Vai Latvijā viss kļūst tikai sliktāk?

sociālā joma

MĀRTIŅŠ APINIS, Neatkarīgā

Iepriekš notikusī iedzīvotāju maku iztukšošanās augstās inflācijas ietekmē, kam tagad vēl pievienojusies ekonomiskā lejupslīde, kā arī ziņas par to, ka mūsu valsts iedzīvotāju skaits samazinās, nerada priecīgu noskaņojumu un varbūt kādam pat liek apšaubīt Latvijas attīstības perspektīvas un valsts kā tādas saglabāšanos arī turpmāk.

Vai tiešām viss ir bezcerīgi, centīsimies noskaidrot, izmantojot dažādus datus.

Uzreiz jāsaka, ka mūsu valstī ir ļoti daudz problēmu un dažādu “ielaistu kaišu”, piemēram, sociālās aprūpes sfērā. Tomēr šajā rakstā lielāka uzmanība veltīta ekonomiskajiem jautājumiem, un no atsevišķiem datiem var izlobīt to, kas notiek ar mūsu valsti, ko par tās nākotnes perspektīvām domā ārvalstu investori, “balsojot” ar savu naudu, kā arī paraudzīties, kā mainās mūsu valsts ekonomikā radītā vērtība, pagaidām uz diemžēl ļoti zemā kopējā algu līmeņa fona.

Vājās vietas

Ja runā par situācijas izmaiņām Latvijā kopumā, tad no valsts attīstības ilgtspējas un iedzīvotāju dzīves līmeņa viedokļa mums ir divi ļoti aktuāli vājie punkti. Pirmā ir ļoti sliktā demogrāfija, savukārt otrā ir jautājumi, kas saistīti ar sociāli mazāk aizsargāto iedzīvotāju, galvenokārt jau pensionāru, pirktspēju.

Sliktā ziņa ir tā, ka pensiju indeksācija nav atbilstoša pensionāru patēriņa grozam. Lai saglabātu pensionāru pirktspēju, neder pensiju indeksācija saskaņā ar kopējā patēriņa cenu indeksa izmaiņām valstī. Uzsvars būtu jāliek uz tādām patēriņa grupām kā pārtika, komunālie pakalpojumi un medikamenti.

Cita starpā dati par iedzīvotāju grupu patēriņu ir pieejami arī Centrālajā statistikas pārvaldē, un pensiju indeksāciju būtu iespējams pietuvināt tiem, ja vien valsts to patiešām gribētu. Jāpiebilst, ka pensionāru materiālā situācija var visai radikāli atšķirties. Ja šobrīd cilvēkam, aizejot pensijā, tomēr ir iespēja padomāt ne tikai par pliku izdzīvošanu, bet arī par kādiem hobijiem, tad tiem, kas pensionējās pirms gadiem piecpadsmit, šādas iespējas ir ievērojami retāk.

Savukārt demogrāfijas ziņā mūsu valsts plīst pa visām vīlēm – gan tāpēc, ka mums vairāk iedzīvotāju nomirst nekā piedzimst, gan arī migrācijas dēļ.

Par pirmo ir runāts daudz, taču nekādi reāli risinājumi nav atrasti. Fakts, ko vēl var piebilst, ka, raugoties no savas finansiālās ilgtermiņa labklājības viedokļa, bērnu kopšanas atvaļinājumā aizgājušais ir arī finansiāls zaudētājs, gan no darba tirgus, gan no nākotnē sagaidāmās pensijas viedokļa, kas likumsakarīgi nestimulē dzimstību.

Tā vai citādi iedzīvotāju dabiskais pieaugums pēdējos gados ir rakstāms padsmit tūkstošos, tikai ar mīnusa zīmi.

Piemēram, pērn uz dzimstības/mirstības rēķina iedzīvotāju skaits Latvijā samazinājās par nepilniem 14,8 tūkstošiem, bet gadu iepriekš, laikam kovida dēļ, kritums bija vairāk par 17 tūkstošiem, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Arī ar migrāciju viss nesokas tik labi, kā varētu cerēt. Pērn uz migrācijas rēķina iedzīvotāju skaits Latvijā pieaudzis vairāk nekā par 22 tūkstošiem, taču tas faktiski ir bijis uz Ukrainas kara bēgļu rēķina, kamēr iepriekšējie valsts piederīgie – pilsoņi un nepilsoņi – no tās ir vairāk izbraukuši nekā iebraukuši. Piemēram, no valsts izbraukušo pilsoņu skaits pērngad apmēram par trim tūkstošiem apsteidza iebraukušo skaitu, bet nepilsoņiem tādu bija ap trim simtiem.

