Agnese Margēviča, Neatkarīgā
Lai gan ģenerālprokurora Jāņa Maizīša vārds savulaik ticis piespēlēts presei kontekstā ar Valsts prezidenta amatu, ar politisko virtuvi pazīstami cilvēki viņu par reālu kandidātu neuzskata. Ja nu vienīgi ļaujoties spekulācijām par kādu darījumu, kurā ietilptu prezidenta amata iemainīšana pret «mieru no Ģenerālprokuratūras aktivitātēm». Šāds scenārijs ir pretrunā ar dažu anonīmi izteikties piekritušu viņa esošo un bijušo kolēģu viedokļiem par J. Maizīti kā vāju un manipulējamu amatpersonu, kas amata saglabāšanas vārdā ļāvies slīdēt pa noteiktu politisko straumi.
Paša ģenerālprokurora piekrišanu kandidēt uz Valsts prezidenta amatu viņa pazinēji apšauba, sakot, ka Jānis Maizītis, kuram ļoti svarīga ir laba publicitāte, neriskētu nokļūt kritikas krustugunīs, kas ir neizbēgami tam, kurš darbojas publiskā politikā.
Nav arī vienprātības par to, vai viņam ir šādas politiskas ambīcijas, jo
ģenerālprokurors tiek raksturots kā patiesībā mazaktīvs «miera mika».
No otras puses, J. Maizīša iesaistīšanās politikā dažam šķiet ļoti reāla, tiesa pie nosacījuma, ja ģenerālprokurors tiktu atstādināts no amata. Tad viņš kā vienīgais oligarhu apkarotājs uz balta zirga iejātu Saeimā, saka kāds viņa bijušais kolēģis. Un pieļauj, ka J. Maizītis savu amatu varētu zaudēt ne tikai politiķu realizētas «gāšanas» rezultātā, bet, iespējams, nākot gaismā informācijai, kas apliecinātu nemitīgi cirkulējošās runas par
Ģenerālprokuratūras darbošanos šaurās politisko un ekonomisko grupu interesēs.
Tas nebūt neesot neiespējami – atliekot vien notikt pamatīgam ķīviņam kādā partijā vai uzņēmēju grupējumā, lai mēles sāktu raisīties.
J. Maizīša pārvēlēšanu amatā uz otro termiņu savulaik sašūpoja Neatkarīgās rakstītais par viņa pakļaušanos ASV ietekmei, uz pieprasījuma pamata sniedzot neizpaužamu informāciju. Toreiz ģenerālprokurora atstāšana amatā tika padarīta par lakmusa papīriņu teju vai Latvijas demokrātijai.
Arī tagad J. Maizītis bauda atsevišķu mediju un politisko spēku neizsmeļamu uzticības kredītu, izslēdzot jebkādas kritiskas informācijas par Ģenerālprokuratūras darbu parādīšanos atklātībā.
Bet vājās vietas – kaut vai neizmeklētu un atvilktnēs iegūlušu lietu izskatā – J. Maizīša vadītajā iestādē ir, norāda bijušie un esošie prokuratūras darbinieki.
No viņiem dzirdētais par J. Maizīti kā vāju juristu un mīkstčaulīgu amatpersonu, kas labas publicitātes vārdā noklusē jebkādas Ģenerālprokuratūras neizdarības, disonē ar pēdējo pāris gadu laikā publiski izveidoto ģenerālprokurora kā pēdējā taisnīguma garanta tēlu.
Stiprās puses
– Zināmā sabiedrības daļā tiek skatīts kā cīnītājs par likumību.
– Nav politisko partiju biedrs.
– Publiski spēj radīt autoritātes iespaidu.
Vājās puses
– Jāņa Maizīša vārdu kā «savējo» ieraduši lietot zināmi politiski spēki, ģenerālprokuroram gribot negribot uzspiežot politiskās piederības zīmogu.
– Pēdējo pāris gadu notikumi, kad politiskie procesi daudzkārt tikuši stiprināti ar paralēlām Ģenerālprokuratūras darbībām, spēcina viedokli, ka Jāņa Maizīša vadītā iestāde rīkojas atsevišķu politisku un ekonomisku grupējumu interesēs.
– Nav pārliecības, ka viņa ierastā prakse, aizbildinoties ar likuma uzliktajiem noslēpuma rāmjiem neargumentēt Ģenerālprokuratūras darbības, neturpinātos arī Valsts prezidenta amatā.,
Māris Pūķis, Latvijas Universitātes docents: “No vienas puses, Jānis Maizītis ir aizbildinājies, ka distancējas no savu domu izpaušanas un nedrīkst to darīt, no otras puses, ģenerālprokurora saruna ar sabiedrību, manuprāt, nav pietiekami kvalitatīvi veidojusies. Skaidrojot jebkādus lēmumus, nerodas pārliecinošs iespaids, ka viņš māk runāt ar iedzīvotājiem.
Pašlaik Latvijā viena no problēmām ir raganu medības, kuras neprot un nevar pārtraukt. Vai ģenerālprokurora izraudzīšanās prezidenta amatam veicinās šo raganu medību pārtraukšanu?
Jau no paša sākuma stāsts, ka Latvija ir vairāk korumpēta par citām valstīm un šeit kaut kas briesmīgs būtu noticis, absolūti neatbilst patiesībai un ir mākslīgi izveidots, bet, protams, līdzko tādi nepatīkam procesi ir sākti, tos ir ļoti grūti apturēt, kas savukārt ir ļoti neveselīgi. No Latvijas nākotnes viedokļa raugoties, šeit būtu jāievieš līdzsvars, bet es neesmu pārliecināts, ka Maizītim ir tādas kvalitātes, lai to pārtrauktu”.
Aivars Borovkovs, Latvijas Juristu biedrības prezidents: “Saistībā ar ģenerālprokurora izvirzīšanu Valsts prezidenta amatam iespējams izvirzīt dažādas spekulācijas, kaut vai tādu, ka «nu mēs viņu tagad novācam no amata un iedodam citu amatu, lai sēž tur un netraucē darboties».
Katrā ziņā es pret Jāni Maizīti izturos ar visdziļāko cieņu. Pieļauju, ka sava amata dēļ viņš nevar izteikties par daudzām sabiedrībā diskutētām lietām, kurās viņam varētu būt viedoklis, kas pilnīgi atšķiras no valdošā. Tā ir ārkārtīgi slidena lieta – prognozēt, kā cilvēks darbosies konkrētā amatā. Atcerieties, kad Maizīti nozīmēja amatā – it kā nevienam nezināms speciālists, tādēļ pēc tādas autoritātes un spilgtas personības kā [iepriekšējais ģenerālprokurors] Jānis Skrastiņš likās – vai tiešām kāds varēs būt viņa vietā? Nu varēja. Kādas jaunas kvalitātes jau parādās. Es pieļauju, ka pilnīgi atšķirīgi no tā, kādi iepriekš bija priekšstati par ģenerālprokurora lomu, bet Maizītis darbojas.”