Taisnības cīnītājs vai puskriminālu metožu speciālists: jau pirms pieciem gadiem sagatavots dienesta ziņojums par Juraša vietu nelegālo cigarešu biznesā

Lato Lapsa

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieks Juris Jurašs un Satversmes aizsardzības biroja (SAB) darbinieks Aigars Sparāns „kādu laiku atpakaļ” dalījuši ietekmes sfēras Latgalē, – A. Sparāns kūrējot naftu, bet J. Jurašs – cigaretes. Dienesta ziņojumu, kurā cita starpā norādīts arī uz šādām ziņām, jau pirms vairāk nekā pieciem gadiem toreizējās Drošības policijas priekšniekam bija sagatavojis viņa vietnieks. Šī ir tikai viena no aizvadīto gadu norādēm uz J. Juraša, iespējams, kriminālām aktivitātēm, kura ir nevis rūpīgi izmeklēta, bet noslēpta dziļāk tiesībsargāšanas iestāžu darbinieku atvilktnēs kopā ar sūdzībām par to, kas bieži vien tiek dēvēts par „Juraša metodēm”.

Ziņas par „jumtotājiem” valsts drošības un tiesībaizsardzības iestādēs

Dienas rīcībā ir no kādas pārbaudes lietas oficiāli iegūts, ar 2017. gada 16. janvāri datēts tagad par Valsts drošības dienestu pārdēvētās Drošības policijas priekšnieka vietnieka Inta Ulmaņa ziņojums šīs iestādes toreizējam un arī tagadējam priekšniekam Normundam Mežvietam. Šis izteiksmīgais dokuments ir tā vērts, lai tiktu atspoguļots pilnībā:

„2017. gada 11. janvārī Drošības policijas telpās tikos ar Latvijas dzelzceļa  Drošības direkcijas vadītāju N., kuru kā savu informācijas avotu bija norādījis Aivars Lembergs, 2016. gada 8. jūnija preses konferencē runājot par „jumtotājiem” valsts drošības un tiesībaizsardzības iestādēs.

N. norādīja, ka ilgstošā laika periodā, komunicējot ar dažādām personām, ir saņēmis dažāda rakstura informāciju par tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku iespējamām pretlikumīgām darbībām.

N. norādīja, ka šādi viņa rīcībā ir nonākusi informācija par:

1) Jāni Boroviku, kurš it kā vairākus gadus atpakaļ ir pieprasījis muitniekiem maksāt pusi no kukuļos saņemtās naudas par paātrinātu kontroles veikšanu automašīnām, izbraucot no ostas teritorijas. Sīkākas detaļas nav zināmas, vien tas, ka muitnieki kukuļos prasījuši 20 latus vai eiro no 1 automašīnas.

2) Aigaru Sparānu, kurš vairākus gadus atpakaļ ir „menedžējis” jautājumu par licenci naftas produktu noliktavai Latgalē (nosaukumā varētu būt ietverti burti DB). Vēlāk uz šo noliktavu tikusi piegādāta Baltkrievijas dīzeļdegviela, kura Latvijas teritorijā ir ienākusi ar nomainītiem izcelsmes dokumentiem (nomaiņa notikusi Baltkrievijas teritorijā, Latvijā dokumenti bijuši kārtībā).

3) Juri Jurašu un A. Sparānu, kuri kādu laiku atpakaļ esot dalījuši ietekmes sfēras Latgalē (runāts, ka A. Sparāns kūrējot naftu, bet J. Jurašs – cigaretes). Sfēru dalīšana sākusies pēc tam, kad kļuvis zināms par to, ka uz 1 deklarēto „fūri” ar cigaretēm kontrabandas ceļā ienākot 4 nedeklarētas. Sīkākas detaļas viņam nav zināmas.

