Ar ko Swedbank atšķiras no ātro kredītu biznesmeņiem?

Monētas pat ar vismazāko nominālu ir likumīgs maksāšanas līdzeklis Eiropas Savienībā. Ņemot to vērā, iedzīvotāji pamatoti sagaida, ka monētas tiks pieņemtas veikalos, savstarpējos norēķinos un jā, pat bankās.

Cilvēki droši vien būtu ļoti izbrīnīti un sašutuši, ja veikalā vai restorānā viņiem pateiktu – jā, ziniet, mēs, protams, pieņemam monētas, bet mums ar tām ir tik neērti ņemties, ka, ja jūs vēlaties maksāt ar monētām, tad jāmaksā divreiz  vairāk. Neviens kafejnīcas vai maza veikaliņa īpašnieks neatļaujas sūdzēties par to, ka monētas ir jāskaita, ka tās sver daudz, ir grūtāk transportējamas un tamlīdzīgi. Neviens neuzdrošinās uzlikt komisiju par to, ka klients norēķinās ar monētām.

Taču ir vismaz viens komersants valstī, kurš atšķiras no citiem komersantiem. Swedbank par monētu ieskaitīšanu sava klienta kontā mēdz prasīt komisijas maksu, sākot ar 0% beidzot ar 66%. Slavenajā gadījumā pat vienam un tam pašam klientam vispirms ir iekasēta 66% komisija, taču pēc neliela publiska nesmukuma uzreiz atzīts, ka var arī nelikt vispār nekādu komisiju.

66% komisija ir ļoti liela, faktiski tāda, kuras mērķis ir atbaidīt klientu no šī pakalpojuma, varētu pat teikt, tāda, kuras mērķis ir apzināti traucēt likumīgu maksāšanas līdzekļu apriti valsts finanšu sistēmā.

2015.gadā Latvijas parlaments tērēja ļoti daudz laika un enerģijas, lai ierobežotu ātro kredītu industriju. Pieņemto grozījumu mērķis bija ierobežot šo komersantu tiesības uzlikt neierobežotu komisiju par saviem pakalpojumiem. Likumdevējs lēma, ka neskatoties uz visiem brīvā tirgus principiem, sabiedrības interesēs ir ierobežot atsevišķu komersantu neierobežotās iespējas iedzīvoties.

Te būtu jājautā, vai tiešām 66% komisija par monētu saskaitīšanu bankā ir adekvāta, un vai šāda likumīgu maksājumu līdzekļu aprites traucēšana patiešām ir sabiedrības interesēs?

Vai Patērētāju tiesību aizsardzības centram, kas bija tik aktīvs ātro kredītu ierobežošanas jautājumā, šeit vispār nekas nav sakāms?

Protams, šie jautājumi ir retoriski – ņemot vērā banku grandiozo lobiju Latvijas politiskajā sistēmā, nedz šajā, nedz kādā citā gadījumā politiķi un ierēdņi nespers ne vismazāko solīti, lai ierobežotu banku alkatību un neadekvāto peļņu no bezriska operācijām. Taču māmiņai, no kuras banka iekasēja šo neadekvāto komisiju, bija pilnīga taisnība, kad viņa savu sašutumu vērsa ne tikai pret konkrēto komersantu, bet arī pret valsti, jo valsts uzdevums ir regulēt komersantu darbību un aizstāvēt patērētāju intereses gadījumos, kad komersantu biznesa prakses nav sabiedrības interesēs. Gan ātro kredītu industrijas gadījumā pagājušā gadā, gan virknē citu gadījumu parlaments to arī ir skaidri apliecinājis, tāpēc visiem tiem interneta pēkšņajiem libertiāņiem, kuri metās nosodīt māmiņu un skaidrot viņai kaut kādas ābeces brīvā tirgus patiesības, iespējams, tomēr jaunā gadā vajadzētu veltīt nedaudz lielāku laiku savai izglītībai.

Par šo tēmu lasiet arī “Swedbank atņem bērnam Ziemassvētkos 66% no viņa sakrātās naudiņas” un  “Kāpēc Swedbank dažas māmiņas ir vērtīgākas par citām“.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!