Eiropas Cilvēktiesību tiesa kārtējo reizi atsēdina Latvijas valsti

Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats

Eiropas cilvēktiesību tiesa (ECT) šā gada 11. jūnijā pasludināja spriedumu lietā “Markus pret Latviju”. Tiesa atzina, ka bijušajam Rīgas valsts tehnikuma direktoram Dainim Markum kriminālsods ‒ mantas konfiskācija ‒ piemērots nesamērīgi un bez argumentācijas.

Tādējādi Latvijas valsts ir pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 1. pantu. Tur teikts, ka “nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek publiskajās interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem”.

Izskaidrot šā sprieduma būtību Neatkarīgā lūdza bijušajam Satversmes tiesas priekšsēdētājam Gunāram Kūtrim. Būtiski ir tas, ka viņa vadībā arī Satversmes tiesa 2011. gadā skatīja D. Markus iesniegumu par mantas konfiskācijas kā soda (nejaukt ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju) neatbilstību Satversmei.

Ko pasaka spriedums kārtējā Latvijas valsts zaudējumā ECT?

Spriedums pasaka, ka Krimināllikuma norma, kāda bija spēkā 2006. gadā (kriminālprocess pret D. Marku tika uzsākts 2006. gada decembrī), nebija pietiekami skaidra, lai cilvēks varētu apzināties, kas viņu sagaida gadījumā, ja viņš pārkāps likumu. /Tagad/ ECT pasaka, ka regulējums, kāds tas toreiz bija spēkā Latvijā, ir pretrunā Cilvēktiesību konvencijas pirmajam protokolam par īpašuma tiesību neaizskaramību.

Tolaik /Latvijas/ Krimināllikums noteica obligātu mantas konfiskāciju. No 2009. gada likums paredz, ka tiesa var lemt ‒ konfiscēt mantu vai ne. Tajā pašā laikā dažām tiesām bija prakse noteikt, konkrēti kādu mantu konfiscēt. Citas tiesas nenoteica, tieši kura manta ir konfiscējama. Cilvēks nevarēja paļauties uz to, ka mantas konfiskācijas jautājumu tiesa vērtēs samērīgi. Citiem vārdiem sakot – konkrētajā (Markus) lietā Latvija piemēroja nesamērīgu sodu.

Ko šobrīd šis spriedums nozīmē Latvijas valstij?

Kutelīgs jautājums. Mūsu Kriminālprocesa likumā ir paredzētas iespējas atjaunot kriminālprocesu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, piemēram, ja ir starptautiskās tiesu institūcijas atzinums, ka Latvijas tiesas nolēmums, kas jau stājies spēkā, neatbilst starptautiskajiem normatīvajiem aktiem. Tas ir jaunatklāts apstāklis, uz kura bāzes būtu jāatjauno kriminālprocess. Tas nozīmē, ka persona varētu prasīt skatīt lietu vēlreiz, jo Latvijas tiesa ir piemērojusi normu, kas neatbilda Konvencijai.

Tas nozīmē, ka Markus var prasīt atjaunot kriminālprocesu tikai sadaļā par mantas konfiskāciju?

Jā, sadaļā par mantas konfiskāciju, jo par to sprieda ECT. Neņemos apgalvot, kā būtu korektāk, bet, visticamāk, ja būtu šāds iesniegums, tad Augstākajai tiesai būtu jāatceļ spriedums daļā par mantas konfiskāciju, un vēlreiz jālemj, ko darīt. Mantas konfiskāciju jau piemērot drīkst, bet, kā to teikusi arī ECT, konfiscējamā īpašuma summai jāatbilst pārkāpuma smagumam. Prasītājam un arī viņa ģimenes locekļiem nedrīkst uzlikt pārmērīgus apgrūtinājumus. Tas nozīmē, ka ir jāizvērtē, vai jākonfiscē visi īpašumi. Taču es nedomāju, ka dēļ šī ECT sprieduma tagad būtu jāatceļ visi civiltiesas spriedumi, kur /”Markus lietā”/ prasītāji bija tuvinieki. Tiesai būtu jāpārskata, vai visu īpašumu atsavināšana ir bijusi samērīga. Pieļauju, ka tiesa varētu nonākt pie citiem secinājumiem. Nezinu, kā mūsu tiesa varētu argumentēt, ka visa īpašuma atsavināšana ir bijusi samērīga. Starptautiskie dokumenti par mantas konfiskāciju pamatā runā tikai kā par noziedzīgi iegūtās mantas konfiskāciju. Var pastāvēt arī mantiska rakstura sods, kā naudas sods vai mantas konfiskācija, bet šim sodam ir jābūt saprātīgam. Jebkuram sodam jābūt ar maksimālo robežu. Par šo likuma normu ‒ mantas konfiskāciju ‒ pēdējo divdesmit gadu laikā daudz diskutēts, pausti dažādi viedokļi. Vēl pirmskara Latvijā krimināltiesību profesors Pauls Mincs uzskatīja, ka visas mantas konfiskācija nav savienojama ar valsts cieņu. Jau toreiz to saprata un jau toreiz nepiemēroja vispārēju mantas konfiskāciju. Konfiskācija kā tāda nepieciešama, lai cilvēks saprastu, ka noziegumu izdarīt nav labi. Parasti tiek konfiscēta tā manta, kura ir saistīta ar nozieguma izdarīšanu.

