Gan Eiropas Savienība, gan Lielbritānijas valdība pārāk ilgu laiku “Brexit” ir uzlūkojusi tikai no ekonomiskā skatupunkta, intervijā Latvijas Radio teica Londonas “King’s College” Eiropas un Starptautisko studiju pētnieks, doktors Aleksandrs Klarksons.
Viņš uzskata, ka koncentrējoties uz ekonomiku, abas puses ir novērsušas uzmanību no problēmas, kas, iespējams, ir kļuvusi par pašu nozīmīgāko.
“Tā ir valstiskuma krīze, tā ir krīze britu valsts institūcijās, spējā saglabāt vienotību un pieņemt efektīvus lēmumus, tā ir britu valsts kapacitātes krīze. Viena no šādām centrālajām problēmām ir britu valsts spēja pārņemt atbildību pār tām sfērām, kuras jau iepriekš ir ievērojami samazinātas. Piemēram, robežkontrole vai muitas kontrole. Šīs sfēras iepriekš atradās Eiropas Savienības pārziņā vai arī tika ievērojami samazinātas taupības budžetu ietvaros. Tā ir arī konstitucionālā krīze, jo mums ir paralizēts parlaments un tik tikko darboties spējīga valdība, kura gan turpina pastiprināt propagandu par savu spēju risināt problēmas.
Runājot par valsts kapacitāti, ir jautājums, vai valsts spēj tikt galā ar krīzi, ja tā trāpa vairākās vārīgās vietās vienlaikus. Ja šādā situācijā valstij nav arī pietiekamu resursu, lai visas problēmas atrisinātu, aktualizējas jautājums arī par valsts vienotību,” klāsta Klarksons.
Viņaprāt, šādai krīzei Eiropas Savienība nav gatava, jo šeit vairs nav runa par ekonomisko seku mīkstināšanu, bet gan jautājums par politisko un konstitucionālo seku mazināšanu paralizētā vai pat jūkošā Apvienotajā Karalistē.
Saistībā ar ASV nacionālās drošības padomnieka Džona Boltona ciemošanos Lielbritānijā, cenšoties Irānas kodolvienošanās jautājumā pārvilināt Londonu Vašingtonas pusē, Klarksons norādīja uz divu veidu riskiem.
Ja Lielbritānija noslieksies par labu ASV pozīcijai, saasināsies attiecības ar Vāciju, Franciju un Itāliju, bet Eiropas Savienība tur neko nevarēs darīt, jo tai ir savas stratēģiskās intereses.
Otrs risks saistīts ar jau iepriekš minēto valsts paralīzi. Tas nozīmētu, ka
Lielbritānija vairs nav spējīga izpildīt savas drošības un aizsardzības pamatfunkcijas un saistības gan pret Eiropas Savienību, gan NATO. Tas būtu nozīmīgi arī Baltijas valstīm, jo Lielbritānijai kopā ar Norvēģiju ir milzīga loma Eiropas ziemeļu flanga aizsardzībā.
“Ja paralīzes gadījumā visi resursi ir jānovirza situācijas stabilizēšanai pašmājās, Lielbritānija vairs nebūs spējīga būt tik aktīva dalībniece NATO ietvaros.
Sliktākajā scenārijā, ja notiek arī šķelšanās Apvienotās Karalistes iekšienē, rodas papildu problēma. Lielbritānija nebūs spējīga pildīt savas saistības pret NATO. Un Ziemeļatlantijas aliansei tās ziemeļos vismaz uz dažiem gadiem būs pamatīgs drošības caurums.
Pētnieks uzskata, ka jautājums par to, kura valsts varēs aizstāt britu militāros spēkus, ir atvērts. Proti, atbildes pašlaik nav. “Jo mazāk var ieguldīt briti, jo vairāk tādas valstis kā Baltijas valstis kļūs atkarīgas no citu sabiedroto spējas iesaistīties,” sacīja Klarksons.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Kārtējie ASV kara kurinātāju murgi. Krievija nevienam netaisās uzbrukt. Tāpat klasiskā karadarbība jau ir pagātne. Tagad karš notiek ar bioloģisajiem ieročiem pārtikas un medicīnas rūpniecībā, INFOWARS un telekomunikāju nozarē – mikroviņī, 5G, ekonomikā un banku sektorā, kur tieši ASV ir mūsu ienaidnieks, nevis Krievija.
Kad Krievu impērijā notiks dekolonizācija un Pūķins tiks izķidāts, tad Krievija nekādas saistības nespēs izpildīt.