4) Jāni Dambīti, kurš solījis sakārtot visas problēmas, kas varētu rasties Latvijā personām, kas nodarbojas ar kreisās degvielas tranzītu uz Poliju. J. Dambītis bijis iesaistīts arī naudas izspiešanas shēmā, proti, iepriekš zinot, kurus uzņēmumus auditēs Valsts ieņēmumu dienests, uzņēmējiem solījis sakārtot visus nepieciešamos jautājumus VIDā. Precīzāka informācija nav zināma.

5) J. Jurašu un J. Boroviku, kuri pēc [Daugavpils uzņēmēja] V[asilija]. Krupeņiča aizturēšanas Latgalē piedāvājuši sadarboties un arī „strādāt uz viņiem”, pretī solot V. Krupeņiču atbrīvot no apcietinājuma.

Saņemtā informācija nav bijusi konkrēta un nav bijusi pietiekama, lai par to ziņotu likumā paredzētajā kārtībā attiecīgajām tiesībaizsardzības iestādēm.”

Sparāns iekritis, Jurašs turpina sekmīgi staigāt pa plānu ledu?

Kā izrādās, informācija „nav bijusi pietiekama” arī tam, lai šai sakarā kaut vai formāli iztaujātu ziņojumā pieminētās personas. No pārbaudes lietas materiāliem, ar ko Dienai bija iespēja iepazīties pēc oficiāla pieprasījuma, izriet, ka no Latvijas dzelzceļa amatpersonas nosauktajiem cilvēkiem skaidrojumi pieprasīti vienīgi Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas pārvaldes direktora vietniekam, Izlūkošanas daļas vadītājam J. Borovikam, kurš, protams, visas aizdomas noraidījis, un ar to arī viss beidzies.

J. Jurašam, kā izriet no atslepenotajiem dienesta pārbaudes materiāliem, nav pieprasīti pat formāli paskaidrojumi. Savukārt Valsts drošības dienests tagad nevēlas sniegt atbildi uz jautājumu, kādas tieši darbības ir tikušas veiktas, lai izvērtētu un pārbaudītu informāciju, kas šajā dokumentā minēta par tagadējo politiķi J. Jurašu, un kāds ir bijis šo darbību rezultāts.

Taču zināmu skaidrību par tieši šīs valsts drošības iestādes aizkulisēs notikušo un, iespējams, joprojām notiekošo sniedz fragments no  Dienas  iepriekšējā publikācijā detalizēti aprakstītajiem Saeimas deputāta Jāņa Ādamsona „spiegošanas” krimināllietas materiālos atrodamajiem bijušā Drošības policijas darbinieka Artura Šmauksteļa ziņojumiem.

„Nepārprotami arī tas, ka veiksmīga A. Sparāna aizturēšana bija iespējama tikai pēc SAB aģenta (stukača) Inta Ulmaņa pensionēšanas. Ja I. Ulmanis paliktu savā amatā, tad visa informācija par mērķtiecīgu darbu pret valstiskā organizētās noziedzības grupējuma dalībniekiem un plānotu A.Sparāna aizturēšanu būtu nolieta kā ūdens klozetpodā…” – tā A. Šmaukstelis raksturo īpatnējās attiecības un „acu pievēršanas” politiku tagadējā Valsts drošības dienestā.

Dienas rīcībā esošā informācija liek izdarīt secinājumu, ka šāda tiesībsargāšanas iestāžu pārstāvju nevēlēšanās „pamanīt” ziņas, kas diezgan skaidri norāda uz iespējamu J. Juraša iesaistīšanos kriminālās aktivitātēs, jau gadiem ilgi bijusi tikpat uzkrītoša kā līdzīgā attieksme pret SAB darbinieka A. Sparāna „sānsoļiem”. Taču, ja A. Sparāna gadījumā vadzis beidzot ir lūzis, tad J. Jurašs vismaz pagaidām turpina staigāt pa plānu ledu.