Lietā esošie materiāli var nedot pietiekami detalizētu ieskatu par mantu, lai tiesai būtu iespējas pieņemt lēmumu, kura manta ir saistīta ar noziegumu, kurā ne. Kā tiesa tiek galā ar šī jautājuma izvērtēšanu?

Tur jau ir tā lieta, ka tiesnesim jāspēj spriest kā saprātīgi domājošam cilvēkam ‒ juristam. Tiesnesim ir jāsaprot, vai četru gadu brīvības atņemšana plus mantiskais sods ir samērīgs nodarījumam un vai šis mantiskais sods piemērojams tik liels. Šādā gadījumā tiesai ir jāpaskaidro, kāpēc mantiskais sods piemērots tik liels. Līdz šim tiesām nebija problēmu piemērot mantas konfiskāciju, jo nebija jāpamato ‒ kāpēc. Ja ir vēlme atņemt noziedzīgi iegūto, tad valstij ir jāpierāda, ka šī manta tiešām ir iegūta noziedzīgā ceļā vai kaut kādā veidā ir saistīta ar noziegumu.

Līdz šim, piemērojot sodu, varēja šo mantu atņemt bez īpašas argumentācijas. Pēdējos gados veidojas prakse, ka tiesa pasaka, kura konkrētā manta ir konfiscējama.

Tomēr joprojām īpaša argumentācija konfiskācijai netiek sniegta. Tienesis var rakstīt ‒ mantas konfiskācijai ir sodīšanas funkcija un šis sods piemērots samērīgi. Mantiskā labuma gūšanas noziegumos mantas konfiskāciju var piemērot. To pašu sodu var šobrīd piemērot caur īpašo konfiskāciju ‒ konfiscējot noziedzīgi iegūto vai prezumēti noziedzīgi iegūto. Taču tad ir jāpierāda, ka šai mantai bijusi saistība ar noziegumu, vai arī saistība ar noziegumu ir bijusi personai, kura šo mantu glabā.

Šī saistība tiesā prokuroram jāpierāda?

Jā. Tiesai jākonstatē, ka patiešām ‒ mantai bijusi saistība ar noziegumu. Līdz šim mantu ‒ vienalga, vai tā mantota vai nemantota, dāvināta vai nedāvināta, vai iegūta no legāliem ienākumiem ‒ soda veidā varēja atņemt. Bet viss palēnām attīstās. Arī konstitucionālā tiesa attīstās. Arī šobrīd Satversmes tiesa daudz rūpīgāk vērtē likuma kvalitāti un tā skaidrību.

Šobrīd var būt, ka Latvijas Satversmes tiesa arī būtu atzinusi ‒ tāda norma likumā īsti laba nav.

Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa spriedumā divās vietās bija rakstīts, kas likumā ir slikts, bet tiesa nebija uzdrošinājusies līdz galam pateikt ‒ tā kā tas ir slikts, tas ir pretrunā ar konstitūciju. Pieļauju, ka ir vēl arī citas lietas, kurās piemērota nesamērīga mantas konfiskācija.

Kriminālprocess pret Marku tika uzsākts 2006. gadā. Izskatās, ka tiesāšanās par mantiskajiem jautājumiem vēl nebūt nav galā. Vai to nevaram interpretēt kā valsts ņirgāšanos par cilvēku?

