Vai zināt, kad kaņepi sāka saukt par marihuānu? Un kā augs ieguva tik daudz apzīmējumu (marihuāna , zālīte, kāsis, hašišs, dopings utt.)? Un ko tu vispār zini par dūmu, kuru uzvelc sestdienas vakarā?
Marihuāna Amerikā ir savijusies ar terminiem „rase” un „etniskums” vēl ilgi pirms radās vārds „marihuāna”. Šī narkotika ir izraisījusi satraucoši daudz multiplās personības traucējumu gadījumu: tā ir populārās kultūras sāls. Tā ir pamats augošajai atpūtas un medicīnas industrijai. Taču saskaņā ar ACLU (Amerikas Pilsoņu brīvības apvienības) teikto tā ir arī par iemeslu vairāk nekā pusei no arestiem par narkotikām ASV. Afroamerikāņi saistībā ar marihuānu (vairums par tās glabāšanu), ir arestēti nesalīdzināmi vairāk, neskatoties uz līdzīgo lietotāju skaitu starp baltajiem un melnādainajiem iedzīvotājiem.
19.gadsimtā ziņās un medicīnas žurnālos gandrīz vienmēr lietoja auga oficiālo nosaukumu – kaņepe. Vairāki raksti apgalvo, ka vārda „marihuāna” lietošana ASV populāra kļuva 20.gadsimta sākumā, jo kaņepes pretinieku frakcija vēlējās izcelt narkotikas „meksikānisko” izcelsmi. Tas bija domāts, lai noskaņotu cilvēkus pret imigrantiem.
Izplatītā zālītes kriminalizācijas notikuma versija ir šāda. Kaņepe tika pasludināta ārpus likuma, jo dažādas ietekmīgas puses (dažām no tām bija ekonomiski motīvi, lai aizliegtu hašiša ražošanu) padarīja to par bubuli tautas iztēlē, izplatot pasakas par slepkavniecisku māniju, ko ir aktivizējusi šausmīgā meksikāņu „trakā nezāle”. Bailes no tumšādainajiem cilvēkiem kopā ar bailēm no viņu lietoto narkotiku šausmām izraisīja sabiedrības reakciju pret „marihuānas draudiem”. Šīs kombinācijas rezultātā vienā štatā pēc otra ieviesa ierobežojumus, kas galu galā izvērtās par federālu aizliegumu.
Taču, uzmanīgi aplūkojot narkotiku vēsturi ASV, šī notikumu versija uzvedina uz vairāk jautājumiem nekā ir atbilžu: Kāda faktiski bija rases loma šīs narkotikas uztverē? Vai vēstures ziņojumi par zālītes lietošanu, tai skaitā norādes par Meksikas „trako nezāli”, runā par vienu un to pašu narkotiku, kuru mēs šodien pazīstam kā marihuānu? Kā augs un tā atvases ieguva tik daudz apzīmējumu (marihuāna , zālīte, nezāle, hašišs, dopings utt.)? Un kā tā ieguva nosaukumu „marihuāna”?
Sāksim ar jautājumu par rasi. Ēriks Šlosers vēlreiz pārskata ar rasismu saistītos marihuānas vēstures notikumus rakstā „Marihuānas smēķētāju traukums” žurnālā The Atlantic 1994.gadā (bestsellera grāmatas materiālu fragmenti):
„Meksikas politiskā apvērsuma, kura kulminācija bija 1910.gada revolūcija, rezultātā meksikāņi imigrēja uz štatiem caur Amerikas dienvidrietumiem. Aizspriedumi un bailes, ar ko sagaidīja šos lauku imigrantus, pārgāja arī uz viņu tradicionālo apreibināšanās veidu: marihuānas smēķēšanu. Teksasas policisti apgalvoja, ka marihuāna izraisa varmācīgus noziegumus, modina „iekāri pēc asinīm” un dod tās lietotājiem „pārcilvēcīgu spēku”. Radās baumas, ka meksikāņi izplata šo „slepkavniecisko nezāli” amerikāņu skolēniem, kuri neko par to nenojauš. Jūrnieki un imigranti no Rietumindijas ieviesa marihuānas smēķēšanas paradumu ostas pilsētās gar Meksikas līci.
Ņūorleānā avīžu raksti saistīja šo narkotiku ar afro-amerikāņiem, džeza mūziķiem, prostitūtām un baltajiem salašņām. „Marihuānas draudus”, kā to aprakstīja anti-narkotiku kampaņu dalībnieki, personificēja zemākās rases un sociālie dīvaiņi.