Pirmās ziņas par īpatnajiem „kontaktiem”

Pirmās Dienas rīcībā esošās skaidrās un nepārprotamās norādes uz J. Juraša īpatnajiem – labākajā gadījumā puskriminālajiem „kontaktiem” datējamas jau ar 15 gadus senu pagātni, 2007. gadu, kad tika spridzināts toreizējais Valsts ieņēmumu dienesta Muitas kriminālpārvaldes priekšnieks Vladimirs Vaškevičs.

V. Vaškevičs četrus mēnešus pēc sprādziena sniedza arī šādu liecību (kriminālprocesa materiāli ir Dienas rīcībā): „Manā rīcībā ir nonākusi informācija par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītāja vietnieka Jura Juraša saistību ar manas slepkavības plānošanu. Varu paskaidrot, ka aptuveni ap 10.09.2007. gadu es uzzināju no saviem darbiniekiem, konkrēti, no Ērika Zaļenieka, kas pildīja direktora pienākumus, un Česlava Demčenko, ka VID Muitas kriminālpārvaldē ir saņemta vēstule no cietuma par to, ka kāda persona vēlas ar mani tikties. Es nevaru šo personu nosaukt, jo uzvārdu es nezinu.

Es pats uz cietumu tikties ar šo cilvēku nebraucu. Uz turieni tika nosūtīts Česlavs Demčenko. Pēc tam es no iepriekš minētajiem darbiniekiem uzzināju, ka cietumā sēdošais runāja par to, ka pret mani tika plānota slepkavība, ko darīja KNAB darbinieks J. Jurašs kopā ar pārstāvjiem no kriminālās pasaules.

Vairāk par šo jautājumu es neko neinteresējos, bet uzskatīju, ka šāda informācija ir jānosūta ONAP (Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldei), kur tiek izmeklēts minētais noziegums. J. Jurašs, kā es dzirdēju, kamēr es gulēju slimnīcā, izplata baumas, ka sprādzienu es esmu sarīkojis pats. Tieši no kā es dzirdēju šo informāciju, es vairs neatceros. Kam viņš izplatīja šo informāciju, es nezinu.”

Nopratināts kā liecinieks, V. Vaškeviča liecībās norādītais ieslodzītais – kāds Mihails Dmitriks sniedza garas un detalizētas liecības, kuru īss kopsavilkums ir šāds: viņš vērsies pie J. Juraša pēc palīdzības, un tas viņam iedevis kontaktus personai, kas varētu atrisināt radušās „problēmas”.

Šis cilvēks, uzzinājis, ka M. Dmitriku atsūtījis J. Jurašs, viņu pāradresējis pie kāda Andreja Gavrilova ar iesauku „Gavrila jaunākais”. Šis cilvēks „darbojoties krietni neformālākās situācijās, un viņš spēs palīdzēt”, – kā pēcāk izrādījies, faktiski ar J. Juraša rekomendāciju M. Dmitriks bija nonācis pie krimināla spridzināšanas „meistara”.

A. Gavrilovs, kā apraksta M. Dmitriks, „uzklausīja manu stāstu, un viņš man piedāvāja nemeklēt kompromisu, bet vienkārši uzspridzināt. Par vienu sprādzienu man bija jāsamaksā 700-800 lati. Ņemot vērā, ka es veicu pārrunas par „Tatāru” un diviem viņa paziņām, kurus es nepazīstu, jeb trim personām, man bija jāsamaksā 2100 Ls. (..)

Es jautāju šim cilvēkam, kādas man ir garantijas, vai mani ar šīm [spridzekļu] pultīm „neiegāzīs”, citiem vārdiem sakot, atnākšu spridzināt, bet tur jau policija. Viņš atbildēja, ka viņa izpratnē „Tatārs” nav īpaša persona un ka ir bijušas arī svarīgākas personas. Tas mani arī pamudināja domāt, ka viņš var būt saistīts ar Vaškeviča automašīnas uzspridzināšanu”.

