Noklausījos Latvijas Radio diskusiju par to, cik ētiska ir Elīnas Egles slaveno kailfoto pārpublicēšana un zagtas informācijas izmantošana žurnālistikā.
Tēma nepārprotami ir interesanta un diskusija solījās būt aizraujoša, tomēr izrādījās, ka žurnālistikas ētikas speciālisti par valsts naudu sabiedriskajā medijā sarīkojuši tādu diskusiju, kurā pārstāvēts tikai viens viedoklis.
Galvenā žurnālistikas ētikas speciāliste izrādījās TV3 raidījuma „Nekā personīga” producente Arta Ģiga.
Tas ir jautri no vairākiem viedokļiem.
Vispirms jau, kā masu medijos rakstīts arī iepriekš, Artas Ģigas pašas ētika ir tāda, kas viņai netraucē ņemt naudu par “Jaunā laika” politiķu labāku izrādīšanu reklāmas kampaņā un vienlaikus producēt „neatkarīgu”, politiskus notikumus analizējošu raidījumu, kas kritizē “Jaunā laika” politiskos oponentus.
Lūk, kā šo gadījumu portālam Pietiek.com apraksta bijusī iekšlietu ministre Linda Mūrniece.
„…tas, ka Ģiga bija tā, kas producēja tos klipus, rakstīja tekstus, zvanījās, lai saskaņotu laikus, montēja – tā bija viņa. Ģiga bija tā, kas tos klipus režisēja, lika mums stāvēt un iet soli uz priekšu, ko darīt… Viņa, cik atceros, bija arī tā, kas to tekstu sacerēja. Bet es neatceros, kā tā tur sanāca, kam tā biedrība naudu maksāja. Nu, ne jau raidījumam “Nekā personīga”, tai producentu apvienībai laikam, bet skaidrs, ka tas viss gāja kā nopirkta politiskā reklāma, pilnīgi oficiāli. Tā viņa, manuprāt, arī saucās – „apmaksāta politiskā reklāma”. Tika nopirkti reklāmas laiki visās televīzijās. Es nezinu, kāda nauda tur bija apakšā,” sarunā ar Pietiek.com atceras Mūrniece.
Linda Mūrniece varbūt var kādam nepatikt (piemēram, man) vai kāds var apšaubīt daudz ko viņas politiskajā darbībā, bet nez vai pat tie domās, ka Linda Mūrniece tā vienkārši un rupji melotu, turklāt, kāds gan viņai varētu būt motīvs to darīt? Apmelot žurnālistiskās ētikas speciālisti Ģigu? Neizklausās ticami.
Daudz ticamāk šķiet tas, ka Mūrniece saka taisnību, bet Ģiga, noliedzot Mūrnieces teikto, visādi cenšas izmeloties un izlocīties, kā jau to no īstenas ētikas speciālistes varētu gaidīt.
To, ka referenduma kampaņas klipus filmējuši “Nekā personīga” veidotāji, atcerējās un portālam Pietiek.com apstiprināja arī Aleksejs Loskutovs.
Arī Loskutovs var kādam nepatikt, bet iespējamība, ka melot varētu Loskutovs, šķiet man vēl daudz mazāka. Visas Loskutova ķezas ir bijušas saistītas tieši ar to, ka viņš nekad nav melojis pat par lietām, par kurām viņam būtu bijis izdevīgāk paklusēt, vai tā būtu viņa seksa dzīve, vai tikšanās ar Lembergu.
Nē, melo, visticamāk, Ģiga, un attiecīgie naudas pārskaitījumi tam ir labākais apliecinājums.
Tātad, Ģiga slepus ņem naudu no ar oligarhiem cieši saistītas PR firmas par noteiktu politiķu reklāmas materiālu izgatavošanu, vienlaikus viņas vadītais raidījums kritizē šo politiķu un šo oligarhu pretiniekus un tas acīmredzot atbilst visām žurnālistiskās ētikas prasībām tik lielā mērā, ka vēl citiem ētiku mācīt nav kauns.
Liekulības paraugstunda šeit nebeidzas. Ģiga apgalvo, ka nelikumīgi iegūtus materiālus var un pat ir pienākums publicēt, ja vien ir skaidrs, ka tie norāda uz nelikumībām, vai arī, ja to publicēšana dod sabiedrisku labumu. Abos gadījumos ir skaidrs, ka pati Ģiga ir tā instance, kura nosaka, kad un kas ir nelikumīgi, kā arī, kas ir un kas nav sabiedrības interesēs. Savukārt, ja Ģiga nespēj saskatīt nekādu sabiedrisku labumu, tad tāda tur nav. Es, protams, no sirds apskaužu cilvēkus, kuriem Dievs ir devis tik vienkāršu pasaulīti, tomēr pakavēsimies šeit mirkli.
Ģiga savā visai garajā analītisku raidījumu producēšanas pieredzē ir publiskojusi no specdienestiem noplūdušu informāciju par pašiem jutīgākajiem cilvēka privātās dzīves aspektiem, sākot ar banku kontiem un beidzot ar veselības stāvokli, dienasgrāmatām, privātām sarunām, tikai tāpēc vien, ka viņai ar kompāniju ir šķitis, ka tā ir pareizi. Tieši viņas veidotie raidījumi iesāka ciešo dažu žurnālistu sadarbošanos ar tiesībsargājošām iestādēm un operatīvās informācijas un valsts noslēpuma noplūdes padarīja par regulāru Latvijas politiskās mediju dzīves parādību.
