Padomnieces memuāri. XII daļa NEPATĪKAMĀ PĒCGARŠA

KATRĪNA IĻJINSKA

Nedēļas otrā puse pagāja daudz interesantāk nekā sākums, atnesot jaunas zināšanas un pārsteigumus. Trešdienā ministram bija ieplānotas astoņas tikšanās, ceturtdienā – arī astoņas. Es nekad nebiju redzējusi, ka viņš, piemēram, ēstu pusdienas. Man savā dienaskārtībā bija viss skaidrs – piedalīties dažās tikšanās kopā ar ministru, piebeigt runu Gulbenei un nodrukāt afišas, izdarot kaut ko, lai tās piektdienas rītā karātos Gulbenē uz afišu stabiem. Bet bija jau trešdiena, laika bija palicis maz.

Sapulču zālē pulcējās ministrijas pārstāvji ar ministru priekšgalā, Datu valsts inspekcija un uzņēmēji, kuri savos risinājumos piedāvā mākslīgajā intelektā balstītus risinājumus – IQVIA, Tet, LMT, DataMed, Tilde, Apply, pieslēdzās arī META pārstāve Vitnija Saldava. Ņemot vērā, ka bija iecerēts veidot mākslīgā intelekta centru, tēma bija “karsta”. MI centra izveidi it kā nekas neapgrūtināja, taču grozies kā gribi, speciāla likuma uzrakstīšana vēl nenozīmē tāda centra darbību praksē. Praksē jau bija gana daudz uzņēmēju, kuri strādāja šajā jomā un jau redzēja trūkumus un apgrūtinājumus. Viens no galvenajiem jautājumiem bija, kā tad izmantot personu datus, lai, vienkāršoti runājot, apmācītu datorus. META, kura tika pozicionēta kā viens no galvenajiem lielajiem partneriem Latvijas mākslīgā intelekta centra attīstībā, bija ieinteresēta panākt, lai Eiropas Savienība ļautu izmantot sociālo tīklu lietotāju datus šajā jomā, taču Eiropas tiesās jau bija vairākas lietas, kurās atklājās, ka globālais spēlētājs izmanto datus negodīgi.

Nesenākais gadījums bija pašās gada beigās, kad atklājās, ka META slepeni trenē tās mākslīgā intelekta rīkus, izmantojot pirātiskas grāmatas no Krievijas e-bibliotēkas LibGen. 

Tad nu trešdienas sanāksme bija veltīta tam lai noskaidrotu, cik tālu šī joma ir tikusi Latvijā. No sarunas izrietēja, ka Eiropas Komisijas darba grupās regulāri tiek skatīti jauni regulējumi un jauni aizliegumi, Datu valsts inspekcija kā vidutājs cenšas atrast vidusceļu un pareizu regulu interpretāciju, ministrs plāno grandiozu šīs jomas attīstību, bet uzņēmēji cenšas visus piezemēt, norādot uz vienkāršām problēmām, ar kurām būtu jāsāk. 

“Mēs esam pārāk piesardzīgi, ir virkne lietu, kas strādā ASV, Ķīnā, bet nestrādā Latvijā. Piemēram, pirms desmit gadiem Biķerniekos tika testētas pašbraucošas mašīnas. Tagad tās ir visur, tikai ne Latvijā. Kaut kas ir nogājis greizi, vajag sabalansēt visas vajadzības,” teica Viktors Valainis. Datu valsts inspekcija (DVI) sacīja, ka jau tagad var izmantot vairāk datu nekā liekas, uz ko Tet pārstāvis norādīja: “Prieks, ka Datu valsts inspekcija tā domā, bet mēs dabūjām sodu un vairs negribam.” Apply pārstāvis aicināja turēties pie zemes un iedalīja divas datu kategorijas: patērētāju kategoriju (piemēram, sociālo tīklu lietotāji) un industriālo. Apply vadītājs Agnis Jakubovičs pastāstīja, ka nereti lai izstrādātu kādu rīku, kas balstās mākslīgajā intelektā, ir jāizpēta un jāpiemēro tik daudz regulu un likumu, ka rīka izstrāde kļūst par ekonomiski nepamatotu. Savukārt, piemēram, slimnīcas vispār baidās ieviest MI risinājumus, jo vienkārši nesaprot šo jomu. Vienlaikus

šobrīd Latvijā desmit veselības iestādes izmanto MI diagnostikā, tomēr dati tiek sūtīti apstrādei uz ārvalstīm, kur process ir vienkāršāks. Tātad, mēs nevaram vienoties, ko drīkst un ko nedrīkst, tāpēc sūtam datus uz ārzemēm, nevis apstrādājam paši. 