Tāpat kā citās Dienai zināmās pēcāk notikušās epizodēs arī šajā tiesībsargāšanas iestādes par „savējo” izrādīja tikai formālu interesi. J. Jurašs gan tika nopratināts kriminālprocesa ietvaros, taču vienkārši paziņoja, ka M. Dmitriks viņam esot pazīstams tikai un vienīgi kā operatīvais darbinieks un ne vairāk: M. Dmitriks viņam „atstāja par sevi sliktu iespaidu un radīja par sevi priekšstatu, ka viņš no jebkuras situācijas vēlas iegūt materiālu labumu. Darbība ar viņu tika pārtraukta ar nosacījumu, ka, ja viņš vēlas sadarboties, tad ziņām jābūt patiesām”. Ar šo apgalvojumu izmeklētājiem pietika, un nekādas citas darbības šajā virzienā netika veiktas.

Kad Jurašu vēl varēja izdzīt no kabineta

J. Jurašam Drošības policijā deviņdesmito gadu beigās un divtūkstošo gadu sākumā kāpjot pa karjeras kāpnēm un paplašinoties darba pilnvaru sniegtajām iespējām, pieauga arī pašapziņa. Uz to, kā pamazām evolucionēja jaunā valsts drošības iestādes darbinieka skats uz saviem pienākumiem un likumsakarīgi arī iespējām, norāda fragments no A. Šmauksteļa atskaites par garāku sarunu ar savu bijušo Drošības policijas kolēģi Andri Kalniņu:

„A.Kalniņš pateica, ka laikā, kad Valsts robežsardzi (VRS) vadīja Gunārs Dāboliņš, Drošības policijas Operatīvo izstrāžu nodaļa, kurā strādāja Juta Strīķe un Juris Jurašs, veica procesuālus pasākumus Valsts robežsardzē (sakarā ar korupciju). Darba ietvaros J. Strīķe un J. Jurašs ieradās pie VRS priekšnieka G. Dāboliņa.

Pie G. Dāboliņa kabinetā J. Strīķe un J. Jurašs iegāja nepieklauvējot un mēģināja ar viņu uzsākt sarunu augstprātīgi. G. Dāboliņš, nepaceļoties no krēsla, pateica J. Strīķei un J. Jurašam iziet no kabineta un ieiet kabinetā, pieklauvējot un stādoties priekšā, kā to prasa subordinācija. J. Strīķe un J. Jurašs izgāja no kabineta, pieklauvēja, iegāja iekšā, stādījās priekšā un pateica ierašanās iemeslus.

G. Dāboliņš, uzklausot J. Strīķi un J. Jurašu, izdzina viņus prom no kabineta un pateica vairāk pie viņa neiet. A.Kalniņš par minēto situāciju zina, jo J. Strīķe uzrakstīja ziņojumu par situāciju ar G. Dāboliņu, kur prasīja izvērtēt G. Dāboliņa uzvedību un G. Dāboliņa atbilstību tam, lai viņam būtu pielaide valsts noslēpuma objektiem. Minēto ziņojumu norakstīja DP 1.GP 1.birojam.”

Kur „aug kājas” runām par „Juraša metodēm”

Šis vēl bija laiks, kad amatpersona, apzinoties savas likumīgās tiesības, varēja J. Jurašu tā vienkārši „izdzīt prom no kabineta”. Līdz ar partijas  Jaunais laiks nākšanu pie varas būtiski mainījās ģenerālās politiskās nostādnes attiecībā uz „pārspīlētu” tiesiskuma ievērošanu tiesībsargāšanas iestāžu un it īpaši jau jaunizveidotā KNAB darbā, – tā vietā nāca uzstādījums par korupcijas apkarošanu „bez baltiem cimdiem”. Situācija būtiski mainījās.

