Vispirms – galvenais un dzīvē svarīgais. Sašauts cilvēks ir slikti. Tas ir bēdīgi. Vienalga, kas uz viņu šāva. Kāpēc šāva. Vai pats šāva, vai kāds cits šāva. Vai šāva darba, intrigu, mīlestības dēļ, vai arī – lai atņemtu somiņu. Un vienalga, vai sašautais ir tiesnesis, žurnālists, popzvaigzne vai dzērājs pēdīgais.Tam visam lielos vilcienos nav nozīmes. Tas ir slikti, un policijai ar to jātiek galā, un vairāk tā būt nedrīkst.
Bet tagad par niansēm. “Tas ir uzbrukums vārda brīvībai”, “Šaušana noteikti saistīta ar viņa žurnālista darbību”, “Ar Krievijas metodēm izrēķinās pret Latvijas žurnālistu”. Šie ir daži citāti, kas uzlidoja gaisā kopā ar ziņu par Leonīda Jākobsona sašaušanu. Tā Jākobsona, kurš ir “pētnieciskais žurnālists” un “Latvijas Žurnālistu asociācijas biedrs”.
Nekādā veidā nevēlos diskreditēt cietušā personību, tas būtu tikpat noziedzīgi, vai vēl sliktāk. Bet šajā gadījumā – ja reiz runājam par uzbrukumu vārda brīvībai, kas ir starp riebīgākajiem noziegumiem, dažas profesionālas fineses ir svarīgas.
Jākobsona pētnieciskā žurnālistika izpaudās veidos, kurus jūs un es, ļoti iespējams, dēvētu citos vārdos, un ne vienmēr pieklājīgos. Tomēr jāatzīst – viņa modus operandi* ir skaists savā vienkāršībā:
1) nopirkt vai dabūt pa citiem galiem kādu kaunpilnu informāciju;
2) piedāvāt šīs informācijas objektam izpirkt materiālus par noteiktu summu;
3a) Ja objekts piekrīt – peļņa;
3b) Ja objekts atsakās, tad visus tos mēslus nopublicēt internetā ar adresi www.kompromat.lv
Nav, protams, elegantākais iztikas pelnīšanas veids, bet krīze tomēr, katrs cīnās kā var. Un ja kas – tad tā ir pētnieciskā žurnālistika, kuru veic Latvijas Žurnālistu asociācijas biedrs.
Problēma tajā, ka šāda veida bizness balstās uz visai trausliem pamatiem. Ja jūs uzlaužat svešas pastkastītes, izņemat telefona rēķinus, zogat fotokameras, noklausāties sarunas, vandāties pa zagtām bildēm un privātām piezīmēm, tad diezgan pagrūti pierādīt, ka esat nevis vienkārši zaglis un izspiedējs, bet pētnieciskais žurnālists. Tādēļ arī dalība Žurnālistu asociācijā – vismaz kaut kāda ticamība.
Tieši šī iemesla dēļ Jākobsons ir tuvu pazīstams drošības institūcijām. Viņš regulāri iesniedz sūdzības par dažāda veida apdraudējumu brīvi izpausties. Un ar vārdu “regulāri” šeit ir domāts aptuveni reizi mēnesī. Vairākus gadus no vietas. Pie kā tas noved – to zinās katrs, kam gadījies lasīt pasaku par muļķa puiku un viņa vieglprātīgo izklaidi, taisot paniku ar bļāvieniem: Vilki nāk! Atbildīgās institūcijas viņu vienkārši pārstāja ņemt nopietni.
Ja jūsu bizness (un juridiskā brīvība) ir balstīti faktā, ka jūs uztver kā nopietnu žurnālistu, nevis prastu šantāžistu, tad steidzīgi jādomā kādi risinājumi. Viens no tiem ir pierādīt, ka jūs patiesi vajā un apdraud. Jo žurnālists, kura vārda brīvība tiek apdraudēta, ir īsts un nopietns žurnālists. To labi varēja redzēt vakar, kad aiz Jākobsona nostājās visa Žurnālistu asociācija un pats Iekšlietu ministrs solījās sekot līdzi vārda brīvības apdraudējumam. Nopietnas lietas!
Šis, protams, galīgi nav mājiens tajā virzienā, ka Jākobsons varētu būt kaut ko saorganizējis. To skaidrot ir tikai varas iestāžu kompetence, un mums ir jāgaida rezultāti, un jāizsaka visas līdzjūtības cietušajam, vēlot strauju atveseļošanos. Bet, paturot prātā minēto fona informāciju, ir vieglāk saprast policijas priekšnieka Ķuža mīklaino komentāru: Vispirms jāpārbauda, “vai viņam pašam bija ierocis, vai tiešām ir sašauts, varbūt pats ir sašāvies.”
Tikmēr izteikt jebkādas versijas nebūtu īpaši pieklājīgi, un arī saprātīgi ne. Izņemot gadījumu, ja jūs sauc Sandra Kalniete. Jo Sandra Kalniete pēdējās dienās ir izgājusi galīgā pastaigā pa banānu birzi. Vispirms viņa izliela Dombrovska erekciju, kas esot stipri labāka nekā trim oligarhiem, un tieši tas Dombrovskim dodot “sabiedrības izglītotākās daļas atbalstu”. Bet nākamajā dienā viņa krīt par šķēpu un vairogu Jākobsonam un viņa pētnieciskajai žurnālistikai, kas “atmaskoja Nila Ušakova attiecības ar Krievijas vēstniecību. Un tagad pret viņu izrēķinās ar tādām metodēm kā Krievijā. Sajūta riebīga.”
Neko daudz nezinu par Krievijas metodēm, bet cik esmu redzējis seriālos – viņi izrēķinās drusku nopietnāk par skrambu no gāzes pistoles. Un jebkurā gadījumā, ja izvēle ir starp Krievijas specdienestu atriebību neatkarīgam pētnieciskajam žurnālistam, un jebkuru citu versiju… liekas, prātīgāk drusku pagaidīt.
Un tikmēr novēlēt visas veselības cietušajam, un veiksmi nonākt talantīgu mediķu rokās. Tas šajā lietā arī pa īstam galvenais.
modus operandi* – darbības plāns vai principi (latīņu val.)
Autors: Nils Sakss