Par bijušo Patiesības ministrijas darbinieku publicētiem „oligarhu sarunu” fragmentiem

Sakarā ar vienas sabiedrības daļas histēriju – citādi to nenosaukt – un otras sabiedrības daļas pilnīgo, gandrīz vai stindzinošo vienaldzību sakarā ar „oligarhu Rīdzenes sarunām” man ir dažas lietas sakāmas, portālā Pietiek. com raksta publicists Lato Lapsa.

Pirmkārt, par publicēto fragmentu saturu un to, ko tas nozīmē un ko tas nenozīmē. Otrkārt, par reakciju, ko šie fragmenti izsauc. Un, treškārt, par šo fragmentu ticamību.

Sāksim ar vienkāršāko – sarunu saturu. Ko tomēr nevajadzētu jaukt ar formu.

O, ja runā par formu, viss no politiskās izklaides žanra pamatkritēriju viedokļa ir vislabākajā kārtībā. Sliktie oligarhi un citi visiem zināmi ļaunie cilvēki „kruķī ģēlas”, turklāt dara to tieši tādā formā, kādā nu viena sabiedrības daļa „ģēlas” arī tiešām „kruķī”. Krusttēvs, tā sacīt, stāv pie ratiem.

Jā, izrādās, Urbanovičs tiešām ir viena trula, pretīga lauku seja. Jā, izrādās, Šlesers tiešām ir kampjošs, verveli nesaturošs, truls, iedomīgs iznirelis, apliecinot, ka šofera dēls minhauzens patiešām bija precīzs apzīmējums. Jā, izrādās, Lembergs tiešām kādus piecus „mātes vārdus” zina pat labāk, nekā varētu domāt no „bezgala rupjā” superpuperdižpārdokļa Bailes. Un tā tālāk. Bars nejauceņu viens pēc otra.

Ar šo oligarhu un Co. izteiksmes formu patiešām pietiek, lai pusģībonī, pushistērijā kristu visas latviskās baibiņas un pārējās augstdzimušo jaunavu institūtu absolventes, kuras īpaši kuplos pulkos sapulcējušās gan jaunajos, gan ne tik jaunajos medijos.

Vienkārši aizkustinoši bija vērot, kā, piemēram, Aidis Tomsons tviterī 23. jūnijā pulksten 12:24 ieraksta: „Sēž Lembergs 2010.gada 30.septembrī un domā: “Ka tikai nevinnēju! Nahren man tas vajadzīgs! Es esmu idiots?” Bet skaļi saka – es būšu premjers!”

Ieraksta Tomsona kungs, trīs minūtes drudžaini domā, tad ierakstu izdzēš un vietā raksta jauno, jau principiāli asāko domu: „Stāv Lembergs 2010.gada 30.septembrī…” Aizkustinoši un mīļi, ko lai tur saka.

Taču, ja mēs runājam par izteikšanās formu, tad redziet, kādas desas: mēs, lai kā nu tur ar visu ko citu būtu, tomēr dzīvojam valstī, kur arī ļoti kārtīgs maķugaļņiks nav, atvainojiet par kalambūru, pietiekams tiesisks iemesls, lai tā dēļ Lembergam iedotu pa j…baļņiku.

Citiem vārdiem, kaut vai Lembergs simtreiz atkārtotu „na…uj”, tā ir tikai viņa sievas problēma, ka ar šo pašu muti viņš lien pie viņas bučoties vai ko nu tur, bet no valstiski tiesiskā viedokļa tas nav nekas, lai arī kā tomsonveidīgajām baibiņām gribētos.

Turklāt kaut kad jau putas noskriesies arī šo smalko meiteņu – to, kuras, kā izskatās, arī minetam mēģina izmantot dakšiņu – galvās, un tad arī šī sabiedrības daļa, kazi, atgūs spēju ja ne pavisam racionāli, tad vismaz racionālāk pajautāt paši sev – nu, labi, bet, ja nu pēc būtības?…

Jā, pēc būtības – kas tad reāli ir līdz šim publiskotais „oligarhu sarunu” saturs?

Vai esat pamanījuši, ka pat visskaļākie kviecēji Rīdzenes sarunu sakarā izvairās no konkrētikas? Viņi kliedz un šausminās par briesmīgajām lietām, kas tiek runātas, bet kategoriski izvairās minēt konkrētus noziedzīgos nodarījumus, par kuriem tiek spriests un par kuriem citviet rokudzelži pienāktos tā, ka skan.

Pajautājiet paši sev – kāpēc gan tā? Atbilde ir vienkārša – ja objektīvi raudzīties uz līdz publiskotajiem fragmentiem, tur (diemžēl) nekāda nozieguma sastāva vienkārši nav.