Latvijas tiesa lietu skatīja pietiekami ātri. ECT šo lietu desmit gadus skatīja. Lielākā daļa noziegumu notiek mantisko interešu vārdā, mantkārības dēļ. Ja jau noziegumi notiek mantkārības dēļ, tad, loģiski, jābūt sodam, jābūt pietiekami lielam riskam, lai cilvēks nemēģinātu iegūt mantu noziedzīgā ceļā. Tādēļ, loģiski, mantas atņemšana ir ietekmīgs līdzeklis, bet ir jāvērtē, pret ko šis sods tiek vērsts. Konkrētajā gadījumā apsūdzība bija par kukuļa pieprasīšanu. Tobrīd Latvijā tika skandēts, ka jāapkaro korupcija. Uz mums no visām pusēm raudzījās, kā mēs cīnāmies ar korupciju. Izrādīšanās dēļ kādu vajadzēja kārtīgi nosodīt. Šobrīd līdzīga situācija izveidojusies ar noziedzīgi iegūtas mantas legalizāciju. Arī tagad politiski augstā vilnī viss tiek atzīts par noziedzīgi iegūtu. Es to ļoti negribētu, bet man šķiet, ka pēc dažiem gadiem mēs ECT atkal dabūsim spriedumu, kurā tiks konstatēts, ka mūsu tiesas mantu atzinušas par noziedzīgi iegūtu, taču pierādījumu tam nebūs; būs tikai aizdomas, ka šī manta ir noziedzīgi iegūta, vai arī persona nebūs spējusi pierādīt, ka šī manta ir legāli iegūta, vai arī šīs personas pierādījumiem nenoticēs ne prokurors, ne tiesa. Konkrētajā lietā tiesai tolaik daudz variantu nebija, jo likuma norma paredzēja obligāto konfiskāciju. Saprātīgs tiesnesis varēja arī obligāto konfiskāciju izlemt saprātīgi, norādot, tieši kuru mantu konfiscēt. Ja kādā no īpašumiem dzīvo tuvinieku ģimene – jautājums: kādēļ tas viņiem jāatņem? Ja manta ir cilvēka mājoklis, kurā viņš dzīvo, tādu mantu jau kopš seniem laikiem neņēma nost. Toreiz tas patiešām bija nesaprātīgs sods, taču likums to pieļāva. Latvijā to neviena cita tiesa vairs nelaboja. Ne apgabaltiesa, ne Augstākā tiesa šo jautājumu vispār nevērtēja.

Tagad ECT valsti ir atsēdinājusi un pateikusi, ka neargumentēta īpašuma atņemšana – tas nav labi.

Ja par noziegumu personai grib atņemt mantu, tad jābūt argumentiem, pamatojumam. Te varam vilkt paralēles ar Latvijas valsts zaudētajām prāvām ECT par apcietinājumiem deviņdesmitajos gados. Arī tolaik cilvēki tika apcietināti bez pamatojuma. Veidlapā tika ierakstīti tikai apcietināto vārdi, nenorādot, kāpēc persona apcietināta. Mēs turpinām mācīties. Šī lieta vēl nav beigusies. Pieļauju, ka Markus kungs noteikti izmantos šo ECT spriedumu un mēģinās piedzīt no valsts kompensāciju par atņemtajiem īpašumiem, vismaz par dažiem.

Būtu muļķīgi, ja viņš to nedarītu?

Arī Perepjolkins un Vistiņš no valsts saņēma kompensāciju par zemēm. Kā tiesa, pārskatot šo spriedumu daļā par mantas konfiskāciju, spēs izvērtēt samērīgumu? Bet tas jau ir tiesneša smagais pienākums. Nav kritēriju, kā to vērtēt, bet tiesnesim ar to būs jātiek galā. Viņam būs jāizsver. Tādēļ jau Temīdai ir šie svaru kausi. Tiesnesim jāizsver, vai pārkāpuma smagums atbilst piemērotam sodam ‒ četri gadi brīvības atņemšana plus mantas konfiskācija.

Kā jau būsit ievērojuši, portālā Puaro.lv ir sadaļa “WHO IS WHO”, kur esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!

Avots: nra.lv