Uzņēmēji aktualizēja smilškastes regulējuma nepieciešamību, par kuru runā jau gadiem. “Smilškastes regulējums” ļautu īstenot dažādus pilotprojektus jomā, kura vēl nav noregulēta likumos, lai saprastu, vai inovācija būs tā vērta, lai to īstenotu vēl pirms laišanas tirgū. Tādā ierobežotā vidē varētu arī izgaismot normatīvo aktu trūkumus un saprast problēmjautājumus. Latvijā to sola jau sen, bet kā nav, tā nav. 

Es apvaicājos par “smilškastēm” pirms nākamās sapulces un saņēmu atbildi no valsts sekretāra vietnieka: ir doma, ka ar šo jautājumu varētu nodarboties jaunais mākslīgā intelekta centrs. Tā viņš teica, bet es saklausīju, ka tas nenotiks pārskatāmā nākotnē. Kāpēc tāda skepse? Tāpēc, ka Valaiņa ideja bija piesaistīt spožākos prātus mākslīgā intelekta valdē un/vai padomē, tostarp pārstāvjus no starptautiskām kompānijām un iecelt kādu proaktīvu vadītāju no privātā sektora, tikmēr VARAM, kura ar laiku pieslēdzās šim projektam, izstrādāja savu redzējumu, kur bija paredzēta virkne pārstāvju no valsts puses. Te vajadzēja atrast vidusceļu, bet MI centrs draudēja pārvērsties par kārtējo birokrātisko valsts iestādi. Ja tā, tad es arī neredzu, kādēļ lai kāds enerģisks līderis gribētu tur tērēt savu laiku. Ņemot vērā, ka MI centram bija jāsāk strādāt 1. janvārī, bet šodien ir 8. februāris, likums ir pieņemts, bet viss kaut kā noklusis, tad šķiet, ka man būs bijusi taisnība, un arī “smilškastes regulējumu” mums tuvākajā laikā vēl neredzēt…

Vēlāk es painteresējos par iespējām nodrukāt 20 afišas Gulbenes braucienam tādā kvalitātē, lai tās varētu karināt laukā un tās neizšķīstu lietus vai sniega dēļ. Izrādījās, ka, ja to darītu caur ministriju, tas būtu bijis ar priekšapmaksu, vai arī būtu jāslēdz līgums, vienvārdsakot, dabūt tās gatavas ceturtdienas vakarā nebija iespējams. Turklāt mēs gribējām, lai tās jau piektdienā, dienas pirmajā pusē tiktu izlīmētas Gulbenē un novadā. Nogādāt afišas varēja tikai ar kurjeru, kas būtu dārgi, vai arī caur paziņām. Es piezvanīju “Dimdiņu” īpašniekam, Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektoram Normundam Audzišam, kurš bija mana kontaktpersona “Gulbenes brauciena” projektā. Viņš apliecināja, ka nav nekādu problēmu izkarināt afišas Gulbenē, taču viņš pats nebrauc no Rīgas, tāpēc jāizdomā, kā afišas nogādāt. Pēc neilgām pārdomām un sarunas ar Valteru, tika pieņemts lēmums drukas pakalpojumu uzticēt saviem paziņām, bet afišas es aizvedīšu piektdienas rītā pati, nodošu tās rokās atbildīgajiem un, ņemot vērā, ka piektdienā ministram nebija svarīgu sanāksmju, darba sapulcēm es pieslēgšos attālināti, bet pati došos uz Rēzeknes pusi, kur palikšu savos laukos. 

