Rīgas apgabaltiesa pilnībā attaisnojusi Ogres mēru Helmani un reģionālās TV studijas vadītāju Robežnieku par 2009. gadā nenotikušu izspiešanu. Kā tas var būt, ka tiesās 11 gadus muļļāta lieta par nenotikušu nodarījumu?
Stāsta galvenie dalībnieki ir divi — vietējie Ogres politiķi Egils Helmanis un Gunārs Kārkliņš. Tagadējais Ogres novada domes priekšsēdētājs E. Helmanis, astoņdesmitajos beidzis lauksaimniecības profskolu, vēlāk kļuva par militārās tuvcīņas instruktoru ar psihologa grādu. Viņš ceļojis pa pasauli, apgūstot dažādas tuvcīņas skolas, ko pēc tam izmantot apmācībā ne tikai Latvijā — viņa audzēkņu vidū bijuši gan Ogres policisti, gan Rīgas zemessargi, gan profesionālā dienesta armijnieki.
Ārzemēs viņš trenējis Ukrainas aizstāvjus pret Kremļa agresiju, Indonēzijas un ASV militārpersonas, apmācījis Ruandas specvienības karavīrus laikā, kad šīs valsts armija joprojām tika pārveidota no jauna pēc deviņdesmito gadu pilsoņu kara un genocīda. E. Helmanis vēl tagad vada tuvcīņas kursus savās mājās Ogrē, kur pirmoreiz sabiedrības atzinību iemantoja, deviņdesmito pirmajā pusē sekmīgi palīdzot aizstāvēt mazos un ģimenes biznesus no tolaiku bandītu un reketieru “uzbraucieniem”.
Gunārs Kārkliņš — vietējais multimiljonārs pavisam legāli, kurš bagātībā iedzīvojies uz kolhozu izputēšanas rēķina, pēc tam iekļuvis Ogres domē. Lūk, viņa oficiālais nekustamo īpašumu saraksts no 2008. gada deklarācijas:
- 28 zemesgabali Ogrē, Kuldīgā, Jaunjelgavā, Jēkabpilī, Kolkā, Rojā un apkārtējos pagastos;
- 3 mājas un 4 dzīvokļi no Kolkas līdz Ķegumam;
- 9 citas ēkas dažādās Latvijas malās, plus vēl 16 garāžas.
Papildus šiem īpašumiem G. Kārkliņš deklarējis kapitāldaļas 11 firmās un vienā akciju sabiedrībā, kur viņa ieguldījumu kopējais apjoms 2008. gadā bija 180 450 lati, no kā viena paša gada laikā saņēmis algās, dividendēs, aizdevumu atmaksā un citos ienākumos kopā 568 tūkstošus latu, 328 tūkstošus eiro un vēl 302 tūkstošus dolāru.
Protams, ka tas vēl nav viss: dažādās bankās G. Kārkliņam togad bijuši noguldījumi vairāk nekā pusmiljona dolāru, 300 tūkstošu eiro un 38 tūkstošu latu apjomā. Šie noguldījumi gada laikā nesuši procentus vairāk nekā 30 tūkstošu eiro apmērā. Bet deklarēto darījumu skaits, kuri bijuši virs 20 minimālajām mēnešalgām, gadā laikā pārsniedza pusotru simtu.
Salīdzinājumam: par “ļoti bagāto un ietekmīgo” uzskatītais Ventspils mērs Aivars Lembergs tajā pašā periodā deklarējis vienu dzīvokli Ventspilī, lauku māju Puzē ar attiecīgo zemi, vienu nekustamo īpašumu Rīgā, kā arī firmu akcijas 440 tūkstošu latu nominālvērtībā (faktiskā tirgus vērtība biržā — ap 150 tūkstošiem togad). A. Lemberga ienākumi 2008. gadā sasnieguši 353 tūkstošus latu, kas bija savas trīs reizes mazāk nekā Ogres domes deputātam G. Kārkliņam.
Tātad, salīdzinot ar G. Kārkliņu ar E. Helmani, grūti iedomāties personības ar atšķirīgākiem raksturojumiem.
Sola “norakt Helmani”
G. Kārkliņš bija nostrādājis Ogres pilsētas domē divus termiņus no 2001. gada, kad tuvojās 2009. gada reģionālā reforma, kuras gaitā esošajam vēlētāju lokam pievienojās aptuveni 7000 jauni iedzīvotāji 8 pagastos. Var izdarīt secinājumu, ka G. Kārkliņš, iespējams, bija nobažījies par savu pārvēlēšanu, jo tieši izputināto kolhozu bijušajiem darbiniekiem, visticamāk, varēja būt viedoklis par tādiem darboņiem.
