Novembra sākumā plašsaziņas līdzekļos parādījās ziņa, ka Ogres pusē notikusi policijas specoperācija, atbrīvojot sievieti, kuru nolaupījis savulaik ietekmīgā, bet pašlaik politiski mazaktīvā Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) priekšsēdētāja Jāņa Dineviča dēls, uzņēmējs Dāgs Dinēvičs. Taču izrādās, ka šai lietai varētu būt arī otra, no publiskotās versijas būtiski atšķirīga puse –Pietiek rīcībā nonācis Dinēviča iesniegums Ģenerālprokuratūrai, kurā minētie fakti liek šaubīties par policijas oficiālā paziņojuma patiesumu. Publicējam šo iesniegumu pilnībā, neminot vienīgi citu pieminēto personu datus:
“No 1999.gada esmu pazīstams ar Aleksandru R., personas kods X. No 2000.gada mēs dzīvojam kopā. Pēdējos trijos gados mūsu kopdzīve bija nostabilizējusies tiktāl, ka mēs kopīgi iegādājāmies vasarnīcu Priedainē. Mana faktiskā dzīvesvieta bija pie viņas dzīvoklī, kas atrodas pēc adreses Progresa iela X, Rīgā.
Mūsu kopdzīves laikā ik pa laikam mūsu starpā mēdza būt nesaskaņas, taču tās vairāk vai mazāk bija no Aleksandras tuvinieku – viņas mātes Gaļinas un brāļa Dmitrija puses. Viņas tuvinieki, īpaši mūsu pēdējos kopdzīves gados, uzskata, ka es neesmu pietiekami labs dzīvesbiedrs Aleksandrai un viņi visādi ir centušies izdarīt tā, lai Aleksandru pret mani noskaņotu un mūs izšķirtu.
Pirmais konflikts ar Aleksandras brāli Dmitriju bija pirms vairākiem gadiem, tas varēja būt ap 2009./2010.gadu. Aleksandra strādāja pie manis uzņēmumā SIA “Gosupi” par galveno grāmatvedi. Uzņēmumam vajadzēja nodot bankā operatīvo bilanci sakarā ar kredītu 1 miljons eiro apmērā, taču Aleksandra bija pazudusi vairākas dienas un viņu nebija iespējams atrast.
Es uzrakstīju iesniegumu policijā par personas pazušanu, par ko saņēmu atteikumu. Tā kā pie Aleksandras atradās ari uzņēmuma manta – telefoni, tad rakstīju nākamo iesniegumu – par mantas piesavināšanos. Tika uzsākts kriminālprocess. Tajā laikā Aleksandras brālis Dmitrijs strādāja policijā un viņš centās ietekmēt izmeklēšanu sakarā ar manu iesniegumu, kā dēļ viņam vēlāk bija nepatikšanas. No tā laika mūsu attiecības ar viņas brāli bija ļoti nedraudzīgas. Cik zinu, viņš arī šobrīd strādā policijā – VP GKP Krimināliztneklēšanas pārvaldes 1. nodaļā.
Tikpat nedraudzīgas attiecības man ir ar Aleksandras māti, jo viņa visus mūsu ar Aleksandru kopdzīves gadus visādi ir centusies mūs izšķirt. Savukārt Aleksandra, kad ir kopā ar mani, tad viņa diezgan neitrāli izturas pret savu māti, mēdz neatbildēt uz viņas zvaniem, ignorē viņu. Taču, kad nokļūst mātes ietekmē, tad nesaprotami izturas pret mani.
Visu šo daudzo gadu laikā mēs ar Aleksandru vairākkārt esam pašķīrusies, gan atkal sagājuši kopā. Šķiršanās un kopā saiešanas iniciatīva ir bijusi abpusēja- citreiz no viņas puses, citreiz no manas puses.
Pagājušajā mēnesī es gandrīz visu mēnesi nebiju Latvijā. Biju izbraucis atpūsties uz Spāniju un uz Krieviju darba darīšanās. Uz Spāniju aicināju līdzi Aleksandru, taču viņa atteicās. Viņa zināja, ka es no Spānijas atgriezīšos š.g. 18.oktobrī. Taču es Latvijā neatgriesos, bet no Viļņas uzreiz devos ar lidmašīnu uz Maskavu. Latvijā es atgriezos š.g.26.oktobrī ar vilcienu Maskava-Rīga, kas Rīgā ienāk 8.30.
