Padomnieces memuāri. I daļa

Kamēr būšu ministrs – nekas nemainīsies

Bija saulaina augusta sākuma diena, kad ar savu zvanu mani pamodināja ekonomikas ministrs Viktors Valainis. “Kas noticis? Grib bildes no Forbes fotosesijas? Varbūt pdf versiju intervijai? Kāpēc vispār tik agri jāzvana?” padomāju es, noklepojos, lai balss izklausās mundrāka un pacēlu klausuli. 

“Kā iet, ko dari?” viņš vaicāja. Es nedarīju neko – man bija jāpiebeidz žurnāla izdošana, bet naudas nebija necik. Forbes projekts bija pārvērties par bezgalīgām šausmām. Pēc vectēva nāves es joprojām nespēju atgūties un priecēja tikai doma, ka augusta beigās es došos atvaļinājumā, bet jau septembra sākumā sākšu iet uz lekcijām Latvijas Universitātē, lai varētu īstenot savus sapņus. 

“Negribi pastrādāt pie manis par padomnieci komunikācijas jautājumos?” pavaicāja mans skolasbiedrs, bet izklausījās pēc citplanētieša. Mēs vienojāmies satikties “kaut kad nākamnedēļ” un uzreiz pēc sarunas es sāku meklēt iemeslus, kādēļ viņš piedāvāja man šo darbu. Protams, klusībā es jau biju izlēmusi, ka šādu iespēju nevar laist garām ne pie kādiem apstākļiem, tomēr tas joprojām bija dīvains uzaicinājums.

Es esmu žurnāliste – gan pēc izglītības, gan pēc gandrīz visām iepriekšējām darba vietām, gan pēc dabas. Savukārt četru gadu starpposmu, kad es nebiju žurnāliste, es pastrādāju Saeimas “Saskaņas” frakcijā, palīdzēju organizēt Jāņa Urbanoviča vadīto “Baltijas Forumu”, turklāt joprojām esmu šīs nu jau beigtās organizācijas valdē. Pēc tam es sāku veidot žurnālu Forbes un lai Covid laikā parisinātu finansiālās problēmas, izveidoju padomi, kurā bija Māra Martinsona dēls, kā arī korupcijā apsūdzētā igauņu miljonāra Oļega Osinovska brūte Anastasija Udalova. Manam uzņēmumam bija izveidojies paliels nodokļu parāds, tiesa, liela daļa no tā bija soda naudas. Manā žurnālā vairākkārt bija parādījies sankciju sarakstos iekļautais Pjotrs Avens, un visam pa virsu es biju autore rakstam par Aizsardzības ministrijas iepirkumu 220 miljonu apmērā no “Zītari LZ”. Zītari piederēja Rīgas brīvostas pārvaldnieka Anša Zeltiņa brālim Jurim Zeltiņam, kurš pakārās, bet otrs īpašnieks ir advokāts Modris Supe. Toreiz es šo līdzīpašnieku neaprakstīju apzināti, lai nepazaudētu vēl vairākus žurnāla reklāmdevējus, tomēr tas nemaina faktu, ka Modris Supe ir ministra Valaiņa sievas tēvs. 

Pēc visa šī komplekta ministrs ir izdomājis, ka es, tieši šī konkrētā žurnāliste, ir labākā kandidāte padomiem komunikācijas jautājumos. 

Es tā arī neatradu atbildi, kāpēc man ir tā paveicies, tāpēc izdomāju, ka pēc visnotaļ labas intervijas žurnālā un maniem tvītiem par to, ka Valainim ir jādod iespēja, viņš, iespējams, tiešām ir novērtējis manas profesionālās īpašības. Ne visiem dod licenci Forbes izdošanai, tātad kā minimums ar amerikāņiem komunicēt es protu. Jāatzīst, ka mūsu intervijai žurnālā viņš bija sagatavojies – ieceres, par kurām viņš stāstīja, mani patiešām iedvesmoja un, ja ministrs ir nolēmis, ka esmu laba kandidāte, tad tas liecina, ka darbs tiešām notiek un mēs tūliņ taisīsim revolūciju valsts pārvaldē un darīsim visu, kas varētu celt Latvijas iedzīvotāju labklājību. Ar tādu domu es nodzīvoju nedēļu līdz mēs satikāmies “darba intervijai”.