1937.gadā ASV Narkotiku komisārs Henrijs Anslingers sniedza liecību Kongresa sēdē, kuras rezultātā tika ieviesti federālie marihuānas ierobežojumi. Anslingera liecība ietvēra vēstuli no Floida Basketa, Alamosas pilsētas (Kolorado) Daily Courier redaktora, kurā bija teikts: „Kaut es varētu jums parādīt, ko maza marihuānas cigarete var nodarīt kādam no spāniski runājošajiem izdzimteņiem, kas šeit dzīvo.
Lūk, kāpēc mūsu problēma ir tik liela; lielākā daļa mūsu iedzīvotāju ir spāniski runājošas personas, vairumam no viņiem ir zems intelekta līmenis sociālo un etnisko apstākļu dēļ”.
Ļaudis neuztraucās tikai par meksikāņiem un džeza mūziķiem vien. „Pagājušajā gadā mēs Kalifornijā esam piedzīvojuši lielu hinduistu pieplūdumu, un viņiem, savukārt, ir samērā liels pieprasījums pēc kaņepes,” rakstīja Henrijs Dž. Fingers, ietekmīgs Kalifornijas štata farmācijas valdes loceklis. „Viņi ir ļoti nevēlama grupa, un šis paradums Kalifornijā izplatās ļoti ātri; baidos, ka tagad tas nesaistās tikai ar hinduistiem vien, viņi šajā paradumā sāk iesaistīt arī mūs – baltos.”
Skaidri redzams, ka naids pret kaņepi lielā mērā bija saistīts ar rasismu. Taču te ir kas cits. Argumentu „Zālīti pasludināja ārpus likuma meksikāņu dēļ” sarežģī fakts, ka arī Meksika bargi vērsās pret narkotikām aptuveni tajā pašā laikā, kā Īzaks Kempos to ir dokumentējis savā grāmatā. Meksika zālīti aizliedza faktiski 1920.gadā, pilnus 17 gadus pirms sākās ASV federālās valdības bargie pasākumi pret zālīti (ar Marihuānas nodokļa likumu 1937.gadā). Un, lai gan iespējams, ka kustībā pret marihuānu Meksikā bija šķiras dimensija, Kempos uzskata, ka cilvēki aizliedza šo narkotiku, jo bija nopietni nobijušies par to, ko tā var nodarīt.
DIVDESMITĀ GADSIMTA MIJA
Ja kādreiz esat skatījušies filmu par narkotikām, tur attēlotā marihuānas ietekme visticamāk šķitīs ļoti pazīstama:
„Kaņepes sveķus kā reibinošu vielu parasti lieto vistālākajās robežās no Indijas līdz Alžīrai. Norijot šos sveķus, apreibums gandrīz vienmēr rada priecīgu noskaņojumu, liekot cilvēkam dziedāt un dejot, baudīt ēdienu ar lielu sajūsmu un meklēt dzimumtieksmi uzbudinošu baudu. Reibums ilgst apmēram trīs stundas, kam seko miegs; tam neseko nelabums vai slikta dūša, nedz arī kādi simptomi, izņemot vieglu reiboni, kuru ir vērsts atzīmēt”. (Avots: „Indijas hašišs” Rietumu medicīnas un ķirurģijas žurnāls, 1843.gada maijs)
Pievienojiet nedaudz „Cap’n Crunch” brokastu pārslu un būsiet būtībā aprakstījuši filmas Half-Baked sižetu.
Vairums preses publikāciju par hašišu pirms 1900.gada attiecas uz tā medicīnisko pielietojumu vai industriālo tekstilu. Raksts 1874.gada laikrakstā Chicago Tribune bargi kritizēja konkurējošā laikraksta redaktoru par reklāmas publicēšanu, kas apgalvoja, ka kaņepe dziedināja bērnu no diloņa. „Ar prieku paziņojam”, autors raksta, „ka laikraksta Inquisitor redaktors vakar „apturēja savu avīzi” – ne savu paša avīzi, kā viņam to vajadzēja izdarīt, bet The Tribune. Tas ir vienīgais pierādījums, kas var pārliecināt sabiedrību, ka viņš ir vainīgs.”
