Kamēr nav sākušās priekšvēlēšanu kampaņas, man ir jāuzraksta par lietu, kas, domājot par Latvijas politiku, man šķiet ievērības cienīga.
Kad pirms diviem gadiem Saeima apstiprināja Māra Kučinska valdību, es biju kritisks. Es labi atcerējos Kučinski no Tautas partijas laikiem. Otrā, trešā līmeņa politiķis, bez harizmas, bez līdera dotībām, nav arī nekāds intelekta spīdeklis, kas gan tur var sanākt? Viņam apkārt arī neviena, kas spētu kompensēt paša vājās vietas. Ministru prezidenta birojā neviena cilvēka ar pieredzi sabiedriskajās attiecībās un vispār tāda līmeņa politikā (nu labi, ir viens intelektuāli spēcīgs sociologs, bet ar to tomēr daudz par maz). Pēc manas prognozes viņam vajadzēja būt vēl sliktākam par Straujumu, kura vismaz kā ierēdnis bija daudzkārt vairāk pieredzējusi. Es biju pārliecināts, ka Kučinskis nepaveiks neko, viņa valdībā katrs darīs, kas vien ienāk prātā, un tas viss noturēsies līdz pirmajiem mazākajiem sarežģījumiem.
Kad Kučinska valdība bez nekādiem aprēķiniem nāca klajā ar grandiozo nodokļu reformas plānu, es vēl aizvien biju kritisks un rakstīju šo: “Vai mums ir labākā valdība pasaulē?“.
Skaidrs, ka nav iespējams vienlaikus samazināt visiem nodokļus un celt valdības izdevumus veselībai, aizsardzībai un citās jomās. Tā kā Finanšu ministrija pat nepūlējās publicēt kādus aprēķinus vai paskaidrot, kā šī reforma darbosies, viss likās vairāk nekā aizdomīgi. Atklāti sakot, es biju pārliecināts, ka šī pelēcību valdība nespēs nekādu reformu pieņemt, jo to saplosīs pašvaldību un dažādu ieinteresēto NVO lobisti, un riski sagraut budžetu beigās būs tik lieli, ka mīļā miera labad kārtējo reizi tiks nolemts labāk neko nedarīt.
Tagad man ir jāatzīst, ka es kļūdījos. Kučinska valdība ir izrādījusies pati efektīvākā un reformspējīgākā, kāda Latvijā ir bijusi pēdējo 20 gadu laikā. Un ne tikai nodokļu reformas dēļ. Padomājiet paši. Uz mirkli abstrahēsimies katrs no savām politiskām simpātijām un paraudzīsimies objektīvi. Kučinska valdība ir labāka teju visiem.
Ārstiem pirmo reizi algas pieaugums 20-30%, un pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas ir likvidētas rindas uz plānveida pakalpojumiem. Uzņēmējiem – 0% likme reinvestētai peļņai. Nacionālistiem – pilnīga pāreja uz latviešu mācību valodu. Radošo profesiju pārstāvjiem – beidzot sociālo garantiju mehānisms. Pensionāriem, mazapmaksāta darba darītājiem arī, protams, lūdzu, lielāks neapliekamais minimums vairāk naudas “uz rokas”, pirmo reizi progresivitāte nodokļos. Armijai – 2% aizsardzībai, beidzot zemessardzes stiprināšana ne tikai vārdos. Cik gadus visas šīs lietas ir solījuši un solījuši visdažādākie harizmātiskie līderi, profesionāļi un citādi skaistuļi, taču neviens nebija spējis neko no tā izdarīt. Kučinska valdība divu gadu laikā vēsā mierā ievieš un izdara lietas, no kurām par daudzām ir runāts divdesmit gadus. Būsim godīgi, tas ir ļoti iespaidīgi. Neviena valdība kopš deviņdesmitajiem gadiem nevar lepoties ar tādu padarīto darbu sarakstu, un es vēl nemaz nepapūlējos uzskaitīt visu, tikai tā – pa virsu pārskrienot.
