NDK: Pret Strīķes identitāti jāizturas “ar sapratni”

Tā kā Saeimas deputāta kandidāts nav valsts amatpersona, Saeimas Nacionālās drošības komisijai (NDK) neesot pamata pieprasīt drošības iestādēm informāciju par Jutas Strīķes patieso identitāti, Neatkarīgajai skaidro šīs komisijas priekšsēdētāja Inese Lībiņa-Egnere (Jaunā Vienotība).

Lai noskaidrotu, vai vēlētājiem ir tiesības zināt deputāta kandidātes, iespējamās nākamās apvienotās tieslietu un iekšlietu ministres un apvienoto specdienestu pārraudzes (šādu vīziju mums uzbur Jaunās Konservatīvās partijas oficiālā priekšvēlēšanu programma) J. Strīķes patieso identitāti, Neatkarīgā vērsās ar jautājumiem pie NDK priekšsēdētājas. Līdz šim valsts drošības iestādes par J. Strīķes identitātes jautājumu ir atturējušās sniegt komentārus. Neatkarīgā lūdza valsts drošības iestāžu parlamentāro uzraugu – NDK priekšsēdētāju – palīdzēt noskaidrot, kā tad īsti sauc personu, par kuru daļa vēlētāju balsos un droši vien pat ievilks krustiņus. Ne mazāk svarīgi ir noskaidrot, vai dokumentu kopijas, kuras pirms vairākiem gadiem tika izplatītas plašsaziņas līdzekļiem un uz kuru pamata šaubas par J. Strīķes identitāti radās pat toreizējam KNAB priekšniekam, ir vērā ņemamas – vai aiz šo kopiju izplatītājiem neslēpjas Latvijas valstij naidīgi spēki, kuri vēlas nomelnot godīgākos Latvijas politiķus? Tas cita starpā ir krimināli sodāms noziegums.

Pagājušajā nedēļā Neatkarīgā no I. Lībiņas-Egneres saņēma atbildi. No tās izriet – ja valsts drošības iestādes informāciju par deputāta kandidātu nedara zināmu Centrālajai vēlēšanu komisijai, vēlēšanās drīkst kandidēt un uzvarēt kaut pats velns: «Pateicos par jūsu jautājumiem. Ņemot vērā to, ka persona, būdama deputāta amata kandidāts, nav ne valsts amatpersona, ne ieņem citu līdzvērtīgu statusu, uz kura pamata valsts drošības iestādēm būtu jāpublisko parlamentārajam uzraugam to rīcībā esošā informācija par konkrēto personu, lūdzu jūs ar sapratni izturēties pret faktu, ka Saeimas Nacionālās drošības komisija nav tiesīga vērsties pie valsts drošības iestādēm ar aicinājumu izsniegt iestāžu rīcībā esošu informāciju par valsts iedzīvotājiem. Patiesā cieņā, Inese Lībiņa-Egnere.»

Jāatgādina, ka neskaidrības par J. Strīķes identitāti radās jau tad, kad premjers Einars Repše 2003. gada septembrī viņu iecēla par KNAB priekšnieka vietnieci un vēlāk arī par priekšnieka pienākumu pildītāju. Atklājās, ka 1988. gadā Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes krievu plūsmā uzņemta nevis Juta Potapova (J. Strīķes uzvārds pirms precībām ar vēlāko SAB un Militārās izlūkošanas un drošības dienesta darbinieku Maiguru Strīķi), bet gan Anna Potapova. Viņa pati skaidroja, ka vainojama Maskavas 584. vidusskolas direktore, kura kļūdījusies un atestātā skolniecei Potapovai ierakstījusi nepareizu vārdu.

Savukārt pirms diviem gadiem – 2016. gada vasarā – tā laika KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks LTV raidījumā Rīta Panorāmaatklāja, ka pat viņam kā tiesībsargājošās iestādes vadītājam ir šaubas par J. Strīķes identitāti. «Ir jautājums par to, kas persona ir: Anna vai arī Juta,» paziņoja KNAB priekšnieks. KNAB konstatējis, ka vairākos dokumentos Strīķe pati sevi nosaukusi par Annu. «Ja persona publiskajā telpā teica, ka nekad nav bijusi Anna, tad šinī situācijā viņa ir sabiedrībai melojusi, un te atkal rodas jautājums par meliem un melu sekām. Ja persona tomēr bija Anna, tad attiecīgi jautājums par dokumentu iesniegšanu augstskolā – vai tie ir vai nav viltoti,» skaidroja KNAB priekšnieks. Pats galvenais – J. Streļčenoks pauda šaubas, vai J. Strīķe ir likumīgi kļuvusi par Latvijas pilsoni.

Neatkarīgās rīcībā ir droša informācija, ka J. Streļčenoks divām Saeimas atbildīgajām komisijām, SAB un Ģenerālprokuratūrai nosūtīja skrupulozu analīzi par J. Strīķes dzīves faktiem un oficiālajiem dokumentiem, norādot uz visām nesakritībām tajos. Savukārt publiska informācija liecina, ka tolaik Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija par J. Strīķes identitāti pieprasīja informāciju no SAB, un no tā var secināt, ka šī komisija ir tiesīga «vērsties pie valsts drošības iestādēm ar aicinājumu izsniegt iestāžu rīcībā esošu informāciju par valsts iedzīvotājiem», bet, pēc I. Lībiņas-Egneres domām, NDK nav tiesīga to darīt.

Tā paša gada vasarā Neatkarīgā ieguva dokumentu kopijas par Potapovu ģimeni. Tā bija informācija no Maskavas oficiālām iestādēm – pasu galdiem, kara komisariātiem u.tml. Šo dokumentu kopijas Neatkarīgā nosūtīja KNAB, SAB, Ģenerālprokuratūrai un atbildīgajām Saeimas komisijām. Sūtījuma saturs starp valsts institūcijām izraisīja konfliktu. Tās indīgi karsto «Jutas – Annas» kartupeli uzsāka publiski mētāt viena otrai. SAB direktora vietnieks Andis Freimanis dokumentā ar nosaukumu Par Juriju un Annu Potapoviem Neatkarīgajai norādīja, ka «bijušās KNAB direktora vietnieces Jutas Strīķes» identitāti pēta Ģenerālprokuratūra. Tas savukārt izsauca neviltotu ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera sašutumu. Viņš norādīja, ka Jutas vai Annas identitātes pētīšana ir SAB kompetence. Vēlāk arī SAB atzina, ka A. Freimaņa vēstule bijusi tikai «neveiksmīga komunikācija» un Strīķes identitāti tiešām pēta pats SAB.

Autori: Ritums Rozenbergs , Uldis Dreiblats

Avots: nra.lv