Ceturtdienā, kad jau iznāca avīze “Dzirkstele”, bet no grāmatvedības vēl nebija nekādu ziņu par rēķina apmaksu, es nolēmu apvaicāties, vai viss kārtībā. Un saņēmu atbildi, ka man ir jāuzraksta “dienesta ziņojums” – papīrs brīvā formā ar pamatojumu, kas tas ir par rēķinu, par ko, un kādēļ vajadzīgs. Sanāk, ja es nepajautātu, tad rēķins tā arī paliktu neizkustējies ministrijas e-pastā. Sākās procesa jautrākā daļa – man vajadzēja uzdot oficiālu uzdevumu valsts sekretāram – apmaksāt rēķinu, ko es kādas pusstundas laikā izdarīju. Manā izpratnē, procesam bija jābūt vienkāršam – ja jau es varu uzdot uzdevumus valsts sekretāram, tad būtu jāpieņem, ka es jau esmu uzņēmusies atbildību par šo rēķinu un kaut kādu nepatikšanu gadījumā ir skaidrs, kurš vainīgs. Turklāt, es taču uzrakstīju arī “dienesta ziņojumu”. Privātā organizācijā es varētu šo rēķinu vienkārši nodot grāmatvedei vai, ja man nebūtu tik augsta pozīcija, tad es varētu to saskaņot ar vadību. Saskaņošana ar valsts sekretāru vēl izklausās loģiska. Taču, kad pēc nedēļas jau pēc pasākuma man piezvanīja no avīzes “Dzirkstele” un pavaicāja, kad tad mēs plānojam apmaksāt rēķinu, bija skaidrs, ka tas ir noklīdis. Es sāku pētīt un ieraudzīju, ka šī viena rēķina apmaksā bija iesaistīti astoņi cilvēki un rēķins joprojām nebija apmaksāts. No mana pirmā e-pasta bija pagājušas desmit dienas. Ministra palīdze piezvanīja kaut kam un pēc apmēram stundas es saņēmu paziņojumu, ka man atkal ir jāieiet nu jau citā sistēmā un vēl jānospiež jauns “gala apstiprinājums”, lai nodotu rēķinu uz apmaksu.

Tātad, viens 280 eiro rēķins desmit dienu laikā ir apgājis astoņus cilvēkus, un galā, lai veiktu apmaksu, tāpat ir vajadzīgs mans apstiprinājums!

Tad jau varēja iztikt ar vienu cilvēku pa vidu. Jāsaka, tas bija negaidīti… Es iedomājos, kādam procesam tad iet cauri tādi darījumi, kur summa ir, teiksim, miljons eiro? Ja ikvienu pat mazāko rēķinu vajag “novīzēt” astoņiem cilvēkiem, un iedomāsimies, cik daudz rēķinu katru dienu varētu būt ministrijai, darbinieki pus dienu nodarbojas ar kaut kādu rēķinu un dokumentu vīzēšanu, lai individuālas atbildības vietā iestātos kolektīvā atbildība? Vai arī kāds cits varētu būt izskaidrojums? Nezinu.

Runa bija gatava – tas mani iepriecināja un apbēdināja vienlaicīgi, jo uzdevums no ministra bija izcelt labos darbus, kas ietekmē ikvienu iedzīvotāju, arī Gulbenē, kā arī parādīt, kā aug valsts ekonomika un ka būs vēl labāk! Problēma bija tikai tāda, ka valsts ekonomika neauga un iekšzemes kopproduktā bija vērojams kritums, nevis pieaugums.

Vai ir iespējams pamatot un argumentēt, ka ekonomika aug, ja tā neaug? Ir iespējams, jā. 

CSP statistikas datos, kādi bija pieejami ministrijā, izdala 46 visdažādākās nozares: pārtikas produktu ražošana, dzērienu ražošana, kokapstrāde, elektrisko iekārtu ražošana, mēbeļu ražošana, gāzes apgāde, ūdens transports, gaisa transports, pasta darbība, izmitināšana, ēdināšanas pakalpojumi, izdevējdarbība, telekomunikācija, juridiskie pakalpojumi, reklāmas un tirgus izpētes pakalpojumi, arhitektūras pakalpojumi, darbaspēka meklēšana, tūrisma operatoru darbība utml. Nozares ir dažādas – kāda ļoti maza, kāda ļoti ietilpīga. Kopējā aina it kā izskatījās labāk nekā pirms gada, bet daudz sliktāk nekā, piemēram, 2022. gadā, kad Krievija iebruka Ukrainā un bija problēmas ar energoresursiem un piegādes ķēdēm. Vaina bija ne tikai tajā, ka ECB bija palielinājuši likmes, lai nobremzētu inflāciju, bet arī reālā Latvijas valdības nespējā – atšķirībā no kaimiņiem, mēs nespējām attīstīt ražošanu un eksportspējīgās nozares. Mēs neprotam pat paņemt ES fondu naudu… tāpēc it kā labāka aina nemaz tik laba nebija. Pieaugums bija pārsvarā nozarēs, kuras nav lielas pašas par sevi, tāpēc, lai pasniegtu kritumu kā izaugsmi, es skaitīju nozaru skaitu, nevis to apjomu. Tad izskatījās pēc izaugsmes.

Attiecīgi, kad Valainis stājās amatā 2023. gadā, no 46 nozarēm pieaugums vispār bija vērojams tikai 13 jomās, no kurām tikai sešos segmentos tas pārsniedza 5%. Burtiski – labi klājās tikai tiem, kas nodarbojas ar tādiem uzņēmējdarbības veidiem, no kuriem cilvēki vienkārši nevar atteikties. Piemēram, iekārtu un ierīču remontētājiem, jo veļasmašīnas un ledusskapjus cilvēki turpināja remontēt, iespējams, ka nevarēja atļauties nopirkt jaunas… vai arī tāpēc, ka bankas nedod kredītus, lai kaut ko iegādātos. 