Protams, politika ir tāda nodarbošanās, kurā tevi nekad nenovērtē, jo lai ko tu būtu izdarījis, vienmēr pietiek neizdarītā. Turklāt iepriekšējās valdības ir tā nolaidušas, piemēram, to pašu veselības nozari, ka lai cik straujas arī būtu pozitīvās izmaiņas, uzkrāto problēmu ir tik daudz, ka sliktas ziņas vēl ilgi dominēs. Tāpat daudzās citās jomās. Arī nodokļu reformas tehniskā kvalitāte, izpildījums, par kuru atbildīga Finanšu ministrija, ir jautājums, par kuru žūrija vēl apspriežas, un ir zināmas bažas, ka ne visi tiek līdzi Kučinska ambīciju lielumam un ātrumam. Taču, lai kā tas nebūtu, jau izdarītais mēroga, politiskās drosmes, ātruma un efektivitātes ziņā ir kaut kas nebijis Latvijas politikā. Un šo visu ir izdarījis nevis kaut kāds harizmātisks alfa tēviņš, bet… Kučinskis. Man tas ir ļoti liels pārsteigums.
Kāds varētu teikt, ko es te slavēju vienu Kučinski, tas viss taču ir visas valdības un koalīcijas nopelns. Nē, nepiekrītu. Vienotība un tās politiķi no Jaunā laika ir valdībā kopš 2002.gada. Ir solījuši visu un vēl vairāk, bet nevienā valdībā nav spējuši realizēt neko pat aptuveni līdzīgu. (Dombrovski neskaitīsim specifisko apstākļu dēļ, bet arī tā valdība, salīdzinot ar Kučinski, nespēja neko reformēt – tikai mehāniski atlaist un samazināt, brīžiem pilnīgi idiotiski). Nacionālā apvienība un ZZS ir dažādās valdībās vēl ilgāk, taču neviena valdība pēdējo divdesmit gadu laikā nav spējusi veikt šāda mēroga reformas.
Mainījies ir tikai ministru prezidents un tas, ka pirmo reizi ZZS ir vadošā loma koalīcijā. Kā jau teicu, man pašam tas ir ļoti liels pārsteigums. Bet es domāju, ka katram, kurš pretendē uz objektīvu skatījumu, ir jāatzīst – Kučinska valdība ir labākā, kāda mums bijusi vismaz kopš deviņdesmitajiem, ja ne vispār visu laiku labākā.
Visu cieņu.
Autors: Jurģis Liepnieks
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!
Ceru ka Jurgis par Dzordzu Sorosu pajokoja. Patalogiski launais Soross ir liberalisma karogneseejs un kristietibas lidz ar to Latvijas ienaidnieks re kur melnais saraksts ar Sorosa cilvekiem Nils Muiznieks, Sarmite Elerte, Bankovics, “Delna” Vinkele utt
Ej nu ej, Jurģīt! Pats tici tam ko sarakstīji?? Par ko tiešām var izteikt absolūtu apbrīnu un komplimentus šai valdībai – pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē ļoti apjomīgu un sarežģītu nodokļu palielināšanas plānu sabiedrībai “pārdeva” apsaucot to par “reformu”! Nevienam iepriekš tāda līmeņa nekaunības nebija! Tiešām komplimenti par kreatīvu Kučinskim un šahistei!
Vēlēšanas tuvojas, Jurģim kārojas pie pī-ār budžetiem tikt. Bet, tas, protams, nemazina Kučinska sasniegumus.
Hmmm kaut kādā mērā laikam jāpiekrīt Liepnieka kungam.
Par Dombrovska valdības reformām ar atlaišanām nepiekrītu – lai pieņemtu un realizētu tādus lēmumus, ir jābūt iekšai. Dalīt naudu, ko dara šī valdība, izaugsmes laikā – nav diez ko liels sasniegums.