Iemesls, kādēļ tā ir noticis, droši vien diezgan lielā mērā ir saistīts ar nekvalitatīvo reģionālo politiku. Tā vietā, lai būvētu ceļus un tādējādi bruģētu investīciju ceļu uz reģioniem, Latvijas valdības izvēlējās padarīt mazāk raibu novadu karti, veicot ļoti apšaubāmas kvalitātes teritoriālo reformu.

Reālais rezultāts ir nomaļu kļūšana par vēl lielākām nomalēm. Tādu vitālu nepieciešamību kā medicīnas un izglītības aizvien grūtāka pieejamība attālākos reģionos, kur par pēdējo sevišķi cītīgi rūpējas arī pašreizējā izglītības ministre, būtībā “izspiež” iedzīvotājus no pilsētām attālākām vietām. Var teikt, ka dzīve laukos kļūst par aizvien lielāku greznību un tādu atļauties kļūst aizvien grūtāk.

Tā kā novadu centros nereti darba trūkst arī vietējiem, rodas labvēlīgi apstākļi tam, lai aizbraukšana no valsts turpinātos. Līdz ar to varbūtējie ieguvumi no novadu reformas pārvēršas zaudējumos, jo samazinās arī nodokļu maksātāju skaits.

Esam drošībā, vismaz pagaidām

Aplūkojot Latvijas sociālekonomiskās attīstības perspektīvas, vērā ņemams ir fakts, ka pretēji valsts iedzīvotājiem nauda mūsu valstī vairāk ieplūst, nevis no tās aizplūst. Nav apstiprinājušās bažas arī par to, ka Krievijas iebrukums Ukrainā izvērsis masveida investīciju bēgšanu. Patiesībā no ārvalstīm ienākošās naudas masas atlikums aizvien pieaug. Šajā gadījumā pat nav runa par ES fondiem, kuru realizācija atkarīga no tempiem, kādā ministru kabinets saraksta noteikumus un atrodas pretendenti, kas vēlas projektu realizāciju, bet gan par tiešajām ārvalstu investīcijām Latvijas uzņēmumos.

Nevienu ceturksni kopš pagājušā gada sākumā pilna mēroga iebrukuma ārvalstu investīciju apjoms Latvijā nav samazinājies.

Latvijas Bankas dati liecina, ka šā gada trešajā ceturksnī vien ārvalstu tiešajās investīcijās mūsu valsts piesaistījusi ap 700 miljoniem eiro, tādējādi kopējais šo investīciju atlikums veido 24,5 miljardus eiro.

Tikmēr kopš 2022. gada 1. ceturkšņa tās ir palielinājušās par trim miljardiem eiro, bet pēdējo triju gadu laikā turpat par 50%. Te gan zināma loma var būt arī inflācijai, kas ieguldījumus sadārdzinājusi, tomēr jebkurā gadījumā jauna nauda ir nākusi klāt un izmantota ekonomikas stiprināšanai, nevis pametusi Latviju.

Investīciju plūsma arī norāda uz zināmu valsts drošības novērtējumu.

Protams, Latvijas tuvumā Krievijai tiek saskatīti zināmi riski, taču šeit neienāktu daudzu miljonu vērtas investīcijas ceturksnī, ja ārvalstīs pilnā nopietnībā tiktu uzskatīts, ka mūsu valsts tuvākajā laikā ir apdraudēta.

Tādējādi arī attiecībā pret austrumu kaimiņvalsts augsto amatpersonu retoriku nav vērts izturēties ar pārspīlētu nopietnību. Šeit drīzāk var piekrist atsevišķu drošības ekspertu izteikumiem, ka draudi Latvijai ir domāti “iekšējām vajadzībām” un ir “bez jebkādas pievienotās vērtības”.

