Tēvzemei un Brīvībai/ LNNK . Bija kādreiz tāda partija. To veidoja atmodas laika veterāni. Cilvēki, kam neatkarības atjaunošanas procesā nacionālie aspekti bija prioritāri un kuri apvienoja dažādas radikāli noskaņotu cilvēku grupas partijā, kas tomēr atbilda eiropeiska parlamenta prasībām, nebija ekstrēmisti, bija gatavi dialogam un pilnvērtīgam darbam valdībā. Šī partija bija viena no tām, pateicoties kurām Latvija tagad ir Eiropas Savienībā un NATO. Šo partiju dažādās valdībās pārstāvēja augstas klases profesionāļi. Šī partija spēja izvirzīt partneriem pieņemamus valdības un Saeimas vadītājus. Viņi spēja panākt, ka viņu cilvēki ieņem augstākos amatus valstī, ieskaitot ministru prezidenta un Saeimas priekšsēdētāja amatus.
Lai atceramies tādus cienījamus politiķus kā Māri Grīnblatu, Vladimiru Makarovu (krievs, starp citu, pēc tautības) Guntaru Krastu, kurš, piemēram, ilgu brīdi bija viens no visu laiku reitingu līderiem. Jā, noteikti jāpiemin arī Jānis Straume, kura vienīgais trūkums ir tāds, ka kādi citi cilvēki viņu kādā sarunā nosaukuši par “Batjku”. It kā Straume būtu vainīgs, ka konkurējošo partiju darboņi viņu apsaukā šādā vārdā.
Agrāk TB/LNNK stundas laikā varēja nosaukt četrus visaugstākā līmeņa profesionāļus Ministru prezidenta amatam un vēl ņemot vērā iekšējo konkurenci, kad citi četri būtu jāatstāj aiz borta. Agrāk TB/LNNK varēja nakts laikā atrast savu biedru rindās kandidātu jebkura ministra amatam.
Kas šobrīd ir NA? Vai viņiem ir kaut viens reāls Ministru prezidenta amata kandidāts? Nav. Raivis Dzintars nekad nav strādājis nedz izpildvarā, nedz vispār kādā atbildīgā amatā, Gaidis Bērziņš savukārt nez vai ir apveltīts ar tik lielu autoritāti partijā un ārpus tās. Roberts Zīle, un to visi zina, grib tikai savu eiroparlamentārieša vietu un neko citu. Nav neviena reāla kandidāta. Labi, ja nav premjera, vai ir kāds cilvēks, kurš varētu ieņemt jelkādu vietu valdībā?
Nesen mēs visi vērojām traģikomēdiju ar Žaneti Jaunzemi-Grendi. Nez vai pat kvēlākais NA atbalstītājs teiks, ka tā kopumā bija veiksme. Nē, tā nebija veiksme. Var strīdēties par to, cik liela tā bija neveiksme (es uzskatu, milzīga un NA pret sevi noskaņoja cilvēkus, kas agrāk bija, jeb nākotnē varēja būt to atbalstītāji), bet tā noteikti nebija veiksme.
Tieslietu ministram savukārt ar NA ir tikpat liels sakars, cik mušai ar sviestu.
Pirmkārt jau, Bordāns nav nekāds īsts NA biedrs. Nekad nav bijis. Viņš ir Latvijas ceļa vecbiedrs, Pilsoniskās savienības bijušais aktīvists, premjera Valda Dombrovska padomnieks, kuru nez kāpēc kā ministru nominēja nevis Vienotība, kurā viņš de facto tobrīd strādāja, bet NA. Patiesībā jau ir skaidrs, kāpēc. Nav NA savu kadru, nebija neviena savējā. Nācās ņemt, ko Vienotība piespēlē. Vienotība savukārt labprāt atslēgas postenī, bez kura vīzas uz valdības galda nevar nonākt neviens jautājums, iebīdīja cilvēku, kurš vajadzības gadījumā klausīs premjeru. Visu cieņu Vienotībai.
Vai Bordāns ir kļuvis par NA kadru nākotnei? Nē, viņš NA aiz muguras ir pārvērtis savu biroju par Demokrātisko patriotu kadru kalvi un ar pilnu krūti iesaistījies mēģinājumā radīt jaunu vēlēšanu platformu, apzinoties, ka Vienotības garais rezervistu soliņš nevar garantēt viņam spožas izredzes un saprotot, ka NA ātrāk vai vēlāk izpratīs viņa lomu valdībā un arī nez vai būs īpaši ieinteresēta viņu jel kad vēl kur virzīt.
Iesaistīšanos Demokrātiskajos patriotos apsver vēl viens bijušais tēvzemietis, jau pieminētais Guntars Krasts. NA, protams, norīs arī šo krupi un vēl aplaizīsies, jo tāda tagad ir šī partija. Partija, kas nav spējīga atrast nevienu kadru savās rindās un nav spējīga pat atgādināt savam vienīgajam pārstāvim valdībā, no kuras partijas viņš vismaz formāli ir.
Bordānu nevar vainot. Kur aitas, tur cirpēji, kur kazas, tur slaucēji. Viņam NA vājums ir izrādījusies lieliska iespēja un viņš to izmanto kā nu saprot.
NA pilnīgā nekompetence parādās ne tikai valdības līmenī. Aplūkosim kaut vai slaveno demogrāfijas ultimātu. Faktiski visu aprēķinus, visus modeļus un argumentus sarunām ar Labklājības ministriju sagatavoja un sarunās aizstāvēja “olšteiniešu” Elīna Siliņa.
Arī uzturēšanās atļauju ultimātā, šķiet, gudrākie partneri apspēlēs NA pavisam eleganti.
Es nemaz nerunāšu, par kādu politisku līmeni liecina jau paši ultimāti kā metode.
Vienotība pareizi rīkojas, vazājot NA aiz deguna. Ar tādiem ultimātu politiķiem bez neviena reāla pārstāvja valdībā, kas varētu ko ietekmēt, tieši tā arī jārīkojas.
Dažādu iemeslu dēļ tā nu ir sanācis, ka no vecā labā TB/LNNK viens pats Zīle, un tas pats Briselē, vien ir palicis. Tagad šajā partijā ir pavisam citi cilvēki un jā, šī ir kļuvusi par pilnīgi citu partiju, kurai, izskatās, ir tik maz intelekta un profesionalitātes, ka tā strauji sāk līdzināties Zatlera reformu partijai.
Dombrovskis un Vienotība ir pirmie, kas to sapratuši. Tāpēc viņi arī negrib izdzīt NA no koalīcijas. Vietā tak nedabūs tādu tik viegli slaucamu kaziņu bez intelekta, bez saviem cilvēkiem valdībā.
Zīmols ir neparasti stiprs, tāpēc tas tik viegli neizzudīs no Latvijas politikas. Stipriem zīmoliem ir liela inerce.
Jautājums: ja šādi turpināsies, cik ilgi tās pietiks?
Autors: Jurģis Liepnieks