Bet tad, 1900-gadu sākumā lielākajos laikrakstos sāka parādīties tādi raksti kā šis notikums 1905.gada avīzēLos Angeles Times („Nāves delīrijs: Meksikā audzēto augu un nezāļu izraisītā šausmīgā ietekme”):
„Nesen vīrietis, kurš bija smēķējis marihuānas cigareti, uzbruka policistam un viņu nogalināja, kā arī smagi ievainoja trīs citus; bija nepieciešami seši policisti, lai viņu atbruņotu un aizvestu uz policijas iecirkni, kur viņam vajadzēja uzvilkt trako kreklu. Šādi gadījumi ir bieži.
Cilvēki, kuri smēķē marihuānu, beigās zaudē prātu un nekad neatveseļojas, bet viņu smadzenes izkalst un atmirst, visbiežāk – pēkšņi.”
Pēkšņi šai narkotikai bija pavisam jauna identitāte. Šeit kā piemērs ir minēts kāds virsraksts no 1925.gada laikraksta New York Times: „Marihuānas apdullināts meksikānis mežonīgi skrien ar miesnieka nazi”.
Šī atšķirība starp „kaņepi”, kas ir minēta pirms 1900.gada, un „marihuānu”, kas ir minēta pēc 1900.gada, ir stipri “kliedzoša”. Gandrīz vai liekas, ka avīzes aprakstītu divas dažādas narkotikas. (Spāniski narkotikas nosaukumu raksta „marihuana” vai „mariguana”; „marijuana” ir anglicisms.)
Taču saskaņā ar Kemposa grāmatu šie raksti amerikāņu presē atbalsoja notikumus, kas parādījās meksikāņu avīzēs krietni pirms tam. Kempos citē notikumu pēc notikuma, vairums no tiem bija pirms 1900.gada, ar līdzīgām detaļām: kareivis, „kurš marihuānas dēļ sajuka prātā” un uzbruka saviem biedriem (El Monitor Republicano, 1878), zālītes apdullināts karavīrs noslepkavo divus kolēģus un ievaino vēl divus citus (La Voz de México, 1888), sasmēķējies cietumnieks līdz nāvei sadur divus kameras biedrus (El Pais, 1899).
Kempos ļoti uzstājīgi apgalvo, ka Amerikas ksenofobi neuzspieda MEKSIKAI stāstus par „zālītes izraisītu māniju”.
Liela daļa no Kemposa grāmatas ir veltīta tam, lai atbildētu uz jautājumu, kā marihuānas ietekme, kāda tā ir dokumentēta šajos Meksikas un Amerikas preses rakstos, varēja tik dramatiski atšķirties no mūsdienu izpratnes par šo narkotiku. Vai šķiras aizspriedumi varēja izraisīt to, ka Meksikas avīžu vadošā elite pārspīlēja rakstus par narkotiku izraisītu vardarbību starp zemākajām šķirām? (Ņemiet vērā, ka visos augstāk minētajos rakstos bija minēti cietumnieki vai kareivji, kurus tajā laikā varēja uzskatīt par zemāku šķiru.)
Kempos beigās secina, ka, lai gan attieksme pret šķirām noteikti tika atspoguļota meksikāņu presē (tāpat kā attieksme pret rasismu un ksenofobiju atspoguļojās amerikāņu presē), tā nav pamatā tam, kāpēc marihuānu uztvēra kā bīstamu vielu. Patiesībā viņa pierādījumu interpretācija vedina domāt, ka visvairāk no šīs narkotikas ietekmes baidījās zemāko šķiru meksikāņi.
Lai cik mulsinoši tas būtu attiecībā uz moderno uztveri par marihuānu kā par relatīvi narkotisku vielu, Kempos pierāda, ka dažādi apstākļi varēja likt lietotājiem 19.gadsimta beigu kontekstā rīkoties krasi atšķirīgi no tā, kā zālītes smēķētājiem vajadzētu rīkoties mūsdienās.
Viņš raksta: „Uzsākot šo pētījumu, es cerēju, ka zinātniski izmērāma kaņepes ietekme būs vienkāršs pagātnes izpratnes kontrolmērs. Mans pieņēmums bija šāds: ja mēs zinām, kāda ir narkotikas ietekme šodien, tad zināsim, kāda ietekme tai bija pagātnē, radot teicamu kontrolmēru, lai atšķirtu vēstures arhīva mītus no realitātes. Tas, kā izrādījās, bija nepareizs.
