Saeimas deputāta kandidāts Reinis Znotiņš par Latvijas plusiem

Dace Kokorēviča, LA.lv

“Ņemsim jaunlatviešus par piemēru un strādāsim kopā, lai padarītu Latviju sev apkārt labāku!” aicina viens no biedrības “Ar pasaules pieredzi Latvijā” dibinātājiem Reinis Znotiņš rakstā “21. gadsimta jaunlatvieši”. Reinis ir arī viens no uzņēmuma “Your Move” dibinātājiem un Baltijas – Amerikas Brīvības fonda absolventu biedrības prezidents. Negadās bieži sastapt 25 gadus vecu cilvēku, kurš vedina atcerēties jaunlatviešu pieredzi, uzsver, ka svarīgi domāt par Latvijas izaugsmi un domāt plašāk. Tāpēc sarunu ar Reini sāku tieši ar to.

Minēšu: jums bija izcila vēstures vai literatūras skolotāja.

R. Znotiņš: Mācījos Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā, kur bija laba vēstures skolotāja. Paralēles, ko varam vilkt ar jaunlatviešiem, ir acīm redzamas, un jaunlatviešu idejas bija pirmais, kas nāca prātā, domājot par biedrību “Ar pasaules pieredzi Latvijā”.

Mēs arī esam tāda cilvēku grupa, kas padzīvojuši ārzemēs, tur kaut ko iemācījušies un mēģinām izmantot zināšanas šeit. Ir labi, ka notiek šī apmaiņa – cilvēki aizbrauc, pamācās un atgriežas atpakaļ.

Kādu pieredzi esat ieguvis?

Absolvēju Rīgas Juridisko augstskolu, kur mācības notiek angļu valodā un kur daļa priekšmetu saistīti ar jurisprudenci un daļa ar biznesu. Esmu arī studējis neilgu laiku Nīderlandē. Arvien domāju, ka nākotnē dibināšu savu uzņēmumu. Pieteicos Baltijas– Amerikas Brīvības fonda stipendijai, kas piedāvā universitāšu beidzējiem braukt uz Ameriku vai nu pabeigt maģistra programmu, vai profesionāli pastrādāt, iegūt pieredzi. Vēlējos saprast, kā bizness “strādā” Amerikā un kā tur attīstās jaunuzņēmumi, it sevišķi tehnoloģiju jomā, un kā piesaistīt investīcijas, lai pēc tam atgrieztos Latvijā un izveidotu savu kompāniju. ASV bija iespēja vadīt jaunuzņēmumu pasākumus 40 – 50 amerikāņiem. Jo pamatīgāk cilvēku izceļ no viņa komforta zonas, jo ātrāk viņš mācās. Strādāju kompānijā “Tech­stars”, kas palīdz jaunuzņēmumiem attīstīties 40 pasaules vietās. Dzīvoju Sietlā – pilsētā, kur veidojušās tādas milzīgas kompānijas kā “Microsoft”, “Amazon”, “Starbucks”, “Boeing”. Sietlā apgrozās ļoti daudz talantu. Bija interesanti iepazīties ar to, kā šie cilvēki domā.

Sietlā satiku daudz latviešu, jo aktīvajā latviešu sabiedrībā vien sastopami ap pieciem simtiem cilvēku.

Kā jūs raksturotu – kā domā talanti?

Talantīgie cilvēki ir atvērti dažādām iespējam, vairāk gatavi riskēt un ļoti daudz strādā, lai sasniegtu mērķus. No viņiem varam mācīties komunikabilitāti un to, kā sevi pasniegt. Domāju, ka to vajadzētu mācīt arī Latvijā jau no bērna kājas. Tā ir viena no lielākajām atšķirībām – amerikāņi prot sevi izcili parādīt jebkurā situācijā. Biznesā tas ir ļoti svarīgi – gan mēģinot pārdot produktu, gan piesaistot investīcijas. Arī darba intervijā šī prasme ietekmē novērtējumu. Man ir jaunāks brālis, un tagad, kā esmu no viņa dzirdējis, skolēniem māca, kā sevi prezentēt, bet savulaik mums tā bija ļoti maz.

Sietlā sastapu latviešus, kas bija ieradušies Amerikā pirms pieciem gadiem. Viņi nodibināja savu jaunuzņēmumu “Anatomi next”. Palīdzēju tikt vienā no programmām, lai attīstītos un izglītotos. “Anatomi next” darbība notika gan Amerikā, gan Latvijā. Šis uzņēmums medicīnas studentu vajadzībām “būvē” trīsdimensionālu digitālu “cilvēku”. Atgriezies Latvijā, darbojos šajā uzņēmumā, piesaistīju investīcijas.