Tā izrādījās laba metode kā būt „izmeklējošās un atmaskojošās žurnālistikas” pirmajās rindās. Pirms Ģigas, Jaunalksnes un toreiz vēl arī Baibas Strautmanes „žurnālistiskās metodes” izgudrošanas valsts noslēpuma izpaušana vai operatīvās informācijas noplūde Latvijā bija retums, daži gadījumi daudzu gadu laikā. Tagad neaizrit īsti ne nedēļa, kad kaut kas nebūtu noplūdis, jo iepriekšminēto kundžu piemēru, protams, centās pārņemt katrs rosīgs kolēģis, un viņu nesodāmība ir padarījusi valsts noslēpumu Latvijā par formālu un neko neizsakošu jēdzienu.
Šaubos, vai Eiropas Savienībā un NATO ir otra valsts, kurā valsts noslēpumam būtu tik maza jēga un tie noplūstu tik regulāri kā Latvijā, un tas viss tikai tāpēc, ka savulaik Ģigai ar komandu šķita, ka tas ir sabiedrības interesēs.
Pēdējos desmit gadus visu kaut cik ievērojamu krimināllietu materiāli un operatīvā izmeklēšanas informācija par visām tajās kaut vai garāmejot iesaistītajām sabiedrībā pazīstamajām personām ir tikusi apskatīta un nopludināta Ģigas producētajā raidījumā ilgi pirms lietu nonākšanas tiesā, jo Ģigai ar komandu šķita, ka sabiedrības interesēs ir stiprināt tiesiskumu ar jebkuriem līdzekļiem, ieskaitot prettiesiskus. Slepena informācija, operatīvā video un foto materiāli attiecībā uz nevēlamu politiķu kontaktiem regulāri ir parādījušies viņas producētajā raidījumā.
„Pētniecisks” sižets par kāda nevalstiskās organizācijas vadītāja līdzību ar Hitleru viņai arī ir ētiski pieņemams, bet ir kaut kas tāds, kur Ģigas ētiskums pēkšņi pamostas un skaļi protestē.
Proti, augsta amatpersona, kurai ir ietekme uz Valsts prezidentu, ir safotografējusi kā viņa masturbē, kā pusplika atdarina Britniju Spīrsu un kā izskatās viņas krūtis no visiem iespējamiem leņķiem, tādu bilžu publicēšana gan, lūk, ir pilnīgi nepieņemama.
Es pieņemu šo viedokli. Es pieņemu, ka Ģigai varbūt pašai arī ir šādas bildes un viņa tāpēc domā, ka katrai sievietei tāds bilžu komplektiņš glabājas klēpjdatorā, tā teikt, kas tur tāds īpašs, mēs tak visas tā darām.
Nebrīnos, ja arī Ģiga masturbē kopā ar telefonu un, lai patīkamais mirklis paliktu atmiņā uz visiem laikiem, noglabā bildīti, lai patīkamo pārdzīvojumu varētu labāk atsaukt atmiņā. Parasta lieta. Es nestrīdos. Lai tā būtu. Portāls, kuru es vadu, šīs bildes nezaga (lai gan visticamāk, ka tās vispār neviens nezaga) un nenopludināja.
Šīs bildes atradās un vēl aizvien atrodas daudzviet tīmeklī pilnīgi neatkarīgi no mūsu gribas vai rīcības. Mēs informējām par šo notikumu savus lasītājus, kā cenšamies to darīt katru dienu par to, kas svarīgs un interesants. Mūsu Smalko aprindu sadaļai tā pilnīgi noteikti ir ziņa un, ja vajadzētu, viegli varētu argumentēt, ka ziņa par to, ka augstas amatpersonas kailfoto ir atrodami internetā, tomēr ir svarīga arī no sabiedrisko interešu viedokļa. Tāpat arī ziņa, ka tik augsta amatpersona, izrādās, nespēj glabāt savus intīmākos noslēpumus un pamatoti kāds varētu vaicāt, cik droši ir šīs amatpersonas rīcībā esošie Valsts prezidenta noslēpumi. Es jau nemaz nepieminēšu, ka mēs te uzzinām šo to arī par šīs augstās amatpersonas gaumi un raksturu.
Argumenti varētu būt dažādi. Tā vai citādi, es labprāt dzīvotu sabiedrībā, kurā neviens nekad nepublisko neko, kas aizskar kāda cilvēka pašcieņu vai ievaino jūtas. Protams, varētu gribēt, lai jaunas žurnālistes provokatīvi neatkailina krūtis galvenās redaktores uzdevumā cerībā, ka tām pieskārsies kāds politiķis. Protams, es labprāt dzīvotu sabiedrībā, kur žurnālisti neskrietu katru nedēļu pie saviem specdienestu draugiem cerībā, ka tie atkal pārkāps likumu un pametīs kādu fotogrāfiju vai dokumentu, un sabiedrībā, kur žurnālisti nepārdotu melus un safabricējumus kā objektīvu žurnālistiku, bet pagaidām mēs nedzīvojam tādā sabiedrībā. Diemžēl. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur žurnālistu ētikas standartus veido tādi “Vienotības” polittehnologi kā Ģiga. Sūdīgi, protams, dzīvojam, bet tā nu ir sanācis un Egles kailfoto uz šī fona jau nu pavisam nešķiet tā būtiskākā mediju vides problēma.
Autors: Jurģis Liepnieks