Tiesiskuma jomā esam atmesti viduslaikos, kur tiesneši par savu nolēmumu saturu nerūpējas un par visrupjākajām kļūdām tajos neatbild vispār

NORMUNDS ŠLITKE, zvērināts advokāts

Cieņa pret tiesu neapšaubāmi ir viens no tiesiskas valsts priekšnoteikumiem. Bet tā nav Dieva dāvana tiesām. Ja tiesa jāciena, tad likumsakarīgs ir jautājums: par ko? Atbilde loģiski ir šāda: par to, ka tā nosvērti un pārliecinoši strādā un gala rezultātā sniedz ar likumu pamatotus un pēc būtības taisnīgus spriedumus. [Torgāns,1998.]

Tiesneša neatkarība ir svarīgs tiesu darbības pamatprincips, un tāpēc tā īstenošanai ir radītas iedarbīgas garantijas. Taču nav tā, ka tiesnesis ir absolūti neatkarīgs un nav atbildīgs par valsts uzticētās misijas kvalitatīvu veikšanu. Mazāk ir runāts par tādiem gadījumiem, kad tiesnesis, juzdamies neatkarīgs, taisa tādus nolēmumus, kuru atbilstību tiesību normām un principiem nespēj izskaidrot ne pats, ne kolēģi un tiesību zinātnieki.

Masu medijos regulāri parādās kritizējoši materiāli par Latvijas tiesu un citu tiesībaizsardzības institūciju mazspēju cīņā pret viltīgi savītām likumu apiešanas shēmām, nesaprotamiem spriedumiem, tiesisko nihilismu. Neapmierinātību ar tiesas nolēmumu kvalitāti, it sevišķi pirmās instances tiesās, pauž arī tieslietu sistēmas vadošās institūcijas. [Torgāns, 2019.]

Sabiedrība vairs nav orientēta ievērot tiesas nolēmumus tikai tāpēc, ka tos taisījis ar autoritāti apveltīts subjekts. Sabiedrība vēlas zināt, kāpēc tiesa ir izvēlējusies tādu, nevis citu tiesiskā strīda risinājumu. Tāpēc sabiedrība uzticas nevis pašam nolēmumam, bet tā pamatojumam. [Bārdiņš, 2007.]

Tiesa pastāv tieši sabiedrības dēļ, un tās galvenais mērķis ir īstenot un rast taisnīgumu, kas būtu arī visām pusēm izprotams, pat, ja vienai pusei spriedums nav patīkams. Citādi sabiedrībā iztrūkst uzticības elements tiesai, un tā ir tikai loģiska konsekvence.

Lēmumu skaidrošana veicina ne tikai sabiedrības izpratni un uzticēšanos tiesai, bet arī juridiskās kultūras attīstību, kas nav mazāk svarīga. Tiesnešiem nevajadzētu atslābt savā atbildības sajūtā, paļaujoties tikai uz savu neatkarību kā tiesnesim un tās sniegtās imunitātes. [Rožkalne, 2022.]

Ir 2024. gada augusts. Jāsecina, ka tiesiskuma jomā esam atmesti viduslaikos, kur tiesneši par savu nolēmumu saturu nerūpējas un par visrupjākajām kļūdām tajos neatbild vispār. Tad kāda jēga tiesu nolēmumus vispār ir motivēt? Viduslaikos tas bija nevēlami vai pat aizliegts, lai sabiedrība nezaudētu ticību tiesnešu viedumam un dievišķai nekļūdībai.