Vēl labi klājās ēku uzturēšanas darbu veicējiem – par namu uzturēšanu arī nevar atteikties maksāt. Pieaugums bija arī ar tūrismu un ēdināšanu saistītās jomās, taču tas vairs nebija tik liels kā iepriekš minētajiem. Kritumu tolaik piedzīvoja pat mazumtirgotāji! Faktiski tā bija skaidra zīme, ka lielākā daļa iedzīvotāju nevar atļauties neko, izņemot izdzīvošanu.

Savukārt tagad, pēc gada, dati liecināja, ka apjomus izdevās kāpināt vairāk nekā pusē nozaru – 29, turklāt 21 nozarei pieaugums pārsniedza 5%. Izklausās ļoti skaisti un tas nekas, ka pieaugums bija, piemēram, darbaspēka meklēšanā un ainavu arhitektūrā, bet kritums saglabājās, piemēram, elektrisko iekārtu ražošanā, gatavo metālizstrādājumu ražošanā, transportā un citās lielās industrijās. Pie tā arī palikām – brauksim stāstīt gulbeniešiem, cik viss ir skaisti.

Mēs izgājām cauri runai kopā ar kolēģi Valteru un vēl nolēmām, ka no prezentācijas vajag tomēr izņemt zemo īres maksas mājokļu cenu – 6,3 eiro par kvadrātmetru. Mēs labi sapratām, ka tas skaitlis nav nekāda “zemā īres maksa” reģionos. To var uzskatīt par zemu Rīgā un varbūt lielajās pilsētās, bet ne jau Gulbenē. 

Runa, ko es biju uzrakstījusi, bija laba no ministra PR skatpunkta, tā izcēla izdarītos darbus un bija saprotams, kā šie padarītie darbi varētu ietekmēt katru iedzīvotāju personīgi. Bet nepatīkamu pēcgaršu tā tāpat atstāja, jo bija balstīta manipulācijās, turklāt lielu skaitļu un skaistu lozungu esamība pati par sevi vēl neko nenozīmē. Kāda jēga pateikt no skatuves, ka mums ir pieejami daudzi simti miljoni Eiropas Savienības fondu naudas, ja mēs to neprotam paņemt un lietderīgi iztērēt? Kāda jēga, ka ir atvieglota lēmumu pieņemšana māju iedzīvotājiem un nav vairs jāsavāc 50% + 1 balss, lai nosiltinātu daudzdzīvokļu mājas, ja iedzīvotājiem nav naudas, lai uzņemtos šīs kredītsaistības? Kāda jēga solīt mazumtirdzniecības cenu samazināšanu pamata vajadzības produktiem par 20%, ja visiem labi zināms, ka tas nekad nenotiks? Priekš kam stāstīt par jaunu naftas rezervju pārvaldības modeli un teikt, ka katrs iedzīvotājs ilgtermiņā ietaupīs 5 centus par katru degvielas litru, ja vienlaicīgi tiek celta akcīze un degvielas cenas tāpat pieaug?

Nekas nebija samelots, bet liekulības līmenis ministra runā pārsniedza jebkādu veselo saprātu. 

Pēc šīs runas sarakstīšanas bija nepatīkama pēcgarša – it kā es mēģinātu iepārdot kaut ko ne pārāk labu, kādu apšaubāmas kvalitātes preci vai pakalpojumu cilvēkiem, kuri to nav pelnījuši. Tāpēc, lai kāds cits iegūtu labumu. Tas man atsauca atmiņā manu pirmo darba vietu – kazino, kur es pastrādāju salīdzinoši neilgi. Toreiz pusi sava darba laika es tērēju tam, ka gāju uz citu kazino VIP zonām un centos pārvilināt naudīgus klientus, lai viņi nāk spēlēt uz Admirāļu klubu. Principā to sauc par konsumāciju – mēģinājums iesmērēt potenciālajiem klientiem kaut kādu neizdevīgu piedāvājumu, kur galveno labumu gūst kāds cits. Arī toreiz, starp citu, uz manas vizītkartes bija rakstīts “PR vadītāja”. 