Savukārt E. Helmanis gatavojās kandidēt pirmoreiz, jo bija iekrājis popularitātes punktus kā vietējais Visu Latvijai! nodaļas līderis, ne tikai kā tuvcīņas instruktors. Sajūtot konkurenci no salīdzinoši jauna spēka, kurš novada politikā vēl nebija paspējis visiem apnikt, G. Kārkliņš vērsās pie kāda sev pazīstama Rīgas žurnālistu, paziņojot mērķi — “norakt Helmani”.
Attiecīgais pieredzējušais kriminālziņu žurnālists un TV operators, kurš strādājis medijos jau kopš deviņdesmitajiem un vēlāk tiesas zālē detalizēti liecināja par notikušo, tagad atceras: “Kārkliņš vairākkārt piespēlēja man un citiem žurnālistiem informāciju par kaut kādām interesantām nejēdzībām Ogres pusē, un vienmēr ziņas apstiprinājās. Pamatā vienmēr bija dokumenti un oficiāli pārbaudāma informācija. Bet šoreiz viņš teica, ka “nāk vēlēšanas, vajag norakt Helmani”, tomēr — pretēji iepriekšējām reizēm — nedeva nekādu informāciju vai papīrus par Helmani. Jāpiezīmē, es to Helmani toreiz nemaz nepazinu.”
Sola kašķi par filmu, kura nemaz neeksistē
Situācijā, kad nekāds “kompromats” pret E. Helmani neeksistēja, kaut kur radās plāns ierosināt mākslīgu krimināllietu pret kandidātu. Tā kā iemeslu nevarēja atrast, tas bija jāsafabricē. Katram gadījumam — drošs paliek nedrošs — triecienu tika nolemts vērst vienlaikus arī pret Artūru Robežnieku, motosalona īpašnieku un vietējās reģionālās TV studijas vadītāju, kura darbam priekšvēlēšanu periodā varēja būt nozīme. (Jāpiezīmē, ka nav skaidrs, cik lielā mērā G. Kārkliņš jau pirms tam noteica sabiedrisko domu novadā, ņemot vērā, ka savulaik bijis līdzīpašnieks vietējai izdevniecībai SIA Mans Īpašums/Ogres Vēstis.)
Plāns izveidojās šāds: apvainot E. Helmani un A. Robežnieku, ka tie it kā esot gribējuši taisīt nomelnojošu “dokumentālu filmu” par G. Kārkliņu, ko pirms vēlēšanām it kā demonstrēt ētera apraidē (tā bija redzama kādu 30 km rādiusā ap Ogri) un arī vietējā kabeļtelevīzijas tīklā, bet tad apvainot, ka prasīšot naudu par nerādīšanu. Faktiski Ogres TV studijā neviens tādu filmu (vai kaut sižetu) taisīt neplānoja, nebija nofilmējuši nevienu pašu kadru un nebija uzrakstījuši nevienu pašu teikumu scenārijam — patiesību sakot, šī mazā reģionālā TV studija nekad ne pirms tam, ne pēc tam nav pat mēģinājusi kādreiz uztaisīt pilnmetrāžas dokumentālo filmu par jebkādu tēmu.
Plānam radās aizture, kad vietējie Ogres policisti nenoticēja šādai sazvērestības teorijai, kam nebija it nekādi pierādījumi, un krimināllietu neierosināja. Tad G. Kārkliņš piesaistīja operatīvos darbiniekus no Rīgas un zvanīja E. Helmanim, ka “vajagot satikties” ceļmalas kafejnīcā Dakota ārpus pilsētas uz Ciemupes pusi, un par kaut ko parunāt.
No tiesas zālē izskanējušajām liecībām izriet: G. Kārkliņš pirms tam pats bija meklējis kontaktus ar Ogres TV studiju, lai vienotos par savas priekšvēlēšanu reklāmas pārraidīšanu. Viņš bija norādījis loģisku summu — 6000 latus, kas aptuveni atbilst šādai novada līmeņa politiskās reklāmas cenai reģionālā medijā. Televīzijas darbinieki bija noticējuši un sāka gatavot līgumu. Kā redzams no G. Kārkliņa valsts amatpersonas deklarācijas, šim politiķim tāda summa nozīmētu pusotras darbadienas oficiālos ienākumus.