Tā notika operatīvi – es pavadīju ministru no Ekonomikas ministrijas ēkas līdz Ministru kabinetam, un lieta darīta. Viņš man neko nevaicāja, bet es pajautāju, vai varēšu darbu apvienot ar mācībām un izprašņāju, kas man būs jādara. Atbilžu galvenā doma – ministram jābūt redzamam, idejas un darbi jāiznes saulītē. Viss bija skaidrs, vienlaikus paviršība un steiga iekrita acīs. Tas fakts, ka vēl tagad, pēc Jaunā gada, ministrs Latvijas radio intervijā stāsta, ka man bija beidzies pārbaudes laiks, tāpēc mēs vienojāmies izbeigt darba attiecības, to tikai apliecina – nav pat paskatījies darba līgumā, kurā nekāds pārbaudes laiks nav paredzēts. Lai arī mēs bijām skolasbiedri, tas bija pirms teju 20 gadiem un šajā starpposmā mūsu ar ministru ceļi nav krustojušies pilnīgi necik. Pieņemt darbā padomnieku neko pat nepajautājot… teiksim, tā, privātajā sektorā amatam ar 3500 bruto algu (darba devēja izmaksas ir ap 4200 eiro) tas vienkārši nebūtu iespējams. Galvenokārt tādēļ, ka privātajā sektorā uzņēmējs maksā darbiniekiem savu sūrā darbā nopelnīto naudu, nevis kaut kādu abstraktu valsts naudu. Jāpiebilst, ka Ekonomikas ministrijā padomniekiem algas ir vienas no zemākajām, salīdzinot ar citām ministrijām.

Devītajā septembrī, manas mammas 60 gadu jubilejā, bija mana pirmā darba diena. Tā sākās labi un slikti vienlaicīgi. Labi tāpēc, ka bija atnācis uzņēmuma Eastmetal vadītājs ar problēmu, kuru, acīmredzot, ar Valaiņa tiešu iesaisti izdevās vismaz daļēji atrisināt un ilgstoši dīkstāvē esošais uzņēmums atsāka darbu. Slikti tādēļ, ka, lai uzrakstītu šo preses relīzi, es gāju uz mājām, jo ministrija man pirmajā darba dienā nevarēja iedot datoru. 

Jā, 21.gadsimtā pastāv grūtības paņemt iepriekšējā padomnieka lietoto datoru, izveidot lietotājvārdu un iedot to jaunam darbiniekam. Kādēļ, jautāsiet? Birokrātijas dēļ, papīru dēļ. Ja pirmajā darba dienā es to vēl varētu kaut kā saprast, tad otro dienu es nevarēju saprast pilnīgi nekā. Jau pirmajā dienā man tika pateikts, ka dators būs labākajā gadījumā rīt, bet visticamāk – parīt. Otrdienā es paliku mājās, jo vienkārši iet paskatīties uz kolēģiem klātienē nesaskatīju jēgu. Protams, neizdarīju neko, pat neiepazinos ar instrukcijām, jo arī e-pasts man vēl nebija pieejams. Tā pirmās divas darba dienas, kurās es piedalījos vienā 30 minūšu garā tikšanās un iztērēju vēl 20 minūtes, lai mājās uzrakstītu preses relīzi, jums, mīļie nodokļu maksātāji, izmaksāja 432 eiro.

Pirmie iespaidi jau tā vien čukstēja, ka būs grūti, ļoti grūti – virspusēja attieksme, ierēdņu aparāta bremzēšanās… taču atmest visu uzreiz arī negribējās. Es neesmu pieradusi aizmukt pie pirmajām grūtībām un man patiešām gribējās paveikt kaut ko jēdzīgu. Otrās dienas beigās man piezvanīja no ministrijas un pateica, ka dators ir gatavs. “Beidzot,” es nopriecājos un tikai nākamajā dienā uzzināju, ka pāragri.

