Pēc Dziesmu svētku logo konkursa uzvarētāja paziņošanas Ēriks Stendzenieks pievērsa visas sabiedrības uzmanību tam, cik ļoti uzvarējusī ideja ir aizdomīgi līdzīga viņa izstrādātajai un šajā pat konkursā iesniegtajai idejai.
Attēlā ir redzamas abas idejas – pa kreisi uzvarējusī BrandBox ideja un tās apraksts, pa labi zaudējusī, bet tajā pat konkursā iesniegtā, Mooz! ideja. Jautājums ir vienkāršs – vai ir iespējama tāda sakritība, ka divas konkurējošas komandas, katra savā pilsētas stūrī, neatkarīgi viena no otras, pēkšņi nonāk pie vienas un tās pašas idejas?
Turklāt, šeit nav runa par to, ka būtu aizdomīgi līdzīgi grafiskie risinājumi. To vēl varētu pieņemt. Viens uzvilka kaut kādu ķeburu, cits līdzīgu, tā tiešām var gadīties. Šajā gadījumā ideja, ka logo veidojas, kaut kādā tehnoloģiskā komplicētā veidā no tā, ka to iedzied paši dalībnieki, ir no tiesas oriģināla.
Uzvarētāji savu ideju apraksta šādi:
“Zīmes ideja ir piesaistīt iespējami vairāk cilvēku tās radīšanas procesā, kas jāpadara atvērts un katram indivīdam personīgs. Ar šo risinājumu svētki aicinās ikvienu nopīt savu Dziesmu un deju svētku vainagu, pēc izvēles nodziedot/ nospēlējot /nodungojot kādu no piedāvātajām “Līgo” tautasdziesmām.”
Zaudētājs savu ideju apraksta šādi:
Rezultātā ar šādām, pēc būtības – identiskām, domām, kurām atšķiras vienīgi detaļas, abi konkurenti nonāk arī pie ļoti līdzīgiem grafiskiem rezultātiem.
Cik ticami ir tas, ka šāda ideja vienlaikus rodas divām konkurējošām komandām?
Varianti, šķiet, ir tikai divi. Pirmais – telepātiska apziņas satura vienotība abiem konkurentiem, kas liek viņu domām raisīties identiski.
Otrs variants – kāds ir kādam ideju vienkārši nozadzis un pielicis klāt savai idejai. (Uzvarētājs BrandBox konkursā startēja ar divām idejām, vienu oriģinālu un šo te, uzvarējušo, kas ir identiska Stendzenieka iesniegtajai.)
Grūti pagaidām spriest, kā viss ir norisinājies patiesībā, taču cerēsim, ka mēs to reiz uzzināsim.