Par nopelnīto var nopirkt maz, taču vairāk nekā agrāk

Neraugoties uz dažādām negācijām, Latvijas iedzīvotāju radītā vērtība turpina pieaugt. Lai to aplūkotu – nedaudz sausas makroekonomikas informācijas. Šeit zināmu ieskaitu var sniegt valsts ekonomikas apjoms jeb iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju un arī uz vienu strādājošo. Ja aplūkojam datus pēdējā gada griezumā, salīdzinot šā gada trešo ceturksni ar pagājušo un izmantojot salīdzināmo cenu mehānismu (tātad atskaitot inflācijas ietekmi), tad IKP uz vienu iedzīvotāju ir pat nedaudz pieaudzis – no 3956 uz 3963 eiro.

Te gan gandrīz nav par ko priecāties, jo, kā zināms, iedzīvotāju mūsu valstī kļūst mazāk.

Objektīvāku ainu par radīto vērtību varētu iegūt, salīdzināmajās cenās aplūkojot IKP uz vienu strādājošo. Šajā gadījumā vērtība uz vienu dalībnieku ir kritusies no 8433 līdz 8395 eiro jeb apmēram par pusprocentu. Tomēr, ja ir vēlme iegūt objektīvāku ainu par to, kā mainās ekonomikas vērtība uz vienu strādājošo, ir jāaplūko vismaz vidēja termiņa laika posms, piemēram, pieci gadi.

Pret 2018. gada trešo ceturksni, rēķinot salīdzināmajās cenās, IKP uz vienu strādājošo ir pieaudzis par 8,5%.

Ja ņem vērā kovida laika sarežģījumus un Krievijas iebrukumu Ukrainā, tad diezin vai viennozīmīgi var teikt, ka šāda izaugsme ir slikta. Labā ziņa ir tā, ka algas un pirktspēja tomēr aug straujāk.

Kopš 2018. gada trešā ceturkšņa atbilstošam šā gada laika nogrieznim vidējā neto darba samaksa Latvijā ir pieaugusi par 51,3%, savukārt “uz rokas” saņemtā mediānas alga (kas raksturo tipveida strādājošā situāciju) – par 61,8%.

Dzīves dārdzība šo piecu gadu laikā pieauga apmēram par 35%, tādējādi par “nosacīto algu” var nopirkt vairāk. Taču ar to labās ziņas beidzas, jo saņemtais algas apmērs uz rokas abos gadījumos šķiet pašreizējai dzīves dārdzībai stipri vien neatbilstošs, jo strādājošais par vidējo algu valstī mēnesī “uz rokas” saņem 1126 eiro, bet mediānas darba samaksas saņēmējam ir jāsamierinās vien ar 932 eiro.

Tādējādi var teikt, ka strādājošais kopumā var nopirkt vairāk nekā pirms pieciem gadiem, taču aizvien ir ļoti nabadzīgs. Kopumā analizējot ekonomisko situāciju, var teikt, ka progress ir, taču iepriekšējā bedre labklājības jomā ir bijusi pārāk dziļa, lai straujos tempos pietuvotos Rietumu labklājībai.

Tādējādi mūsu tuvāko gadu nākotne labklājības ziņā ir līdzās tādām valstīm kā Polija, Slovākija vai Grieķija un veiksmes gadījumā izraušanās līdz Portugāles līmenim.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!

Populārākie raksti


Jūs varētu interesēt


Subscribe
Paziņot par
guest

11 Comments
jaunākie
vecākie populārākie
Inline Feedbacks
View all comments
fakts
fakts
11 mēnešus atpakaļ

vien,ka vienīgais ārsts starp rakstniekiem un rakstnieks starp ārstiem sācis dragāt rakstus par ekonomiku un veidot pensiju sertifikācijas politiku,liecina par jaunu komunikācijas pasniegumu no ZZS,jo aprakstītās tēmas pārstāv hamilionu grupējums ZZS.Te gan būtu jāizdala konsekvences,jo sociālo politiku neveido P.Apīnis,bet to nosaka Eiropas sociālā harta,kura attiecas arī uz LV.

zudusī paaudze
zudusī paaudze
11 mēnešus atpakaļ

Šodienas zemo dzimstību nodrošināja 2009. gada krīze. Latvijā nav sieviešu ar ko veidot ģimeni. Pēc 2009. gada pilnīgi visas manas pamatskolas klasesbiedrenes emigrēja uz ārzemēm, un tur apprecējušās. Jauniešiem šeit nebija darba. Pat vecie kam bija darbs bija priecīgi ja netika atlaisti. Šodien tie jaunieši būtu jaunās ģimenes (30gadnieki). Pats zinu darbadevējus, lielo eksportējošo uzņēmumu vadītājus, kas publiski tēlo patriotus, runā par to kā vajag mācīties, kā vajag uzlabot izglītību, kā vajag mācīties fiziku, bet saviem darbiniekiem maksāt negrib. Viņam atnāk studenti, ieguvuši diplomu, un pats galvenais ko pats redzēju, to ko neparāda diploms, ka daudzi bija talantīgi, centīgi, čakli.… lasīt vēl »