Ar 2007. gadu datējamas pirmās Dienai zināmās dokumentētās norādes uz J. Juraša izmantotām metodēm „pareizu” liecību iegūšanai, kas faktiski ir tās pašas monētas otra puse. 2007. gada 9. oktobrī policijas pulkvežleitnants Ruslans Dervans raksta sūdzību savai priekšniecībai, skaidri norādot uz J. Juraša vēlmi izspiest viņam nepieciešamas liecības, neuztraucoties par to patiesumu vai nepatiesumu:

„Ar šo daru zināmu, ka šī gada 2. oktobrī no rīta ejot uz darbu, pie manis pienāca trīs vīrieši, uzrādīja KNAB darbinieku apliecības un uzaicināja mani ar viņiem aizbraukt uz KNAB. Uz manu jautājumu, kādā statusā, man atbildēja, ka tur es uzzināšot. (..)

Neoficiālā sarunā KNAB darbinieks Jurašs man teica, ka lai es atzīstot, ka es esot saņēmis no [V. Vaškeviča sievas Ināras] Vilkastes naudu un, ka tas droši vien noticis 15. martā. Ja es to atzīšot, ka Vilkaste un Vaškēvičs esot stimulējuši ONAB (Organizētās noziedzības apkarošanas biroja) darbu, tad man nekas nebūšot, arī kratīšanas netikšot veiktas, pretējā gadījumā mani aizturēšot un arestēšot.

Tā kā es nekādu naudu ne no Vilkastes, ne Vaškeviča neesmu saņēmis, tad neko atzīt nevarēju. Tādēļ mani aizveda uz darba kabinetu, kur izdarīja kratīšanu. (..) Bez tam tika izdarīta kratīšana man dzīvoklī, automašīnā, manas sievas vasarnīcā un sievas automašīnā.”

Vairākus gadus vēlāk kriminālprocess pret R. Dervanu tāpat kā daudzi citi KNAB sāktie procesi beidzas bez rezultātiem, – kā publiski atzīst KNAB darbiniece un J. Juraša domubiedre Juta Strīķe, „kriminālprocess tika izbeigts, jo izmeklēšanas laikā netika iegūti pietiekami pierādījumi noziedzīga nodarījuma izdarīšanai un kriminālprocesa nosūtīšanai kriminālvajāšanas uzsākšanai”. Savukārt R. Dervana sūdzības par „Juraša metodēm” tiek vienkārši ignorētas arī prokuratūras līmenī.

Neoficiālas pārrunas cietumā un citas „motivēšanas” metodes

Kontroles trūkums rada nesodāmības sajūtu, – to 2007. gadā apliecināja jau pieminētais SAB darbinieks Aigars Sparāns, burtiski dažas minūtes pēc V. Vaškeviča spridzināšanas „nejauši” atgadoties notikuma vietā un pēc tam par šo „nejaušību” sniedzot acīmredzami sadomātas, nepatiesas liecības.

Savukārt attiecībā uz „Juraša metodēm” līdzīgā aspektā – to izmantotājiem un sankcionētājiem pat īpaši neparūpējoties par savu apšaubāma tiesiskuma darbību slēpšanu – Dienas rīcībā esošās senākās dokumentētās ziņas datējamas ar 2008. gadu un tā saukto Rīgas domes kukuļošanas lietu un „kurpju kasti ar naudu”, kura tā arī paliek tikai liecībās pieminēta, bet ne izmeklētāju konfiscēta, radot pamatotas šaubas par tās eksistenci. Taču, ja R. Dervana gadījumā „Juraša metodes” rezultātus nedod, tad šajā gadījumā tās acīmredzot izrādās auglīgas.

„2007. gada 27. jūnijā R. Štālbergam [bijušajam I. Vilkastes darbiniekam Raimondam Štālbergam] ir izsniegts lēmums par saukšanu pie kriminālatbildības kriminālprocesā Nr.11810037506 [par izspiešanu no I. Vilkastes]. Sešas dienas pēc šī lēmuma saņemšanas, 2007. gada 3. jūlijā R. Štālbergs raksta kārtējo iesniegumu KNAB, šoreiz apmelojot mani kukuļdošanā Rīgas Domes amatpersonām,” pēcāk notikušo kriminālprocesa ietvaros apraksta I. Vilkaste, īpaši norādot: „Ir jāatzīmē, ka, saņemot šo KNAB izmeklētājai Allai Jurašai adresētu iesniegumu, KNAB neuzsāk kriminālprocesu.”

