Komentējot šo situāciju, politoloģe un eksperte Iveta Kažoka informēja tos, kas nav eksperti, ka apmeklēt Dziesmu svētku noslēguma koncertu, izrādās, esot deputātu darba pienākums, līdz ar to sabiedrības sašutumam neesot pamata. Precīzs citāts skan šādi: “Deputātiem ir jābūt Dziesmu svētkos – tas ir kā daļa no amata pienākuma. Nevis, vai viņi grib vai negrib, tādēļ ir normāli paredzēt iegūt biļeti, ja arī viņi nestāv rindā no pieciem rītā.”
Lai nu kā tur būtu ar tiem ielūgumiem, (uz to var raudzīties dažādi, tas atkarīgs no ideoloģiskām premisām un izpratnes par sabiedrību), taču viens gan ir skaidrs – deputātiem, protams, nav tāda pienākuma – apmeklēt Dziesmu svētku noslēguma koncertu. Šāds pienākums nav fiksēts nedz Satversmē, nedz Saeimas kārtības rullī, tas arī nekādi neizriet no parlamentārieša darba dabas vai demokrātiskas sabiedrības iekārtas, un Iveta Kažoka šeit vienkārši kārtējo reizi parāda, ka viņa, iespējams, ir eksperte jebkādos jautājumos, tikai ne tajos, kuros dēvē sevi par eksperti. Viņa pat nejēdz tik daudz, kā to, kas ir un kas nav deputāta pienākums.
“Deputāts” ir latīņu izcelsmes vārds, kas nozīmē, “pārstāvis, sūtnis, pilnvarots pārstāvis”. Daudzās Eiropas valodās šīs saknes vārds tiek lietots, lai apzīmētu tautas vēlētu likumdevēju. Proti, cilvēku pārstāvi kolektīvajā likumdošanas orgānā, kas sastāv no noteikta skaita šādu pārstāvju. Citiem vārdiem sakot, mēs ievēlam deputātus, lai viņi mūs pārstāvētu parlamentā un kopīgi pieņemtu likumus, nevis lai viņi mūs pārstāvētu Dziesmu svētku noslēguma koncertā. No kurienes eksperte Kažoka ir rāvusi šo ideju, nav skaidrs.
Protams, ne visi cilvēki vienmēr izvēlas deputātus, viņus stingri vērtējot tikai un vienīgi kā potenciālus likumdevējus. Ne tikai programmām un kompetencei ir nozīme, mēs zinām, ka daudzas citas potenciālo deputātu īpašības tiek svērtas un mērītas, nozīme ir daudz dažādiem faktoriem, taču es vēl nekad neesmu pamanījis ne mazākās zīmes, ka vēlētāji vērtētu savus pārstāvjus pēc tā, cik piemēroti topošie deputāti ir Dziesmu svētku noslēguma koncerta apmeklēšanai.
Arī savās priekšvēlēšanu programmās un komunikācijā partijas nesacenšas, sakot – visi mūsu deputāti, apmeklējot Dziesmu svētku noslēguma koncertu, spēs skanīgi dziedāt līdzi visām dziesmām, uz ko konkurējošā partija liktu pretī, ka viņu deputāti arī zina dziesmām visus vārdus un melodijas, bet piedevām vēl visi apmeklēs koncertu, tērpušies tautas tērpos. Nē, nekas tāds nenotiek un domāju, ka ja ne ekspertes Ivetas Kažokas ekspertīze, tad ne deputātiem, ne viņu vēlētājiem nekad nebūtu ienācis prātā, ka deputātiem ir šāds pienākums.
Turpinot blogot par šo tēmu, Kažoka vairs neatsaucas uz viņas jaunatklāto deputātu pienākumu, bet min vēl vienu lielisku argumentu. Proti, deputātu aicināšana ir attaisnojama, jo tādējādi tiek celts pasākumu prestižs. Precīzs citāts ir šāds: “Nevis tādēļ, ka viņiem ir kādi nopelni (iespējams, ka nav!), bet tādēļ, lai atgādinātu pasākuma nozīmi.” Un vēl cits: “Ja uztveram Dziesmu svētkus kā valsts mēroga notikumu, īpaši kopjamu tradīciju, tad šīs tradīcijas nozīmīgums ir atkal un atkal jāuzsver. Nozīmīguma simbolismu apliecinošu cilvēku dalība pasākumā tādēļ ir likumsakarīga.”
Tātad eksperte Iveta Kažoka uzskata, ka ja deputāti netiktu uzaicināti, latviešu tauta un Dziesmu svētku dalībnieki nesaprastu lāga, cik nozīmīgs šis pasākums ir. Nesaprastu tā mērogu. Aiziet cilvēki uz Dziesmu svētku noslēguma koncertu, skatās, nesēž deputāti ar ģimenēm, nu kas tad tas par tādu sūda pasākumu, kam man tāds vajadzīgs, ja pat deputāti nav uzaicināti, iešu ka labāk mājās, vai pameklēšu kādu restorānu, kuru bieži apmeklē deputāti. Un tā nomirst tā Dziesmu svētku tradīcija.
Tā, lūk, eksperte Iveta Kažoka domā par latviešu tautas spriestspēju un attieksmi pret Dziesmu svētkiem. Nu, ko lai te saka – eksperte. Politoloģe!