Kā ieganstu reizē E. Helmaņa, A. Robežnieka un vēl vienas TV studijas darbinieces uzaicināšanai uz tikšanos Dakotā multimiljonārs bija minējis to, ka viņš personīgi nepazīstot vietējās TV studijas darbiniekus, kamēr E. Helmanis gan zinot vairākus tur strādājošos. (Patiesībā, kā vēlāk izrādījās, kafejnīcas izmantošanu bija izdomājuši pieaicinātie policisti, jo viņi normālos apstākļos Ogres TV ēkas otrajā stāvā nevarēšot noorganizēt vajadzīgo arestu.)
Uzrunātie atbrauca, apsēdās pie galdiņa gaidīt. Pēc brīža ienācis arī G. Kārkliņš, nolicis naudu uz galda, bet nauda bijusi ietīta avīzē, tālab pārējie nav varējuši iedomāties, ka tur iekšā nauda, un nav vīstoklim pieskārušies.
Tā kā shēma nevirzījās, tad G. Kārkliņš esot atkal izgājis ārā — iespējams, parunāties ar paša iepriekš ataicinātajiem policistiem. Deputāts — miljonārs saņēmis drosmi, ienācis atpakaļ kafejnīcā, iztinis naudu no avīzes un pēkšņi nometis banknotes uz galda. Ņemot vērā, ka priekšvēlēšanu reklāmas līgums vēl nemaz nav bijis parakstīts, pie galdiņa sēdošie ne mazumu izbrīnījušies, kad viņiem priekšā nomesta nauda, tāpēc A. Robežnieks ar ātru kustību banknotes esot notraucis nost no galda. Tad izrādījies, ka Dakotā pie pārējiem galdiņiem sēdošie ir policisti civildrēbēs, kas aizturējuši E. Helmani un A. Robežnieku, un tikai tad abi uzzinājuši, ka viņi jau labu laiku it kā gatavojot dokumentālo filmu.
Vēlētāji dod vērtējumu ķildniekiem
Skandāla augstākajā punktā pienāca vēlēšanas, un balsotāji deva savu vērtējumu. Toreiz vēl eksistējošā Tautas partija un LSDSP (divas ideoloģiski nesavienojamas partijas) bija izveidojušas kopīgu sarakstu, kurš dabūja nieka 750 balsis un vienu deputāta vietu. Saraksta otrais numurs Gunārs Kārkliņš saņēma tikai 95 plusus, 163 svītrojumus un piekto vietu finišā, tālu no pārvēlēšanas domē. Visu Latvijai! toties saņēma pāri 2200 balsīm, un Egils Helmanis finišēja ar gandrīz 1000 plusiem un tikai 160 mīnusiem, kas viņam ļāva kļūt par vicemēru: vēlētāji bija izdarījuši savu vērtējumu centieniem safabricēt krimināllietu. Balsotāji skandālam nenoticēja, tā vietā novērtējot pašu G. Kārkliņu negatīvi.
Sākās tiesvedība, kuras ieskaņā LETA atreferēja miljonāra teikto: “Kārkliņš aģentūrai LETA norādīja, ka Helmanis un Robežnieks aizturēti brīdī, kad mēģinājuši saņemt naudas līdzekļus par kādu Ogres televīzijas veidotu videomateriālu.” Tomēr lietas izskatīšanas gaitā ne liecinieki, ne taustāmi pierādījumi neapstiprināja šo konspirācijas teoriju: neeksistēja neviens kadrs no it kā topošā videomateriāla, neviens žurnālists vai operators nebija saņēmis pat ne mutisku norādi no A. Robežnieka, ka tāds materiāls būs jātaisa — toties liecinieki norādīja, ka miljonārs pats gribējis finansēt savas priekšvēlēšanu aģitācijas pārraidīšanu, piedāvājot šim nolūkam diezgan tipisku summu. (Būtiski ir uzsvērt, ka iniciatīva par naudas maksāšanu politiskās reklāmas nolūkos nākusi no G. Kārkliņa puses, nevis otrādi.) Iespējams, ka kritisku materiālu par G. Kārkliņu taisīt domāja nevis Ogres TV, bet gan viens no vietējiem portāliem — taču arī tādā gadījumā konkrētais reģionālais portāls nebija neko paspējis uztaisīt, tā kā arī tādi apvainojumi atdūrās nekurienē.