Nevalstiskā organizācija “Ar pasaules pieredzi Latvijā” pusotra gada laikā ir stipri augusi. Ļoti daudzi cilvēki, kuri atgriežas pēc ilgākas prombūtnes, meklē līdzīgi domājošus, un mēs palīdzam atkal iejusties šeit un reizi mēnesī rīkojam pasākumus, kur trīs cilvēki dalās pārdomās par savu pieredzi. Ik reizi dzirdam lieliskus stāstus. Piemēram, cilvēks astoņus gadus nostrādājis “Ap­ple” kompānijā, veidojis veiksmīgu karjeru, taču ļoti gribējis atgriezties Latvijā. Tagad to izdarījis, dzīvo šeit un strādā, un atzīst, ka viņam Latvijā viss ir ar pluszīmi, nav neviena mīnusa.

Nesen “LA” redakcijai piezvanīja cilvēks un stāstīja, ka pirms 18 gadiem devies uz Vāciju, strādājis tur, un arī dēls bijis spiests aizbraukt no Latvijas. Zvanītājs bija ļoti dusmīgi noskaņots gan par reemigrācijas plānu, gan reemigrācijas koordinatoriem – ka esot sazinājies, bet viņam Gulbenes pusē nepiedāvājot ne dzīvesvietu, ne darbu. Taču Vācijā viņš bez speciālās izglītības pat ticis līdz ceha meistara amatam autobūves uzņēmumā.

Ja šis cilvēks sazinātos ar mums, mēs labprāt viņu ieteiktu kā darbinieku kādam spēcīgam ražošanas uzņēmumam. Biedrībai “Ar pasaules pieredzi Latvijā” arvien vairāk prasa dažādus padomus tie, kuri vēlas atgriezties Latvijā. Viņi vēlas zināt, kur atrast labus daba devējus. Bet pēc Tirdzniecības un rūpniecības kameras datiem, 60 – 70 procentiem darba devēju Latvijā šobrīd trūkst darbaspēka, turklāt labi atalgotās darba vietās. Ir statistikas ziņas, ka algas Latvijā ir augušas astoņus gadus pēc kārtas. Laikam Latvija ir viena no retajām valstīm pasaulē, kur eksistē pretēja domāšana – cilvēki domā, ka nav kur strādāt, un darba devēji – ka nav kas strādā.

Pēc Diasporas un migrācijas pētījuma centra vadītājas Intas Mieriņas pētījuma datiem, no izbraukušajiem 370 000 cilvēku aptuveni trešā daļa ir ar augstāko izglītību.

Kopš janvāra darbojas Jāņa Kreiļa un manis izveidotais portāls “Your Move”, kur rodama informācija par darba piedāvājumiem, kas var ieinteresēt reemigrantus. Ir jau pirmie veiksmes stāsti. Daudzi ir interviju procesā. Ir atrasts darbinieks IT uzņēmumam, tāpat uzņēmumam “Kurbads”, “Skonto būvei”. “Kurbads” ir uzņēmums, kas ar smagajām mašīnām ved jaunas automašīnas no Vācijas uz visām Baltijas valstīm un saviem šoferiem maksā pusotru tūkstoti un vairāk “uz rokas”, autovadītājiem ir astoņas nedēļas apmaksāts atvaļinājums un veselības apdrošināšana. Taču darbinieku trūkst. Ieteicām šo vakanci vienam Latvijas valsts piederīgajam, kurš astoņus gadus nostrādājis Francijā un interesējās par iespējām nopelnīt Latvijas transporta nozarē.

Vēlamies ieteikt reemigrantiem uzņēmumus, kas maksā labas algas un piedāvā interesantu, izaicinošu darba vidi. Piemēram, “GroGlass” ražo stiklus ar nanopārklājumu, taču lielākajai sabiedrības daļai ir maz zināms tāpēc, ka 95 procentus produkcijas eksportē.

Pat bez augstākās izglītības, taču ar labām svešvalodas zināšanām var atrast labi apmaksātu darbu. Cilvēki reizēm nenovērtē savas prasmes – valodu prasmes, pieredzi ražošanā u. tml.

Mazāk kvalificētiem darbiniekiem ko piedāvāt gan ir grūtāk.

Situācija Rīgā tomēr atšķiras no citām Latvijas vietām.

Pašreiz jau vidējā alga pārsniedz tūkstoti ne vien Rīgā, bet arī Liepājā un Ventspilī. Mēs mēģinām ne tikai piedāvāt darbus un atgriezt cilvēkus Latvijā, bet arī mainīt domāšanu, akcentējot pozitīvos stāstus. Latvijā attīstās uzņēmumi un ir daudz kas iespējams. Manu draugu un paziņu vidū tie, kas atgriezušies Latvijā, jūtas labi.

Bieži vien no Latvijas aizbraukušajiem trūkst informācijas par to, kas šeit noticis pēdējos gados. Latvijas ekonomikā salīdzinājumā ar 2008. gadu ir par 140 000 mazāk darbinieku, taču ar mazāku darbinieku skaitu spējam saražot lielāku iekšzemes kopproduktu nekā toreiz. Tas nozīmē, ka ikkatrs devis lielāku pienesumu un ekonomika kopumā ir augusi. Ir attīstījušies ļoti daudzi inovatīvi uzņēmumi, kuri lielu daļu eksportē. Cenšamies celt gaismā tieši tādus uzņēmumus.

