“Latvijas attīstībai” valdes locekļa Emīla Jakrina runa partijas dibināšanas kongresā.
Tēma, kas man politikā vienmēr bijusi tuva, ir ekonomiskais patriotisms – tas, cik un kādā veidā valsts, tās iedzīvotāji un mērķtiecīga valsts politika var veicināt vietējā kapitāla un vietējo uzņēmēju attīstību.
Ekonomikas teorijā eksistē neskaitāmi pētījumi un atrodams daudz publikāciju, kas pierāda, ka visas šobrīd attīstītās ekonomikas par tādām ir kļuvušas nevis kādu nejaušu apstākļu sakritības dēļ, bet gan pateicoties mērķtiecīgai valsts politikai, kas tikusi vērsta uz vietējo uzņēmēju atbalstu, rūpniecības radīšanu, inovāciju stimulēšanu vietējo uzņēmēju vidū, tirgus aizsardzību, kā arī citiem ekonomiskā patriotisma instrumentiem.
Parasti Latvijas politikā nekāda veida diskusija par ekonomisko patriotismu un valsts ekonomiskajām interesēm neveidojas, jo uzreiz tiek secināts, ka mēs esam Eiropas Savienības un Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalsts, kas attiecīgi mums aizliedz realizēt visas klasiskās protekcionisma un ekonomiskā patriotisma politikas, kas ir tik veiksmīgi kalpojušas mūsu bagātākajiem kaimiņiem tad, kad viņi bija mūsu situācijā.
Jā, tas tā ir – ES un PTO dalībvalsts statuss patiesi neļauj realizēt tieša valsts atbalsta un protekcionisma pasākumus, bet tomēr tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka ekonomiskajam patriotismam nevajadzētu būt mūsu ekonomiskās politikas centrā.
Tas nozīmē tikai to, ka uzdevums ir grūtāks un jāstrādā ir vairāk; tas nozīmē to, ka mēs nevaram vienkārši akli sekot vēsturiskajiem piemēriem.
Jā, protekcionisms, valsts tiešs atbalsts, tirgus aizsardzība, selektīva nodokļu politika un daudzas citas lietas nav iespējamas saskaņā ar tām starptuatiskajām saistībām, kuras Latvija uzņēmusies, taču ir iespējams, piemēram, veidot finansu, riska kapitāla fondus piemēram rūpniecības izveidei, industrializācijai vai līdzīgam mērķim.
Tāpat iespējams izmantot pensiju fondus konkrētu mērķu sasniegšanai, piemēram, rūpniecības attīstīšanai vai jaunu industriju atbalstam. Valsts veidoti fondi kopā ar vietējiem un ārvalstu risku kapitāla fondiem varētu aktīvi tikt iesaistīti gan pilnīgi jaunu uzņēmumu finansēšanā, gan kopuzņēmumu veidošanā ar esošiem vietējiem industriju līderiem. Šādi un līdzīgi mehānismi ir pieejami, un ekonomisti jau sen ir norādījuši uz šādu nepieciešamību.
Šobrīd Latvijas valstij pieder vairākas bankas. Valsts bankas nepārprotami ir klasisks ekonomikas instruments valsts rokās, ar kura palīdzību ir iespējams attīstīt un palīdzēt tām nozarēm, uzņēmumiem un industrijām, kas ir svarīgas Latvijas nacionālajām interesēm.
Būtisks instruments ekonomiskā nacionālisma politikai ir valsts un pašvaldību uzņēmumi. Diemžēl Latvijas valsts nekādi nav izmantojusi šīs iespējas, ja neskaita visnotaļ samocīto un kopumā neveiksmīgo mēģinājumu attīstīt alternatīvus mazos enerģijas ražotājus caur dubultā elektrības iepirkuma tarifa mehānismu.
Patiesībā vienīgais, kurš Latvijā izmanto pašvaldību uzņēmumu resursus savas politikas īstenošanā, ir Rīgas mērs Nils Ušakovs, taču viņa pārstāvētais spēks sevi dēvē par kreisajiem, un attiecīgi viņu politikas ir kreisas un man nepieņemamas.
Valsts, kuras resursi ir daudz lielāki nekā pašvaldību resursi, diemžēl nekad nav izmantojusi valsts uzņēmumu iespējas, lai iegūtu sinerģiju starp politiku un valsts uzņēmumu iespējām. Domāju, kļūda bija arī uzņēmumu padomju likvidēšana, kas ir radījusi situāciju, ka pilnsapulces funkcijas, līdz ar to, arī visus stratēģiskos lēmumus uzņēmumā pieņem ierēdņi valsts sekretāru personā, kuru uzdevums nav un nevar būt politikas veidošana. Es uzskatu, ka ir jāatjauno lielo uzņēmumu padomes un tajās jāstrādā cilvēkiem, kurus ministrs ir pilnvarojis pieņemt lēmumus un īstenot vienotu ekonomikas programmu, kā arī nest politisku atbildību par īstenotajiem lēmumiem, nevis tā, kā tas ir šobrīd, kad labākais lēmums ir lēmuma neesamība.