Tikai būtiski vēlāk KNAB, redzot, ka Rīgas domes kukuļošanas kriminālprocess ar esošajiem pierādījumiem nonāks strupceļā, pievērš uzmanību šim iesniegumam, kurā Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta administrācijas vadītājs Raimonds Janita pieminēts kā kukuļdošanas starpnieks, un apstāklim, ka, ņemot vērā apcietinājumā esošā ierēdņa vecumu un veselības stāvokli, ierēdnis varētu būt gatavs uz jebkāda veida sadarbību nolūkā atvieglot savu likteni.

Tad arī parādās J. Jurašs ar „Juraša metodēm”. „Ne velti tieši Allas Jurašas vīrs Juris Jurašs, arī KNAB darbinieks – KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājs, ir tā kriminālprocesa reģistrā neiekļautā persona, kurai 2008. gada 25. februārī KNAB izmeklētājs R. Kuzma izdod atļauju apmeklēt Raimondu Janitu Matīsa cietumā,” vēlāk liecina I. Vilkaste.

Tieši šis apmeklējums izrādās ļoti nozīmīgs lietas tālākajā norisē, un amatpersonas dara visu iespējamo, lai cītīgi, bet neprasmīgi noklusētu, ka tāds – bez apcietinātā advokāta klātbūtnes – vispār ir bijis. Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Māris Leja oficiāli paziņo, ka „lūgums iepazīties ar KNAB izmeklētāja 2008. gada 25. februāra atļauju KNAB darbiniekam J. Jurašam apmeklēt R. Janitu” ir noraidāms, taču līdz ar to faktiski apliecina, ka tāda atļauja patiešām ir izsniegta.

Pats R. Janita 2010. gada 25. marta tiesas sēdē uz jautājumiem „Vai kāds cilvēks jūs apmeklēja bez aizstāvja klātbūtnes?” un „Vai Juris Jurašs jūs ir apmeklējis no KNAB?” samelo: „Nē, nekad. Es viņu nepazīstu!” Tikmēr, raugoties uz lietas tālāko norisi, faktiski nav šaubu, ka neoficiālajās pārrunās R. Janitam tad arī izteikts piedāvājums, no kura grūti atteikties: vajadzīgās liecības apmaiņā pret atbrīvošanu no apcietinājuma un arī ierēdņa iecerēto tikšanu vaļā no kriminālprocesa un soda (kas, pateicoties tiesas „nepietiekamajai izpratnei”, tā arī neīstenojas). Savukārt vajadzīgās liecības ir par to pašu miljona eiro kukuli, kuru KNAB pēkšņi „atcerējies” pēc pusgadu ilgās „faktu pārbaudes”, – un ar tām izrādās pietiekami.

Vēl vienas atvilktnē iebāztas sūdzības par Jurašu un viņa „kontaktiem”

Apmēram šajā pašā laikā Reģionālās investīciju bankas valdes loceklis, 1958. gadā dzimušais Arkādijs Fjodorovs Rīgas Ziemeļu rajona tiesai adresē liecības, kurās cita starpā ir arī šādas rindas, kas jau atkal norāda uz ļoti apšaubāmiem J. Juraša kontaktiem:

„Dīvaini cilvēki pārtvēra mani pie manas mājas un, neuzrādot nekādus dokumentus, pieprasīja, lai sniedzu liecības pret Ināru Vilkasti – un tad mani atstās mierā. Pretējā gadījumā man noteikti būs vēl viens insults, es pazaudēšu darbu bankā, un neviens nevarēs apgādāt meitu invalīdi. Viņi bija divi, mašīnā Volkswagen Golf — krāsu neatceros. Mani pārsteidza, no kurienes viņi tik labi zina manu situāciju ar bērnu un insultu, un ka esmu vienīgais apgādnieks ģimenē?