Pienāca piektdiena un es izbraucu no Rīgas 5:30, lai ar brokastu pārtraukumu, nokļūtu Gulbenē uz pulksten 9:00 un iedotu rokās 20 afišas domes pārstāvei, kura tālāk afišu izkarināšanai tās nodeva ZZS partijas entuziastiem. Viss bija izrunāts un visi saprata loģiku, kāpēc afišas jāizkarina pirms brīvdienām, nevis pēc tām. Turklāt te jau vairs nebija runa par ierēdņiem vai kaut kādu motivācijas trūkumu – partijas cilvēkiem bija jāizkarina afišas nevis kaut kam, bet pašiem sev – savas partijas vadībai, lai veicinātu viņa iespējas iegūt šai pašai partijai vairāk balsu un iekļūtu koalīcijā konkrētajā novadā. Kāda var būt lielāka motivācija?

Es ar mierīgu sirdi devos tālāk, bet brīvdienās man ienāca prātā tāda doma, ka, iespējams, lai samaksātu tipogrāfijas rēķinu un atskaitītos ministrijai, man vajadzēs kādu pieņemšanas – nodošanas aktu un atskaiti. Tāpēc es izdomāju, ka svētdienā, braucot atpakaļ no Rēzeknes uz Rīgu, es varētu izmest līkumiņu caur Gulbeni un nofotografēt afišas, pie viena paskatīties, kā tās izskatās! 

Svētdien, dienas vidū, iebraucot Gulbenē, mani pārņēma vārdos neaprakstāmas dusmas – nebija izkarināta neviena no afišām. Es safotografēju tukšos afišu stabus un stendus un uzrakstīju Audzišam, kāds tieši ir iemesls un attaisnojums, ka afišas nav izkarinātas?

Viņš izlasīja ziņu, bet neko neatbildēja, savukārt palīdze, kurai acīmredzot bija uzticēts šis smagais darbs, sāka mēģināt izlocīties, sakot, ka viss esot izkarināts un viņa vienkārši nebija iedomājusies nofotografēt. Nu, protams, kurš tad varētu izdomāt, ka kāds no Rīgas brauks pārbaudīt, vai izkarinātas afišas? Var blefot līdz brīdim, kad pienāk bildes ar tukšiem stabiem. 

Pēc dažām stundām es sāku saņemt foto ar izkarinātām afišām, taču kāda jēga no afišām svētdienas pēcpusdienā, kad pilsēta ir tukša? “Acīmredzot tad pašam viss jākontrolē,” noteica Audzišs. Jā, tā sanāk… ja partijas pārstāvji paši priekš sevis nevar tik vienkāršu lietu izdarīt, tad sanāk, ka jākontrolē… vai arī tad vajag uzreiz pateikt, ka mēs neko negribam darīt un lai to suņa asti ceļ kāds cits. 

Oktobra pēdējā nedēļa iesākās kā parasti ar plānošanu, 30. oktobrī Saeimā bija iecerēts skatīt valsts budžetu 2025. gadam 1. lasījumā. Sēde bija nozīmēta uz pulksten 9:00, bet Valaiņa kalendārā uz to pašu laiku bija iezīmēta uzruna “5G Techritory” pasākumā. Tāda pati bija arī premjerministres Evikas Siliņas kalendārā.

“Šo vajag precizēt – ja Siliņa ies, tad es arī iešu. Ja neies, tad nosūtīsim video uzrunu,” pirmdienas sapulcē teica ministrs.

Lai premjere un ekonomikas ministrs varētu piedalīties pasākumā ar uzrunām klātienē, Saeimas sēde, kurā pēc tam līdz naktij skatīja valsts budžetu, tika pārlikta par stundu uz priekšu.

Visi 100 Saeimas deputāti, visi pārējie ministri un žurnālisti – visi var pagaidīt, kamēr Valainis ar Siliņu uzspodrinās spalvas. Pārsteigti bija pat pasākuma organizatori. 

Jums būs interesanti izlasīt:

Padomnieces memuāri. I daļa Kamēr būšu ministrs – nekas nemainīsies – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. II daļa DARBS AR ATTIEKSMI – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. III daļa SANKCIJAS? NEESAM DZIRDĒJUŠI – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. IV daļa JO TĀLĀK MINISTRS, JO MAZĀK JĀSTRĀDĀ – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. V daļa SVILUMA SMAKA – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. VI daļa NEIZMANTOTĀS IESPĒJAS – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. VII daļa PAMAZĀM ZOGAM – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. VIII daļa EJIET DIRST, STRĀDNIEKI! – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. IX daļa “ATSLODZES” DIENAS – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. X daļa EKSKURSIJA UN NOSLĒPUMS – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. XI daļa GULBENES NOSLĒPUMS – Puaro.lv

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!