Reālais patriotisms, Vanaga sprediķis un Latvijas dienas svinības

Deputātam jāatceras – viņš ir tautas kalps!

Nē, tā nav rindiņa no kādas partijas uzsaukuma pirms pēdējām vēlēšanām. Tie ir vārdi uz plakāta, ar kuriem Latvijas iedzīvotājus izvēlēt savus priekšstāvjus aicina Josifs Staļins. Ieraudzīju to Okupācijas muzejā, ko pēc tradīcijas apmeklēju katru 18.novembri – lieliska prakse, kas palīdz atcerēties lietu ciklisko dabu un to, ka nav nekā jauna uz šīs pasaules. Tam ir ne tikai  satraukumu remdējošs efekts. Tas palīdz uzturēt ironisku izpratni šķietami neizprotamos laikos. Tādos, kuru 93. gadadienu nupat visi kopā atzīmējām.

Piemēram, muzejā var aplūkot ierīci, kuru VDK lietoja sarunu noklausīšanai un ko pēc rekonstrukcijas atrada viesnīcā Rīga. Pie eksponāta tēvs skaidro savam dēlam: Ar šito mašīnu sliktie onkuļi klausījās, ko runā viesnīcas numuriņos. Nu, vai nav lieliska epizode mūsu tautas vēsturē! Sliktie onkuļi gan tagad skaitās labie, un nav vairs onkuļi, bet ir tante, tomēr runāt par radikāli citādu dzīves kārtību arī īsti nevar. Pat uzraksti uz plakātiem, kurus rokās nes kaujinieciski noskaņoti ļaužu pūļi pirms vairāk nekā 60 gadiem, mierīgi varētu pacelties pie Saeimas ēkas kaut šodien – Taisnīgu tiesu tautas asinssūcējiem! Visu varu tautai! Kultūru plašām masām, un līdzīgā garā.

Nedaudz žēl, ka muzejā pārsvarā bija ārvalstnieki. Vēsture var iemācīt vislabākās lietas. Un daudzas problēmas atkristu pašas no sevis, ja ļaudis labāk pārzinātu bijušo. Diez vai ar tādu entuziasmu visi dievinātu vārdu “tiesiskums”, ja atcerētos – tieši tiesiskuma celtniecība pirmajos okupācijas gados bija padomju režīma galvenā propagandas platforma. Kvēlas alkas pēc neierobežota tiesiskuma – to ilustrē tiesnešu un prokuroru cildinošās fotogrāfijas avīzes Pravda pirmajā lapā – ļāva tik ātri izaugt specdienestu un viņu ziņotāju tīklam. Tiesiskuma ieviešana pāri visiem saprāta un pieklājības likumiem radīja situāciju, kurā minēto eksponātu viesnīcā Rīga uztver par sistēmas normu, nevis izņēmumu.

Un diez vai protestantu arhibīskaps Jānis Vanags 18. novembra sprediķī tik ļoti kritizētu kapitālismu un patērētājsabiedrības domāšanu, ja būtu lasījis baznīcas izplatīto paziņojumu pēc 1940. gada Saeimas vēlēšanām. Tur baznīcas vīri sirsnīgi sveic vienkāršās tautas uzvaru un izsaka cerību, ka beidzot tiks iznīcināti visi kapitālisma ļaunumi. Lieki atgādināt, ka pie reizes tika iznīcināta arī pati baznīca. Sistēmās, kur visi cilvēki ir laimīgi, turklāt laimīgi pēc programmas, baznīcai nekad neatrodas vieta. Tieši liberālais kapitālisms ar savu visatļautību ir viens no civilizācijas vēsturē retajiem režīmiem, kurā katrs brīvi drīkst atļauties būt kristietis. Bet Vanags runā par mirušiem kanārijputniņiem un smeldzīgi atceras padomju iekārtu, kurā “ar saviļņojumu pavērām aizliegtās durvis un iegājām baznīcā”. Piekritīsiet, tur ir baisa ironija. Kā redzams no okupācijas muzeja dokumentiem – dažs labs kā iegāja pa tām aizliegtajām durvīm, tā ārā vairāk neiznāca.

Ja savas tautas vēsturi mēs ar 18. novembra kaisli mīlētu arī citos gadalaikos, tad izpaliktu daudzas lielas problēmas. Etniskais saasinājums ir viena no lielākajām – ar parakstu vākšanām un visu pārējo. Galīgi nav labi, ja tik liela tautas daļa – turklāt, gados jaunie un aktīvie – jūtas nepiederīgi un pat naidīgi. Rezultāts ir sabiedrība, kurā viena puse piesprauž sarkanbaltsarkanu lentīti, otra – oranži melnu, un tad viena otru necieš. Tā taču labi zināma patiesība, ka lielas cilvēku grupas iespējams vienot tikai uz trim platformām – asinsradniecības, reliģiska rituāla vai kopīgas mītiskās jeb vēstures izpratnes. Tādēļ nekā tāda nebūtu, ja šejienes skolās bērniem mācītu Latvijas vēsturi. Tas, ka visos neatkarības gados valsts nav ieviesusi pati savu vēsturi kā atsevišķu un obligātu priekšmetu, ir lielāka nolaidība kā visi valdību stulbumi kopā ņemti.  Un taisnība tiem, kuri saka – šo problēmu ir radījuši tikai paši latvieši. Kā arī viņu ievēlētie politiķi, kuriem sabiedrības šķelšanās ir vienīgais eksistences attaisnojums.

Šis 18. novembris noteikti nebija starp krāšņākajiem, bet izcēlās ar jauniem patriotisma jēgas meklējumiem. Definēt pareizo un vienīgo īsto patriotismu mēģināja gan politiķi, gan mediju komentētāji un garīdznieki. Jau minētajā J.Vanaga uzrunā skanēja doma, ka reāls patriotisms neesot  “sevi uzskatīt labāku par citiem un savu tautu pārāku pār citām tautām.” Manuprāt, tieši to patriotisms nozīmē. Protams, tā ir diezgan primitīva dziņa, bet uz primitīvām dziņām pasaule balstās. Nav dzīvnieciskākas dziņas par seksuālo, tomēr tas ir labākais demogrāfiskās krīzes risinājums un ģimenisko vērtību atbalsts. Tāpat arī patriotisms – uzskatīt sevi par labāku nekā citi ir ļoti produktīvi, ja tas liek nemitīgi šo pārākumu apliecināt. Diez vai vāciešiem būtu Vāgners un Gēte, bet mums – Rainis, ja viņi nebūtu uzskatījuši sevi un savu tautu pārākus par citiem. Vienīgi jāpatur prātā, ka tāds pat sentiments ļauj sprēgāt arī krietni mazākiem gariem – kā Raivis Dzintars vai Vladimirs Lindermans.

18. novembra pievakarē, ejot cauri Vērmaņdārzam, nejauši dzirdēju divu krievu puišeļu sarunu. Viens no viņiem uzdeva jautājumu, kurš kārtīgam latvietim izklausītos tikpat šokējošs, kā Gunāra Astras aizstāvības runā minētā remarka “A kto takoj Ojārs Vācietis?”.
Puika prasīja savam draugam: Tu nezini, kas šodien par svētkiem?
Uz ko otrs, ar sašutumu balsī par šādu ignoranci, lepni atbildēja: Севодня же День Латвии!

Liekas, šī saruna gan iezīmē lielāko mūsu sabiedrības problēmu. Gan norāda uz tās risinājumu. Un dod cerību tuvākai nākotnei.

Lai mums visiem priekšā vēl daudzas Latvijas dienas!

Autors: Nils Sakss