Swedbank bankrotēs. Vai arī nebankrotēs. To mēs nezinām. Interesanti, kā mēs vispār par to uzzinājām. Piedabūt svētdienas vakarā, ziemas tumsā un spelgoņā cilvēkus doties ielās, lai pacietīgi gaidītu rindās pie bankomātiem – par tādu apziņas manipulācijas spēju jebkura reklāmas aģentūra varētu tikai sapņot. Un tie, kuriem gadījās šīs rindas redzēt dzīvē, noteikti pamanīja – iedzīvotāju kontingents tur bija visplašākais. No krievvalodīgiem pensionāriem līdz latviskiem hipsteriem. Liekas, Swedbank baumas apgāž daudzus pieņēmumus par informācijas izplatību interneta laikmetā. Tas nav Twitter, kur dzimst revolūcijas, tie nav ziņu portāli un pat ne televīzija, kura visos kanālos vienbalsīgi apgalvoja – tās ir tikai baumas, saglabājiet mieru! Kaut kas, kaut kur bija spējis iesēt iedzīvotāju galvās pamatīgu nemieru. Un nebija to darījis ne caur internetu, ne masu saziņas līdzekļiem. Tā noteikti būs interesanta pētījumu tēma – kā dzima un zibens ātrumā aizceļoja baumas par Swedbank bankrotu. Bet pats interesantākais – kurš to izdomāja un kurš no tā nopelnīja.
Jā, bet ir vēl pāris lietas, kuras būtu interesants pētījumu temats. Piemēram, pašas bankas reakcija uz šīm baumām. Domāju, Swedbank strādā daudzi savas nozares profesionāļi un tiešām gudri cilvēki. Tomēr skaidrs, ka viņi nav pulcējušies komunikācijas departamentā. Tas izskatījās kā katastrofāli nepareizas komunikācijas piemērs sabiedrisko attiecību studentu mācību grāmatā. Tātad, jūsu bankai ir zināma problēma – pie bankomātiem milzīgas rindas, klienti steidzas izņemt naudu no saviem kontiem, sociālie tīkli ir pilni ar šo baumu apspriešanu, tā ir pirmā ziņa TV vakara raidījumos, kļuvis zināms, ka šai lietai pievērsusies Drošības policija – ko jūs darāt? Swedbank atbild šādi: Paziņojam, ka viss ir kārtībā un visi darbi norisinās kā parasti. Nu, ziniet, neesmu speciālists banku lietās, bet ļoti apšaubu, ka šāda ir bankas ikdiena. Un ja banka man tik acīmredzami melo, tad tiešām jāsāk domāt – tur kaut kas nav kārtībā. Pat Swedbank mājaslapā nebija atrodams ne mazākais skaidrojums par to, kas notiek. Un kāpēc nav vērts par to satraukties.
Runājot par satraukšanos – bankas ir īpaši jutelīgs bizness. Šķiet, neviena cita industrija, izņemot baznīcas un sektas, nav tik ļoti atkarīga no iedzīvotāju ticības kā banka. Ir tikai viens iemesls, kas var likt cilvēkam no brīvas gribas atdot savu skaidro naudu kādam nepazīstamam cilvēkam aiz stiklota lodziņa. Tā ir ticība, ka viņš to naudu dabūs atpakaļ. Ja ticība kaut drusku sašķobās, ar banku ir cauri. Reālajam finansiālajam stāvoklim taču nav nekādas nozīmes! Ja cilvēki – kaut nepamatotu baumu dēļ – zaudē ticību un ņem ārā naudu, tad vienīgais veids, kā banku saglābt, ir uzlikt ierobežojumus. Un absurdā, bet gluži loģiskā veidā tas nozīmē – gudrākie izrādīsies tie, kuri savu naudu būs laikus izņēmuši.
Vienīgais risinājums ir nomierināt cilvēkus. Vai nu paglābjot banku no pamatīgām grūtībām, un ļaujot strādāt normālā režīmā. Vai netaisot lieku paniku līdz oficiālajam paziņojumam par bankas bankrotu. Vienīgais, kurš ar to nodarbojās, bija LTV ziņu dienests. Panorāmas vadītājs Arnis Krauze kopā ar FKTK priekšsēdētāja vietnieku dažādos veidos uzsvēra – nekādu problēmu nav. FKTK priekšnieks pat gāja tik tālu, ka nosauca šo baumu izplatītājus par “garīgi nelīdzsvarotiem”. Viss jau būtu labi, ja vien šī pati iestāde pirms dažām nedēļām nebūtu palaidusi garām vienas citas bankas bankrotu. Bet kopumā sižets bija pārliecinošs. Nekādu skaidrību par notiekošo mēs gan neguvām. Bet kopējā noskaņa un daudz reižu atkārtotais – ar banku viss ir kārtībā – darīja savu. Tieši pateicoties Arnim Krauzem, Swedbank klienti nakti uz pirmdienu varēja pārlaist mierīgi. Un ja banka nebankrotēs, tad šī taktika būs sevi pilnībā attaisnojusi.
Interesanti, ka nācijas mierinātāja un finansiālās stabilitātes garanta loma šobrīd ir žurnālistam. Nevis, teiksim, finanšu ministram vai premjeram. No viņiem gan mēs svētdien neko nedzirdējām. Un varbūt labi, ka tā. Ņemot vērā, ka mūsu finanšu ministrs arī dažas dienas pirms Krājbankas bankrota uzskatīja – ar šo banku viss ir kārtībā, un nekādām baumām nav pamata. Bet pēc tam paskaidroja: katram pašam jādomā, kurā bankā turēt savu naudu. Un ja uzticējies “nepareizajai” bankai – žēl, bet pats vainīgs. Iedzīvotāju rindas pie bankomātiem ir kā tieša reakcija uz šādu attieksmi. Vispirms jau tā ir ticības krīze. Ar finansiālo tai maz sakara.
Un arī baumām, visticamāk, nav nekāda pamata.
Lai arī – frāze “tās ir tikai baumas” figurēja pirms visu iepriekšējo banku bankrotiem. Vēl neviena banka pie mums nav nogrimusi ar skaļiem brīdinājuma saucieniem un aicinājumiem glābt, kas glābjams.
Bet tās jau tikai tādas spekulācijas. Vienīgais, ko mēs varam zināt pavisam droši – Swedbank vai nu bankrotēs, vai arī nē.
Autors: Nils Sakss