Sterva

Pirms kāda laika varēja nopirkt grāmatas, kurās tika izklāstīts kā kļūt par stervu, kā izmantot pretējo dzimumu savā labā, utt. Bet pasaulē arī ir stervas, kas bez grāmatu gudrībām tādas ir bijušas un paliek. Viņas vīriešus saskata tikai kā izmantošanas objektus, apguvušas izsmalcinātus manipulēšanas paņēmienus, rausta nabaga nelgas aiz neredzamiem striķīšiem.

Īrisa allaž ar nicinājumu izteikusies par tādām sievietēm, līdz pati reiz nokļuva stervas lomā. Tagad viņa ar pašironiju atzīst, lai arī bijusi sterva, vainīga nejūtas nevienu mirkli.

Notikumi risinājās kā ziepju operā.

Studiju gados Īrisas precētais mīļākais, kas pēc ģimenes dzīves krīzes, strauji uzlabojot attiecības ar savu likumīgo lauleni, bet joprojām nepārtraucis attiecības ar mīļāko, bija atstājis viņu novārtā. Pieredzes trūkuma dēļ Īrisa jūtu apmulsumā bieži raudāja, tā arī asarās neradusi atbildi, vai karsto mīlu, ko juta pret neiegūstamo vīrieti, izravēt no sirds ārā, mēdza bezmērķīgi klejot pa Rīgu vai neko neredzošu skatienu sēdēt parkā uz soliņa iepretī universitātei.

Reiz viņai blakus turpat piesēdās Rītis. Pazinusi klātpienācējā puisi, ko pavirši zināja no kopīgi apmeklējām lekcijām, Īrisa neaizmuka, bet ļāvās iesaistīties sarunā par nebūtiskām lietām. Pēc tam atļāva arī pavadīt sevi uz mājām un piekrita satikties vēl nākamnedēļ. Tad vēl pēc nedēļas.

Dīvainais Rītis bija naivi uzstājīgs, kā čekas aģents, kam noteikti jāpaveic uzdevums, bet nav prasmes un vajadzīgo iemaņu. Lai būtu, ar ko sevi nodarbināt, un tik ļoti nesmelgtu sirds, Īrisa satikās ar puisi, kam citkārt nebūtu pievērsusi uzmanību – tādam zēnībā iesprūdušam jauneklim ar vienmēr kā izbrīnā ieplestām acīm un ar tik stulbu vārdu.

Parasti Rītis kā pušelis, pavadījis Īrisu līdz mājas slieksnim, tiecās savu dāmu noskūpstīt, stiepojoties viņas virzienā, neveikli atšāvis dibenu. Un ikreiz Īrisa, izvairījusies un uz viņu izsmējīgi paskatījusies, iegāja mājā, aiz sevis cieši aizverot durvis.

Šāda jaunās sievietes izdarīšanās nemazināja Rīta entuziasmu. Ar katru reizi viņa acis spulgoja aizvien spožāk.

Īrisa iedomājās, ka viņas ne visai veiklais pielūdzējs pēc mēneša, kuru viņa pavadīja ārzemēs, būs licies mierā, bet tā nebija. Rītis viņu sagaidīja ar tādu sunisku sajūsmu un sirsnību, ka meitene tikšanās reizē nevilšus ļāvās viņa glāstiem un skūpstiem.

Savukārt Īrisas attiecībās ar precēto mīļāko nekas nemainījās un viņas sirds joprojām bija sasalusi, bet tas netraucēja dīgt radziņiem un velnēna astei.

Kad šie nešķīstības atribūti bija līdz galam izauguši, Īrisa devās pie Rīta, kas dzīvoja savu turīgo vecāku mājās, iekāpa pa logu istabā, lai puiša valdonīgā mamma nemanītu  nelūgtās viešņas atnākšanu, un, ievilkusi jaunekli gultā, parādīja visu, ko prata. Jāteic gan, ka izrāde nebija ilga – zēnam bija visai maza pieredze kontrolēt savu ķermeni.

Uz mirkli Īrisa iedomājās, vai tik nav laupījusi puisietim nevainību, bet darbiņš jau bija padarīts. Nu Rītis mira vai nost aiz mīlestības pret neprognozējamo būtni un nākamajā tikšanās reizē bildināja, pat pasniedza gredzenu. Īrisa nodomājot un pavīpsnājot, ka tik puika nav nospēris mammai rotaslietu no lādītes, nesakot ne jā, ne nē, gredzenu pievāca. Sirdī viņai Rīti vienkārši nevajadzēja, bet izlaist pavisam no saviem asajiem nadziņiem viņa negribēju. Īrisa tādā veidā nolēma atriebties visam vīriešu dzimumam. Par ko? Par to, ka pati nemācēja veidot pilnvērtīgas attiecības. Nu sakiet vēl, ka tas nav stervu cienīgs gājiens.

Rītis klēpjiem stiepa ziedus, kilogramiem šokolādes konfektes, neuzkrītoši tikšanās reizēs bāza Īrisai kabatās visai lielas naudas summas. Kad viņa paziņoja, ka grib uzlabot savu krūšu formu ar plastiskas operācijas palīdzību, finansēja arī to.

Jaunizceptā sterva pretī nesniedza neko. Liedza arī seksu, lai kā Rītis sajūsminātos par viņas uzlabotajiem daiļumiem un seksapīlu.

Jo lielāka sterva Īrisa bija, jo vairāk puisis tiecās pēc viņas.

Tāda, lūk, izveidojās situācija, kas, taisnības labad jāsaka, dzīvē bieži mēdz atkārtoties, turklāt ar niecīgām izmaiņām. Sieviete sterva rausta aiz striķīša vīrieti un viņš ne mazākā mērā pret to neiebilst. Nu ja, tāda banāla ainiņa iz dzīves.

Reiz Īrisai kļuva pretīgi pašai no sevis un viņa Rītim skaidri un gaiši pateica:

– Viss, pietiks, nekā nav un nebūs! – un atdeva pirms kāda laika pasniegto gredzenu.

Rītis skatījās uz savu elku – stervu ar noklīduša suņa skatienu un murmināja:

– Ko nu lai es daru…

Īrisa dusmīgi pārtrauca sava pielūdzēja raudulīgo toni:

– Viena elka vietā liec citu – pievērsies Dievam!

Un viņš patiešām pievērsās Dievam. Pat gribēja stāties katoļu klosterī. Viņu tur tomēr nepieņēma. Esot pārāk fanātisks pat pēc katoļu domām.

Īrisa vairs nav sterva. Viņas privātā dzīve nokārtojusies. Tagad Īrisa ir kopā ar citu puisi, afēra ar precēto mīļāko jau sāk aizmirsties. Bet atceroties tos laikus, kad bijusi maita, viņa pasmejoties sev mēdz teikt:

–  Lai gan reiz biju sterva, varbūt varu sevi vismaz mierināt ar domu, ka vienu dvēseli esmu atgriezusi baznīcas klēpī?..

Autore: Rita Lasmane