Elementāri
Elementāri
11 mēnešus atpakaļ

Viss gan nepaliek sliktāk. Samazinoties iedzīvotāju skaitam, samazinās arī ietekme uz vidi. Mežā paliek vairāk dzīvnieku. Bebri ir jau sākuši pārcelties uz Rīgu. Mežacūkas regulāri atnāk apskatīties uz Rīgu, vai cilvēki vēl nav aizvākušies. Tā, ka viss kārtībā. Ekonomiskajā forumā Švābs klapēs Rinkeviču pa plecu un apsveiks ar panākumiem. Latvijas piemēru liks citiem priekšā. Kādai šaurai cilvēku grupai Latvijā viss notiek tikai labāk.

Jefiņš
Jefiņš
11 mēnešus atpakaļ
Reply to  Elementāri

Pilnai laimei vēl trūkst JV, ZZS un vēl virknes partiju emigrēšana uz kautkurciturieni paņemot līdzi ierēdņu korpusu.

Ratā
Ratā
11 mēnešus atpakaļ

Nē tacū– ir jau gandrīz panākta stabilizācija tikai nedaudz atpaliekot no Rumānijas. Noteikti varam vēl aizņemties, lai nostiprinātu padomju varu un nomenklatūru un pats galvenais – celt aldas vadoņiem, ierēdniem un visiem īpaši labiem čļeniem lai tās sieviešu tiesības būtu ievērotas

Ekonomiks
Ekonomiks
11 mēnešus atpakaļ

Latvijā šogad IKP ir mīnusos , Krievijā ( ar visām sankcijām ) IKP ir + 3,5 %

Derdz
Derdz
11 mēnešus atpakaļ

To sauc par procesu latvietis beidzot brīvība un viss notiek kā aizgreizaja spogulija

Dindālz
Dindālz
11 mēnešus atpakaļ

Viss kārtībā! Latvieši tā gribēja! To pierāda visu iepriekšējo vēlēšanu rezultāti.

Gada glezna
Gada glezna
11 mēnešus atpakaļ

Kā tur bija tai dziesmiņā – viss kārtībā, ak, cienījamā kundze! Šis idiotisms ar investoriem ir nenormāli izplatīts pat “ekspertu” vidē. Ne katrs investors ir vajadzīgs. Daudzos gad;ijumos investors ir bubulis ar kuru vajadzētu baidīt bērnus.

Jefiņš
Jefiņš
11 mēnešus atpakaļ

Vājai dzimstībai tiek pievienota sačakarēta vidējā izglītība un lai kārtīgi samazinātu Latvijas konkurētspēju valsts monopoli – kapitālsabuiedrībām ST un AST ir uzdevums gūt maksimāli iespējamo peļņu. Tautsaimniecības attīstība itkā notiek, bet daudz lēnāk kā vajadzību attīstība un kaimiņu attīstība. Tātad kopumā kļūst sliktāk.

Gada glezna
Gada glezna
11 mēnešus atpakaļ
Reply to  Jefiņš

Viss kārtībā, ak, cienījamā kundze! Nu ķērušies klāt arī augstākās izglītibas graušanai. Ja līdz šim Latvijas universitātēs varēja iegūt samērā pieņemamu izglītību, tad tagad tiešām jābrauc mācīties uz ārzemēm. Tā kā plutokrātija necenšas likvidēt LU pedagoģijas fakultāti, tad vidējā izglītība tikai un vienīgi pasliktināsies. Iedomājieties tikai – ķēkšas (pedagoģijas fakultātes personāls) speciālistu apmēcībai atvēl salīdzinoši maz stundu un vēl paģēr, lai speciālo fakultāšu docētāji neaizrautos ar nopietnām prasībām speciālajos prieksmetos. Figurāli runājot – ķirurgam nav jāprot operēt, bet toties jāzin kompetences žurnālistikas līmenī – jāprot muldēt par politiku, šis tas jāzin par reliģiju, utt.