Atkārtošu vēlreiz – par „ģēlu kruķīšanu” vien cietumā neliek, vēl jo vairāk, ja tās paliek tādā šleseriski minhauzeniskā tukšd…šanas līmenī, kā tas ir noticis ar lielāko daļu Rīdzenē apspriesto lietu. Par netīru politiku arī pie mums cietumā neliek – tā tāda tradīcija kopš senseniem laikiem. Par no sirds nākušiem mātes vārdiem labākajā gadījumā var dabūt kādu administratīvo sodu – ja tie apkārtējā telpā izplūduši publiskā vietā utml.

Ja to visu atskaita nost, tad faktiski vienīgais izņēmums ir Šlesera slēptās īpašumtiesības uz visvisādiem uzņēmumiem, par ko sarunu fragmenti tika publiskoti jau pirms nez cik gadiem. Cita – nekā.

Un to ļoti apzinās visi skaļie brēcēji, izvairoties pievērst uzmanību tādiem „sīkumiem” kā konkrētiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Ko vērta ir kaut vai viena histēriska galvenā redaktore, kas prasa amatpersonu lidošanu dučiem un kāliem, bet, izņemot ģenerālprokuroru, nevienu konkrētu amatpersonu nosaukt nespēj, nemaz jau nerunājot par konkrētiem nodarījumiem un nozieguma sastāviem.

Protams, ka šādas Tjarves-Ločmeles labi justos pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Tad viņas ar izvalbītām acīm un putām uz lūpām uzstātos vietējo darba kolektīvu, komjauniešu vai partijas sanāksmēs, savā izpratnē atmaskojot tautas un valsts labklājības ienaidniekus, ar prieku pieteiktos parakstīt kādu „peredovicu” par tautas ienaidniekiem – un, protams, arī pašas agri vai vēlu iekļūtu šajā „sociālā un partejiskā taisnīguma” gaļas mašīnā un pēc tam ar vēl izvalbītākām acīm spiegtu – „tovārišči”, tā taču ir kļūda!!!

Bet mēs, redz, dzīvojam šeit un tagad. Un šeit un tagad, kad putas noskriesies, izrādīsies, ka „oligarhu sarunu” nopludinātāji – kuri, protams, ir strīķveidīgo un jurašveidīgo vidū, nekur citur pilni sarunu ieraksti nebija pieejami, – ir iešāvuši kājā ja ne paši sev, tad vismaz tam vēstījumam, ko viņi skandina uz katra stūra.

Un, proti, – mēģinot visai pasaulei iestāstīt, cik slikti, neprofesionāli un nekādi ir prokurori, „nepareizie” knabisti un visi pārējie nekrietneļi, kuri ir nogremdējuši lielisko un daudzsološo „oligarhu lietu”, viņi ar nopludinātajiem fragmentiem patiesībā būs nodemonstrējuši, ka viņu noklausītās sarunas pēc būtības ir pilnīgs bleķis no noziedzīgā satura (ne aizraujošās formas) viedokļa un ka viņi savulaik nav jēguši ne tik daudz kā uz ātru roku noskaidrot faktu nedaudzajās lietās, kas varētu būt bijušas kaut cik perspektīvas.

Tiktāl – par „oligarhu sarunu” formu un saturu, kā arī reakciju uz tām. Un nu pavisam īsi – par to, kā vispār publicētos fragmentus vērtēt pēc būtības.

Es teikšu tā: domāju, ka nav ne mazākā pamata ticēt dažiem kādreizējās Patiesības ministrijas, kā tika saukāta Diena Sarmītes Ēlertes (personisko simpātiju dēļ pazīstamas arī kā Šķēlertes) laikos, bijušajiem darbiniekiem.

Viņi vienmēr ir uzskatījuši, ka ir vienīgie īstās un pareizās patiesības nesēji un ka šī viņu sūtība viņiem dod neatņemamas un svētas tiesības manipulēt, krāpties un blēdīties – jo tas viss tak ir tikai svētas lietas vārdā, kā citādāk.

Tad, kad ir darīšana ar viņiem – un vispār arī jebkuru citu, kurš jums mēģina iestāstīt, ka reku nu ir patiesība galīgajā instancē, – vajag atcerēties vienkāršu lietu: ticēt var savām ausīm, savām acīm un savam paša veselajam saprātam un dzīves pieredzei. Punkts.

Tad, kad šie Patiesības ministrijas bijušie darbinieki izliks internetā pilnus autentiskus „oligarhu sarunu” ierakstus, kas viņiem it kā esot, un nevis atreferējumus, iestudējumus un „fragmentus”, – tad katrs pats tos varēs noklausīties un izdarīt secinājumus.

Bet to viņi, protams, nekad neizdarīs un tā vietā sameklēs simt un vienu argumentu, kāpēc viņi to nevarot izdarīt. Un, kamēr viņi to neizdarīs, visi šie publicētie fragmenti ir nekas vairāk kā sliktākajā gadījumā prasts viltojums, labākajā – izgraizīti fragmenti, kas piemeklēti un piepucēti tā, lai atbilstu publicētāju interesēm.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

Avots: Pietiek.com