Lietu skatīja vietējā tiesnese Zeltīte Kusiņa, kas dažus gadus pirms tam bija pārgājusi darbā no prokurores amata par tiesnesi. Tiesas sēdes (kopā pie 40) parasti tuvojās reizē ar pašvaldību vai Saeimas vēlēšanas, un vajadzēja atgādināt: “Kandidātam Helmanim ir krimināllieta!” Pārējos laikos tiesvedība kustējās maz.
Vēlētāji izdarīja savu vērtējumu: redzot, ka skandalozais process nevirzās, balsotāji arvien vairāk aizdomājās, vai ar šo krimināllietu tiešām viss ir kārtībā. Oponentu pārmetumi tikai deva E. Helmanim arvien jaunu pamatu skaidrot notikušo un popularizēt sevi kā politiķi, turklāt publikas acīs auga kontrasts starp iztēloto “kukuļa izspiedēju” un faktiski redzamo nosvērto, mierīgo domes priekšsēdētāja vietnieku un partijas nodaļas vadītāju. 2013. gada pašvaldību vēlēšanās E. Helmaņa saraksts jau ieguva 28% balsu un piecus mandātus, zaudējot tikai vietējai partijai Ogres Novadam, kas ieguva sešus. Labais starts ļāva E. Helmanim arī kļūt par Nacionālās Apvienības valdes locekli. (Var saskatīt zināmas paralēles ar t.s. “Ojāru Grinbergu farsu” Ventspilī.)
Pēc astoņu gadu ilgas procesa virzīšanas Ogres rajona tiesnese Z. Kusiņa atkal aktivizējās divus mēnešus pirms kārtējām pašvaldību vēlēšanām, nolasot saīsināto spriedumu: E. Helmanis un A. Robežnieks sodīti ar 38 000 eiro naudassodu katrs. Iznākums — 2017. gada vēlēšanas E. Helmaņa sarakstam deva jau 4900 balsis (38%) un lavīnveidīgu plusu birumu E. Helmanim, kurš kļuva par Ogres novada mēru.
Spriedums it kā ir, bet… nav!
Sākotnēji kā pilnā tiesas sprieduma pasludināšanas diena tika noteikts 11. aprīlis, bet tiesnese pagarināja sprieduma sarakstīšanas termiņu. Radās aizdomas, ka notiks apzināti centieni pietuvināt pilnā sprieduma publicēšanu vēlēšanu dienai 3. jūnijā. Aizstāvības puse nenogurstoši atgādināja: tiesneses Z. Kusiņas darbībās var saskatīt interešu konfliktu, jo apsūdzību uzturošā prokurore un uzraugošais virsprokurors bijuši tiesneses kolēģi laikā, kad Z. Kusiņa strādājusi prokuratūrā, turklāt tiesnese “ārstējusies pie [politiskās] opozīcijas pārstāves un liecinieces lietā — Vitas Pūķes” (domāta Ogres pašvaldības doktorāta galvenā ārste un ilggadēja domes deputāte, E. Helmaņa politiskā sāncense V. Pūķe).
Taču vēlēšanu datums pienāca, un E. Helmanis uzvarēja ar milzīgu pārsvaru — negaidītu pat viņam pašam, kamēr pilno spriedumu solīja sastādīt tagad jau 10. jūlijā. Tad Z. Kusiņa sāka slimot un noslimoja līdz pat 31. oktobrim. Aizstāvis Saulvedis Vārpiņš piebilda: “Paredzētā soda sankcija par šāda veida noziegumu, ja tāds tiešām būtu noticis, ir tikai brīvības atņemšana, bet šajā gadījumā tiesa nolēma piespriest naudas sodu, kas nav saprotami. Lietā ir absolūts pierādījumu trūkums.” Nākamais termiņš sprieduma sastādīšanai — 1. decembris, utt.
Desmit gadu tiesāšanas čiks
Šī gada sākumā Senāta Krimināllietu departaments pilnībā atcēla iepriekšējos spriedumus un nosūtīja lietu atpakaļ uz Rīgas apgabaltiesu vēlreizējai izskatīšanai: Augstākā tiesa savā spriedumā atzinusi, ka pieļauti vairāki Kriminālprocesa normu pārkāpumi, kas atzīstami par būtiskiem un noveduši pie nelikumīga nolēmuma.
Sākot lietu no jauna pārskatīt apgabaltiesā, prokurore lūdza lietu nosūtīt atpakaļ uz pirmo instanci vēlreizējai izskatīšanai. Advokāts Saulvedis Vārpiņš atzīmēja — Kriminālprocesa likums šādu iespēju nemaz neparedz, ko varot saprast tā, ka tādējādi prokurore Viktorija Šumska atzinusi, ka nevar apsūdzību uzturēt, un tas nozīmējot atteikšanos no apsūdzības.