Tā kā biju pēc Aleksandras noilgojies, zinot, ka viņa pirmdienas rītā dodas uz darbu, es paņēmu savu auto un devos pie viņas uz darbu Rīgā, Brīvības bulvāri pretī Matīsa tirgum. Tur ari es viņu satiku, kad viņa nāca uz darbu plkst.8.50. Mēs nebijām tikušies vairāk nekā mēnesi un es viņu pierunāju uz 3 dienām doties kopā ar mani uz laukiem, uz Krapi, mājām “Gosupi”, kur ir mana deklarētā dzīvesvieta un darba vieta. Aleksandra nebija sajūsmā par šādu priekšlikumu, taču piekrita.
Mēs visu dienu braukājām pa pilsētu, satikām vairākus manus paziņas, bijām veikalos iepirkties un vakarā aizbraucām uz laukiem. Pa ceļam viņai zvanīja māte un Aleksandra viņai atbildēja, ka viņa pazvanīšot mātei vēlāk. Uz darba vietu viņa aizsūtīja SMS. Vēlāk viņai pienāca vairāki telefona zvani, uz kuriem viņa neatbildēja un vēlāk viņa savu telefonu izslēdza.
Kad bijām laukos, naktī no otrdienas uz trešdienu man bija zvanījusi, kā es domāju, viņas māte, jo bija bijuši zvani no Norvēģijas (pirmais zvans bija vienos naktī). Viņas māte dzīvo Norvēģijā, tāpēc Aleksandrai teicu, lai sazinās ar savu māti. Tāpat trešdienas rīta pusē Aleksandrai zvanīja viņas tante (mātes māsa) un teica, ka esot jābrauc uz Rīgu. Mēs gatavojāmies atgriezties Rīgā trešdienas vakarā pēc 17.00.
Liels bija mans pārsteigums, kad trešdien, 2015.gada 28.oktobra pēcpusdienā, pie manis Krapē, mājās “Gosupi”, ieradās policija, mani aizturēja un veica kratīšanu. No visa notikušā (galvenokārt no kratīšanas lēmuma) uzzināju, ka es Aleksandru it kā esot nolaupījis.
Jau vēlāk, kad tiku aizturēts un nogādāts īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, no lēmuma par kratīšanas veikšanu konstatēju, ka es it kā jau 23.10.2015. varētu būt nolaupījis Aleksandru.
No visa notikušā man ir radušās pamatotas aizdomas, ka pret mani ir vērstas pretlikumīgas darbības, uzsākts pretlikumīgs kriminālprocess, kas tiek veikts “draudzības” vai “radniecības” vārdā no policijas puses un ir vērsts uz to, lai es tiktu izolēts no Aleksandras un, lai man ieriebtu par mūsu savstarpējām nesaskaņām ar Aleksandras tuviniekiem un tieši, viņas brāli Dmitriju. Par manām aizdomām liecina sekojoši apstākļi:
1) Aleksandras brālis Dmitrijs strādā tajā pašā policijas struktūrvienībā, kas veic kriminālprocesu pret mani (Kriminālprocess Nr.11817005315);
2) Lēmumā par kratīšanas veikšanu norādīts, ka Aleksandra pazudusi jau 23.10.2015., taču es Latvijā atgriezos tikai 26.10.2015. Aleksandra bija informēta, ka es Latvijā atgriezīšos 18.10.2015., tāpēc viņa “pazuda” jau 23.oktobrī;
3) Iesniegumā, ko, visticamāk, par viņas pazušanu rakstījis kāds tuvinieks, norādīts, ka viņa pazudusi jau 23.10.2015. Tas nozīmē, ka personas ir gatavojušās tam, lai policijai būtu it kā tiesisks pamats uzsākt Aleksandras meklēšanu. Ja viņa būtu “pazudusi” tikai 26.oktobrī, kad mēs patiešām kopā devāmies uz laukiem, policijai nebūtu nekāda pamata uzsākt izvērstas izmeklēšanas darbības jau 27.oktobrī un 28.oktobrī mani aizturēt, jo tajā dienā mēs jau būtu atgriezušies Rīgā un Aleksandra būtu mājās un nākamajā dienā būtu bijusi darbā;
4) Cik es zinu, pēc mūsu sarunas ar Aleksandru, viņa 2015.gada 24.un 25.oktobrī aktīvi komunicēja pa savu mobilo tālruni un sociālajos tīklos internetā.