Ričards Degrandprē nosauca šo plaši izplatīto pārpratumu par „farmakoloģijas kultu” un ir to identificējis, kā galveno maldinošās narkotiku politikas ģenēzes un ilgmūžības komponentu ASV. Farmakoloģijas kults uzskata, ka pastāv tieša un pastāvīga saikne starp vielu farmakoloģiju un tās ietekmi uz visiem cilvēkiem. Bet, kā dekādēm ilgie pētījumi un novērojumi ir pierādījuši, psihoaktīvo zāļu ietekmi faktiski nosaka farmakoloģijas kompleksu kopums, psiholoģija un kultūra – jeb „narkotikas, sabiedrība un vide”, ko pētniekiem vēl joprojām ir pilnībā jāatšifrē.
Taču vienu faktoru ir grūti atšķetināt pat Kemposa pedantiski detalizētajā atskaitē. Mums ir samērā neskaidra izpratne par to, kā „marihuānas lietošana” izskatījās Meksikā un ASV gadsimtu mijā — cik daudz cilvēku lietoja, kā viņi to uzņēma, ar kādām vielām to, iespējams, kombinēja. Kādam, kurš smēķēja tabakas un kaņepes maisījumu (narkotikas paveids, kas parasti rada mazkustīgu, iereibušu narkotisku apdullumu) būtu ļoti atšķirīga pieredze no tā, kurš dzēra meksikāņu dzērienu no agaves sulas un ēda kaut ko, kas ir izrotāts ar sējas kaņepi (narkotikas paveids, kas, iespējams, izraisīja nemieru).
Tas atkal mūs noved pie problēmas ar nosaukumiem.
MARIHUĀNAS DAUDZĀS SEJAS
Vai atceraties, ka ziņas par „kaņepēm” pirms 1900.gada un ziņas par „marihuānu” pēc 1900.gada gandrīz vai šķita, ka apraksta divus dažādus augus? Dažos gadījumos tā arī bija.
Kāds raksts, kas bija publicēts laikrakstā The Washington Post, parāda atšķirību starp „Meksikāņu marihuānu jeb trako nezāli” un indiešu „hašišu” jeb „kaņepi”. Raksts faktiski kļūdaini apvieno indīgo nezāli (ko patiešām sauc par trako nezāli; tās klīniskais nosaukums ir astralagus, nevis kaņepe) un marihuānu.
Kaņepe ir ārkārtīgi globāls augs, un tai ir dažādi nosaukumi visā pasaulē. Tādēļ šai narkotikai ir tik daudz nosaukumu: „ganja” nāk no sanskrita; tā parādās kā „bhang” Tūkstots un vienas nakts pasakās; grāmatā „Grāfs Monte Kristo” tā ir nosaukta par hašišu. Taču šie dažādie nosaukumi atspoguļo plašu kaņepju produktu un to atvasinājumu klāstu. Saskaņā ar Kempu, piemēram, Sinbada hašišs faktiski varēja būt pa pusei opijs. Šāda dažādība marķējumā acīmredzami sarežģī kaņepes izpausmes veidu noteikšanu dažādos vēsturiskos notikumos.
Patiesībā augam ir tāda spēcīga globālā vēsture, ka mēs pat droši nezinām, kā tika darināts meksikāņu spāniskais vārds “marihuāna”. Ticamas konkurējošas teorijas izseko vārda saknēm līdz vienam no trijiem kontinentiem. Un šeit ir interesanta, maza mācību stunda par vēsturi un globālo savstarpējo saistību.
Mēs zinām, ka spāņi ieveda kaņepi Meksikā, lai to audzētu, taču maz ticams, ka spāņi jebkādā būtiskā veidā aizrāvās ar auga psihoaktīvajām īpašībām. Viena teorija uzskata, ka ķīniešu imigranti, kas devās uz Rietummeksiku, aizdeva augam savu nosaukumu; teorētiska zilbju kombinācija, kas ticami varētu attiekties uz augu ķīniešu valodā (ma ren hua) tāpat varētu būt spāniskota par „marijuana”. Jeb varbūt tas ir cēlies no spāņu sarunvalodas teiciena „ķīniešu oregano” — mejorana (chino). Vai arī Angolas vergi, ko Brazīlijā ieveda portugāļi, atveda sev līdzi Bantu kaņepes nosaukumu: ma-kaña. Varbūt, ka šis termins pats vienkārši izcēlās Dienvidamerikā kā hibrīdvārds no spāņu meiteņu vārdiem Maria un Huana.
Marihuānas nosaukuma noslēpums ir atbilstošs šim neticami daudzpusīgajam augam.
Ir vērts padomāt, kad redzat faktu atspoguļojumu par šo vienkāršo nezāli – cik liela globāla, ģeopolitiska, vēsturiska nozīme ir ietverta tikai šajā vārdā vien.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!
Avots: tp.org