Tomēr, lai atsacītos no apsūdzības uzturēšanas, vajag augstākstāvoša prokurora atļauju, un šinī gadījumā tāda netika dota. Lietu sākuši skatīt no jauna.
Visā šajā laikā A. Robežnieks ir pieklājīgi klusējis, tāpēc jāpiezīmē, ka šai lietai ir vēl viena dimensija: tā ir mediju darbinieku pilnīgā neaizsargātība pret šādiem safabricētiem kriminālprocesiem. Izrādās, ka neviens medijos strādājošais nav nekādā veidā pasargāts no tā, ka viņam priekšā uz galda pēkšņi nomet naudu un pēc tam arestē par neesošas filmas vai sižeta it kā taisīšanu. Kam seko tiesāšanās padsmit gadu garumā par faktiski neesošu videomateriālu, ko neviens nav pat taisījis, kur nu vēl publiskojis vai pārraidījis.
Tagad pēc tam, kad E. Helmaņa un A. Robežnieka kasācijas prasību apmierināja Augstākā tiesa, šodien Rīgas apgabaltiesa, pēc AT norādes izskatot lietu vēlreiz, nolēma iepriekšējo spriedumu atcelt, abas personas atzīt par nevainīgām pret tām celtajās apsūdzībās un attaisnot.
E. Helmaņa advokāts Saulvedis Vārpiņš aģentūrai LETA teicis, ka šis tiesas spriedums liecina par tiesu sistēmas sakārtošanos. “Arī Augstākā tiesa sākusi darboties kā siets, sakārtojot pareizu likuma piemērošanu un veidojot tiesu praksi,” norādīja advokāts.
Par ko gan sākotnējie ģimenes draugi G. Kārkliņš un E. Helmanis tik nesamierināmi sanaidojušies? Medijos cirkulē īsa rindkopa, ka miljonārs savulaik gribējis būvēt lielveikalu Ogres centrā, aizbūvējot to priekšā represēto piemiņas vietai, ko nacionālists nav ļāvis darīt — taču šī versija šķiet dīvaina, ņemot vērā, ka G. Kārkliņš vērsās pret E. Helmani jau tad, kad pēdējais vēl nemaz nebija ievēlēts ne par deputātu, ne vicemēru, ne mēru un tātad nevarēja pieņemt nekādus lēmumus par būvatļaujām vai teritorijas plānojumu. Turklāt tas neizskaidro, kāpēc veikalu nevarēja būvēt kādā citā vietā, ņemot vērā, ka dažādi zemesgabali Ogrē ir brīvi nopērkami — tur visu laiku notiek dažādu komercobjektu būve.
Galu galā vai tikai nebūs tā, ka viss noreducējams uz personībām. Raugoties uz šiem personāžiem no malas, bijušais Ogres policijas pulkvežleitnants Māris Rožāns, kurš pēc aiziešanas pensijā kļuvis par fotogrāfu un žurnālistu, raksturo: “Ja kādreiz Kārkliņu un Helmani uzskatīja par savstarpējiem draugiem, tad pēc atbrīvošanās no Kārkliņa draudzības Helmanis kā personība ir izaudzis, kļuvis pavisam citādāks.”
Kaut kādā ziņā tas esot atstājis iespaidu arī uz pašvaldības darbu — samazinājies sīkmanīgu personisku kašķu daudzums, domes sēdes ir mērķtiecīgākas, novadā kopumā mazinās saimniecisko skandālu skaits. Arī vietējie mediji sen atbrīvojušies no jebkādām saiknēm ar G. Kārkliņu. Tomēr ar šodienas spriedumu viss joprojām var nebeigties, jo to varēs pārsūdzēt desmit dienu laikā no 19. novembra, iesniedzot kasāciju. Būs liels brīnums, ja tiesvedību zaudējusi puse to nedarīs — kaut vai tāpēc vien, lai nākamgad uz vēlēšanām atkal būtu vecā zupa, ko sildīt.
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt arī šajā publikācijā minēto tautas kalpu izglītību, parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, “partiju tūrismu” un citus sasniegumus.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook ,Twitter, Youtube un Instagram!
Avots: Pietiek
Katrs apmierinās kā prot, vai ne, Kārkliņ?