskatīšanai. I. Freimane, kas bija iesniegusi dokumentus profesora vēlēšanām, rakstveidā atteicās no turpmākas dalības konkursā. Tātad uz 5 izsludinātajām vietām palika 7 pretendenti, kas arī piedalījās konkursā (D. Nītiņa bija pieteikusies uz divām valodniecības apakšnozarēm).

Profesoru vēlēšanas valodniecības nozarē notika paplašinātās Habilitācijas un promociju padomes sēdē 1997. gada 11. jūlijā. No 16 padomes locekļiem tajā piedalījās 14 locekļi (bet ne pieci, kā presē apgalvo K. Kariņš). Īpaši jāuzsver, ka padomes locekļi, kas paši bija arī pretendenti uz profesoru vietām (A. Bankavs, I. Druviete, D. Markus, D. Nītiņa, J. Valdmanis, A. Veisbergs), nepiedalījās balsošanā tajās apakšnozarēs, uz kurām paši kandidēja. Tādējādi balsošanā par profesora vietu vispārīgajā valodniecībā un tās vēsturē un latviešu valodniecībā piedalījās 12 locekļi, baltu valodu, romāņu valodu, ģermāņu valodu apakšnozarē – 13 locekļi.

Vēlēšanu rezultāti bija šādi: 1) «Vispārīgā valodniecība un tās vēsture». Kandidē D. Nītiņa un I. Druviete. Ievēlē I. Druvieti (8 balsis par, 4 pret), D. Nītiņai 4 balsis par, 8 pret; 2) «Baltu valodas». Kandidē D. Markus. Ievēlē D. Marku (par – 12 balsis, pret – 1); 3) «Latviešu valodniecība». Kandidē D. Nītiņa, V. Skujiņa, J. Valdmanis. Ievēlē J. Valdmani (8 balsis par, 4 pret). D. Nītiņai – 4 balsis par, 8 – pret, V. Skujiņai – 0 balsis par, 12 – pret; 4) «Romāņu valodas». Kandidē A. Bankavs. Ievēlē  A. Bankavu (par -12 balsis, pret – 1); 5) «Ģermāņu valodas». Kandidē A. Veisbergs. Ievēlē A. Veisbergu (par 13 balsis, pret – 0).  

Par vēlēšanu norisi un to rezultātiem nekāda apelācija LU vadībai vai citām instancēm netika iesniegta. Publicētie izteikumi rāda, ka to autori nav apmierināti ar tiesību aktos iestrādātajiem objektīvajiem kritērijiem, tīši izliekas tos nezinām vai arī patiesi nezina. Taču likumu nezināšana, protams, neatbrīvo no atbildības par teikto un rakstīto.  

Vēl uzskatām par nepieciešamu sniegt faktus par: akadēmiskā amata pretendenta atklāto lekciju, izsludināto štata vienību un to pretendentu skaitu, habilitācijas un promocijas darba raksturu.

1) Profesora amata pretendentu atklātā lekcija vasarā notika ne pēc Habilitācijas padomes iegribas, bet, tāpat kā pārējās zinātnes nozarēs, saskaņā ar LU profesoru vēlēšanu kopējo plānojumu. Turklāt Habilitācijas un promociju paplašinātā padome (valodniecībā) šīs lekcijas noorganizēja ne studentu (kā gribētos Dz. Paeglei), bet augsti kvalificētu speciālistu auditorijā, kurā bija zinātnieki no Latviešu valodas institūta, Liepājas Pedagoģiskās augstskolas, Šauļu Pedagoģiskās universitātes, Varšavas universitātes, Helsinku universitātes, LR Valsts valodas centra – kopā vairāk nekā 30 zinātnieku un arī studentu.

Par lekciju laiku un tematu savlaicīgi tika sniegta atklāta informācija. Un tā nebija «bērnu spēlīte» (kā domā K. Kariņš, kurš šīs atklātās lekcijas pat neapmeklēja), bet kvalitatīvas akadēmiskas lekcijas, kā rādīja šo lekciju apspriešana un vērtējums.

2) «LMM» publikācijā ir citēti K. Kariņa vārdi: «Pirmais, kas izraisīja manī izbrīnu – uz divām nozarēm (ģermāņu un romāņu valodas) bija tikai viens kandidāts. Amerikā šādos gadījumos uz vienu vietu piesakās vairāk nekā astoņdesmit kandidātu. Latvijā tādu varētu būt vismaz divdesmit. Acīmredzot, cilvēki ļoti labi saprot – balsošanas rezultāti ir jau iepriekš zināmi. Tādēļ piesakās vai nu gluži naivi cilvēki, vai arī tie, kurus ievēlēs.» Uz «divām nozarēm» nebija pieteicies «tikai viens kandidāts», bet uz katru no minētajām nozarēm pa vienam. Jāpiezīmē, ka Latvijā diemžēl ne ģermāņu, ne romāņu valodniecībā nav «vismaz divdesmit habilitēto doktoru», ir tikai pa vienam katrā nozarē. No 80 Amerikas kandidātiem neviens arī nepieteicās. Tā kā abi kandidāti atbilda visām prasībām, kas izvirzītas profesora amata pretendentiem, tie arī tika ievēlēti. Par A. Bankavu balsoja 12, par A. Veisbergu 13 padomes locekli no 13.

LU Habilitācijas un promociju padomes (valodniecībā) priekšsēdētājs Dr. habil. philol. J. Rozenbergs, sekretāre Dr. philol. B. Uzija; LZP 11. nozares ekspertu komisijas priekšsēdētājs Dr. habil. philol. A. Bankavs, sekretāre Dr. philol. I. Jansone, LU Latviešu valodas institūta direktors Dr. habil. philol. J. Valdmanis, Domes priekšsēdētāja Dr. habil. philol. I. Druviete.

1998. gada 28. maijā laikrakstā “Literatūra. Māksla. Mēs.”, 2., 3. lpp.