Es sapsihojos un pasūtīju viņus tālāk. Pēc tam apzvanīju savus draugus ebrejus un palūdzu viņus uzņemties manas meitas invalīdes apgādību, ja ar mani kaut kas notiks. Man kļuva slikti ar veselību.

Uz mani sāka izdarīt spiedienu kāds Boriss Gafts, kurš pazīst Ināru Vilkasti un kurš stādījās priekšā kā KNAB ārštata darbinieks – aģents [pats KNAB norāda, ka visa „informācija par Latvijā esošo slepeno palīgu identitāti un viņu slepeno sadarbību ar operatīvās darbības subjektu tiek klasificēta ar slepenības pakāpi – slepeni”], un apgalvoja, ka draudzējas ar kādu KNAB darbinieku Jurašu, ne vienu reizi vien piedāvāja man savus pakalpojumus, lai „atrisinātu šo lietu”.” Arī šīm liecībām gan nav nekādas ietekmes uz J. Juraša tālāko karjeru tiesībsargāšanas iestādēs.

Vilinājumu un iespēju tos īstenot salikums var sakārdināt arī ļoti kaismīgus taisnības cīnītājus. Par to, uz ko ar vārdiem „ir pietiekami kritiska informācija, ka pārbaudījumu ar vilinājumiem viņš nav izturējis” J. Juraša sakarā šā gada sākumā publiski norādīja toreizējais Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis, – nākamajā Dienas publikācijā.

Jautājumi, kas tika uzdoti J. Jurašam un uz kuriem viņš nevēlējās atbildēt:

1) Vai 2017. gadā Jūs Drošības policijā vai kādā citā tiesībsargāšanas iestādē esat bijis spiests sniegt paskaidrojumus par informāciju saistībā ar Jūsu un Aigara Sparāna iesaisti cigarešu un naftas produktu kontrabandas „kūrēšanā”? Ja jā, kādi bija šie paskaidrojumi?

2) Lūdzu, raksturojiet savas attiecības ar VID darbinieku Jāni Boroviku. Vai Jūs ar viņu kopā esat izteikuši kādus piedāvājumus saistībā ar Daugavpils uzņēmēja Vasilija Krupeņiča juridisko problēmu risināšanu?

3) Kā Jūs skaidrojat to, ka 2007. gadā Centrālcietuma ieslodzītais Mihails Dmitriks liecināja – ar Jūsu rekomendāciju viņš faktiski nonācis pie krimināla spridzināšanas „meistara”?

4) Vai laikā, kad Jūs darbojāties Drošības policijā, Jūs esat veicis kādas darbības attiecībā uz toreizējo Valsts robežsardzes priekšnieku Gunāru Dāboliņu? Ja jā, aprakstiet šīs darbības un to pamatojumu.

5) Kā Jūs varat komentēt savas darbības, 2007. gadā mēģinot izspiest vajadzīgās liecības no policijas pulkvežleitnanta Ruslana Dervana? Kā Jūs komentējat to, ka pēcāk kriminālprocess pret R. Dervanu tika izbeigts?

6) Lūdzu, raksturojiet savu 2008. gadā Matīsa cietumā notikušo sarunu ar apcietināto Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta administrācijas vadītāju Raimondu Janitu. Ar kādām tieši metodēm Jūs panācāt viņa sadarbību? Kāpēc šīs sarunas laikā nepiedalījās R. Janitas aizstāvis? Cik bieži Jūs esat veicis šādas sarunas bez advokāta klātbūtnes?

7) Lūdzu, raksturojiet savas attiecības ar uzņēmēju Borisu Gaftu. Vai viņam jelkad ir bijis pamats izteikt kādus piedāvājumus Jūsu vārdā?

Raksts pirmoreiz publicēts laikrakstā Diena.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!

Avots: Pietiek