Tāpat domāju, ka kļūda ir bijusi ieviest iepirkumu principu “lētākais – labākais’’.
Tas ir pretrunā ar veselo saprātu. Nezinu, vai kāds no mums izvēlas sev svarīgas lietas un pakalpojumus pēc šāda principa. Teiksim, pie kāda zobārsta iešu – pie lētākā. Kādu mašīnu pirkšu – lētāko, kādu jumtu mājai likšu – protams, vislētāko iespējamo. Mēs taču neviens tā nedomājam! Tad kapēc mēs esam piespieduši mūsu valsti pirkt tikai vislētāko? Ja mēs paši tā nedomājam, tad kapēc mēs domājam, ka valstij tā būtu pareizi rīkoties?
Tā vietā drīzāk būtu jādomā par nosacījumiem, kas dod priekšrocības vietējam ražotājam.
Visbeidzot valsts var darīt daudz, lai ieguldītu naudu, kā arī citus resursus, piemēram, mediju resursu caur nacionālo pasūtījumu, lai reklamētu vietējo produktu izmantošanu un dažādas protekcionisma kampaņas, kā, piemēram, “Nepērc svešu!”, “Atbalsti savējos” u.c.
Iespējas patiesībā ir plašas, šobrīd es ieskicēju tikai dažus virzienus, kuros domāt. Taču nekas tāds nenotiek un arī nenotiks, kamēr mēs nepadarīsim to par politikas jautājumu. Nenotiks, kamēr mēs vietējā kapitāla un vietējo uzņēmēju atbalstu nepadarīsim par Latvijas nacionālo interešu jautājumu. Nenotiks, kamēr mēs nepanāksim izpratni sabiedrībā, ka mūsu drošība, mūsu labklājība, mūsu kā nacionālas valsts pastāvēšana – tas viss ir atkarīgs no tā, vai mūsu ekonomika būs pietiekami stipra, citiem vārdiem, vai mūsu uzņēmēji būs pietiekami stipri, lai varētu uzturēt šo valsti. Nacionāla valsts nevar pastāvēt un arī nepastāvēs tad, ja tā pati sevi nespēs finsēt. Savukārt finansēt nacionālu valsti ieinteresēti ir nevis ārvalstu investori, nevis globālās kompānijas, bet vietējais, nacionālais uzņēmējs. Nacionālā buržuāzija, ja vālaties to tā dēvēt, kuras ieinteresētība slēpjas tajā, ka valsts rada piemērotus apstākļus konkurētspējīgai attīstībai.
Protams, mēs šodien no šādas situācijas atrodamies tikpat tālu, kā lidojums uz Mēnesi, taču nav iespējams sasniegt tālus mērķus, nesperot pirmo soli, un es esmu pārliecināts, ka šī partija var kļūt par šādu soli.
Nelaime Latvijas politikā šobrīd ir tā, ka nekā nedarīšana ir kļuvusi par veiksmīgu politkas stratēģiju. Paskatieties reitingos – jo tālāk ZZS atrodas no valdības, jo kļūst populārāki! Arī SC reitings valsts mērogā daļēji izskaidrojams ar to, ka viņi vienmēr atrodas opozīcijā. Politiķu un ministru reitingos mēs redzam to pašu – visklusākie, slinkākie un nepamanāmākie bieži beigās izrādās paši populārākie.
Saeimā mums ir sastopami ilgdzīvotāji, kuri nereti ir pārvēlēti visos Saeimas sasaukumos kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas. Kas ir šo unikālo panākumu atslēga? Sēdēt klusu četrus gadus! Neko nedarīt. Atmosties īsi pirms vēlēšanām, lai kritizētu tos, kuri dara.
Šie apstākļi norāda uz to, cik grūti klāsies šai partijai, jo, ja kaut kas vieno tās biedrus, tad tas, ka tie visi ir darītāji. Daudzi tadēļ “apdedzinājušies” ne reizi vien, taču, neatkarīgi no tā, dodas atkal darīt. Un tieši šī iezīme ir tā, kas man šeit patīk. Tas ir tas, kadēļ es šeit esmu. Lai mums visiem veicas! Latvijas attīstībai! Dievs, svētī Latviju!