2015.gada 30.oktobrī pēc VP GKP Kriminālizmeklēšanas pārvaldes 1.nodaļas vecākās inspektores X. ierosinājuma Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa atteica man piemērot drošības līdzekli – apcietinājumu, pēc kā es vēlāk tiku atbrīvots. Pēc atbrīvošanas es devos uz mājām – “Gosupi”, Krapes pagastā, Ogres novadā. Atgriežoties mājās, es konstatēju, ka pēc 2015.gada 28.oktobri veiktās kratīšanas, no manām mājām ir pazudušas sekojošas mantas:
– motorzāģis Husqvarna aptuveni 800 EUR vērtībā;
– elektriskā rokas bormašīna (220 V) ~80 EUR vērtībā;
– elektriskā bormašīna uz akumulatora ar lādētāju 100 EUR vērtībā;
– divu motociklu aizdedzes atslēgas 2 gab.
Augstāk norādītās mantas bija mājā pirms kratīšanas veikšanas, jo ar tām es no rīta vēl strādāju un tās atradās: bormašīnas – otrajā stāvā pie balkona stikla durvīm, aizdedzes atslēgas – 1.stāvā uz loga uz speciāli aizdedzes atslēgām sagatavota dēlīša piekārtas, motorzāģis – pie parādes durvīm 1. stāvā.
Kad mani aizturēja, mājā caur logu redzēju, ka ir pilns ar tumšās drēbēs ģērbtiem vīriešiem. Pēc tam man uz galvas uzlika melnu masku, un es vairs neko neredzēju. Maskā un tumsā es tiku turēts aptuveni 40 min. Pēc manis aizturēšanas un pirms aizvešanas es māju aizslēdzu. Līdz ar to svešinieki mājā iekļūt nevarēja. Otras atslēgas bija maniem vecākiem, kuri teica, ka manas prombūtnes laikā manās mājās ne viņi, ne kāds cits nav bijis.
Ņemot vērā visus augstāk norādītos apstākļus, lūdzu Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūru pārbaudīt kriminālprocesa Nr.11817005315 likumību, pārbaudīt, vai tā virzībā pretlikumīgi nav iesaistīti citi policijas darbinieki, kas darbojas Dmitrija R. uzdevumā vai pēc viņa lūguma un saukt vainīgās amatpersonas pie likumā noteiktās atbildības.
Nav pieļaujams, ka personas savas personiskās lietas kārto, ļaunprātīgi izmantojot tām piešķirto vatu, strādājot valsts policijā.
Ir pilnīgi nepieņemami, ka acīmredzams civiltiesisks gadījums tiek risināts ar kriminālprocesa metodēm. Mēs ar Aleksandru bijām tuvās attiecībās, dzīvojām kopā, tāpēc ir pilnīgi neiespējami, ka viņa varētu tikt nolaupīta. Viņai bija telefons, viņai bija visas iespējas sazināties ar darba vietu un tuviniekiem. Visi apkārtējie zināja, ka mēs esam kopā. Mans telefons pēc atgriešanās no Maskavas visu laiku bija ieslēgts, viņas tante ar mani sazinājās. Tāpēc vien viss šis kriminālprocess pret mani ir pretlikumīgs.
Pielikumā:
1) lēmuma par kratīšanas veikšanu kopija, uz 1 lapas;
2) manas pasē esošās vīzas un robežkontroles šķērsošanas kopija, uz 1 lapas.
Ar cieņu, Dāgs Dinevičs.”
Avots: Pietiek
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!