Pēc Intas Mieriņas pētījuma datiem, ja alga par darbu būtu tūkstotis pēc nodokļu nomaksas, atgriezties Latvijā būtu ar mieru ap 50 procentiem aizbraukušo.

Vai “Your Move” pēc savas iniciatīvas privāti dara to pašu, ko pieci reemigrācijas koordinatori par valsts budžeta naudu?

Jā un nē. Atšķirība no reemigrācijas koordinatoriem ir tāda, ka “Your Move” mērķis – iekārtot cilvēkus labos darbos un “Ar pasaules pieredzi Latvijā” palīdzam viņiem sociāli integrēties atpakaļ Latvijas sabiedrībā. Portālā informējam par sociālajām garantijām, par to, kā reemigrantu ģimenei atrast skolu bērniem, par nodokļu sistēmu Latvijā, jo desmit vai astoņus gadus esot prom no Latvijas, cilvēki daudz ko aizmirsuši vai nodokļu sistēmā ir izmaiņas.

Jums pašam nav bijusi doma censties pēc darba iespējām, piemēram, Amerikā vai citur Eiropā?

Ir jāsaprot, ka mums, skaitliski samērā mazai tautai, ir liela valsts. Mums katram pieder valsts gabaliņš! Tas nepieder valdībai vai politiķiem, bet katram no mums, un tas ir lieliski. Man šķiet, daudzi to nenovērtē.

Citur var nopelnīt lielāku algu. Taču ārzemēs zini, ka tā nav tava valsts. Ir labi padzīvot, pastrādāt citur, iespēju netrūkst. Bet es vienmēr esmu redzējis savu nākotni šeit. Ja ir, ko labu darīt, un ja pelna normālu algu, tad Latvijā var labi dzīvot. Ja jau salīdzina, cik var nopelnīt šeit un, piemēram, Anglijā, tad jārēķina arī izmaksas. Latvijā diezgan labu dzīvokli var noīrēt par 350, 400 eiro mēnesī, bet diviem maniem draugiem Londonā par apmēram 50 kvadrātmetru divistabu dzīvokli kopējās izmaksas bija divarpus tūkstoši eiro.

Ir tādi algu kalkulatori, ar kuriem var sarēķināt – Londonā ir jāpelna 3,5 tūkstoši “uz rokas” mēnesī, lai saglabātu tādu pašu dzīves līmeni kā Rīgā, pelnot 1,5 tūkstošus eiro “uz rokas”.

Šeit nav milzīgu sastrēgumu, ir svaigs gaiss – arī šie plusi jānovērtē.

Pusotrs tūkstotis mēnesī “uz rokas” tomēr ir alga, uz kādu šeit pretendē labi izglītoti un augsti kvalificēti darbinieki.

Viens no “Your Move” mērķiem ir piedāvāt pārkvalifikācijas iespējas.

Ļoti daudziem šķiet, ka padomju laikā Latvijā visu ko ražoja, bet ka tagad no tā visa ir palikušas tikai šprotes. Bet tā nav taisnība. Izpētījām, ka elektropreču ražošana ir pieaugusi par 350 procentiem salīdzinājumā ar PSRS sabrukuma periodu.

Latvijā cilvēki bieži prāto, kā mēs varam būt labāki par igauņiem vai labāki par lietuviešiem. Bet nav jādomā, kā pārspēt citus. Ir jādomā uz priekšu, jākoncentrējas tieši uz tām nišām, kur jau ir panākumi, un jāattīsta tālāk. Tā ir gan IT industrija, gan finanšu industrija, vēl mums ir labi, profesionāli mediķi.

Biedrība “Ar pasaules pieredzi Latvijā” vēlas parādīt, ka vajag darīt, nevis činkstēt.

Mācīties no jaunlatviešiem un domāt plašāk nozīmē redzēt arī sevi valsts attīstības kontekstā?

Domāju, ka mēs pienesam daļu valsts attīstībai. Cilvēkam nav jābūt pie varas, lai kaut ko pienestu, darot to, kas nepieciešams valstij. Svarīgi novērtēt, ka pagājušajā gadā Latvijā atgriezās ap desmit tūkstošiem to, kuri bija ilgāku laiku dzīvojuši ārzemēs. Vēl gan joprojām izbrauc vairāk nekā atgriežas. Ja tā turpināsies, ir tikai divi varianti – vai nu vedam iekšā darbaspēku no trešajām pasaules valstīm, vai atgriežam atpakaļ savējos. Esmu par to, ka atgriežam savējos! Starp reālistisko un optimistisko scenāriju nākotnē būtu iespēja, ka atgriežas vismaz 15 procenti aizbraukušo. Ja varēsim pateikt, ka esam palīdzējuši atvest desmit vai divdesmit tūkstošus atpakaļ uz Latviju, palīdzējuši atrast viņiem darbu, būsim savu artavu ieguldījuši.