Pienāca trešdiena, dators tik tiešām bija uz galda un viss strādāja. Pulksten 9:30 jāsākas Cilvēkkapitāla attīstības padomes (CAP) sēdei. Tas ir svarīgs pasākums, nenotiek bieži, varbūt reizi mēnesī, ja izdodas. Sanāk trīs ministri, visi no ZZS – labklājības ministrs Uldis Augulis, izglītības ministre Anda Čakša un ekonomikas ministrs ir drīzāk kā vidutājs. Vēl nāk investoru padome, Latvijas Darba devēju konfederācija, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Nodarbinātības valsts aģentūra, Valsts izglītības attīstības aģentūra, pilns ar iesaistītajām pusēm, ir noteikta darba kārtība un visi mēģina atrast risinājumu vienai būtiskai problēmai – ko darīt, lai atrisinātu cilvēkkapitāla problēmu. Uzņēmēji sūdzas, ka nav, kas strādā, pieaugušie apgūst dažādus kursiņus, ievest darbiniekus ir sarežģīti, visur ir daudz nianšu. Kopumā sapulču zālē atradās ap 40 cilvēku, kuriem visiem bija darba laiks un kāds par to maksāja. 

Darba kārtība nonāca līdz punktam par pieaugušo izglītības modeli. LDDK ierosināja beidzot atrisināt šo jautājumu un pamainīt pieaugušo izglītības pārvaldības modeli. 

Šobrīd situācija ir tāda, ka ar pieaugušo izglītību (kvalifikācijas celšanu, profesiju maiņu, bezdarbnieku apmācību) nodarbojas vairākas institūcijas nesaskaņoti un viņu pienākumi, uzdevumi, funkcijas dublējas. Vairākas institūcijas dara vienu un to pašu. Valsts kontrole bija veikusi revīziju un uzrakstīja ieteikumus, kā pamainīt situāciju un tā rezultātā varētu gadā ietaupīt vismaz 3,6 miljonus eiro. Tas, ko paprasīja LDDK – labot situāciju un ņemt vērā Valsts kontroles ieteikumus, viss, neko vairāk.

Pareizā atbilde no visiem trim ministriem, manuprāt, šajā situācijā, būtu “labi, izdarīsim”. Iedomājieties, cik labi – tavā vietā jau viss ir izdarīts un vajag tikai ieviest to, ko pamatoti iesaka eksperti. Pēc tam var iet uz TV, sist dūri pie krūts un stāstīt, kādi mēs esam malači, ieklausījāmies Valsts kontrolē, ietaupīsim 3,6 miljonus eiro, novērsīsim nejēdzību. Ideāli – tā  šķita man un daudziem klātesošajiem. Bet, nē! 

Pēc 15 minūšu nokaitētām debatēm nevis par pašu potenciālo reformu, bet par to, vai mēs vispār gribam diskutēt par šo darba kārtības jautājumu, Uldis Augulis pateica: “Kamēr es būšu ministrs, viss paliks kā ir!” Zālē uz brīdi iestājās pauze, jāsaka, ka apstulba visi. Ministrs tikko pateica, ka pretēji veselajam saprātam, mēs turpināsim izpļekarēt valsts naudu, kamēr vien viņš būs ministrs. Pilnīgi nekautrējoties, publiski. 

Sanāksme beidzās un es padomāju, ka dienas neveiksmīgākā daļa ir aiz muguras. Ak, kā es maldījos. 

Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja aizgāja rakstīt preses relīzi par to, kā pagāja CAP sēde. Tas aizņēma kādu laiku un bija jāsāk šī preses relīze skaņot. Teikšu atklāti, es vispār nesapratu, kāpēc ministrijas sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājai būtu jāskaņo ar kādu preses relīzes. Ja cilvēks ir profesionāls, strādā Ekonomikas ministrijā daudzus gadus, es automātiski pieņemu, ka viņš spēj uztvert informāciju konkrētajā jomā un pasniegt to pēc iespējas saprotamāk un vienkāršāk, lai saprot maksimāli liela sabiedrības daļa. Sākot skaņot relīzes ar speciālistiem, normālā situācijā tās sabojājas, jo, protams, katram ir viedoklis, kāds grib kaut ko papildināt, cits – noņemt, tas viss paņem laiku, bet mūsdienu dinamiskajā informatīvajā vidē ilga vilcināšanās nav pieļaujama. Turklāt, ir taču pieļaujams kļūdīties – tad var uzņemties atbildību. Viena, divas kļūdas ir pieļaujamas, bet ja kļūdies regulāri – tad jāiet meklēt cits darbs. 

Ja cilvēks vada četru cilvēku komunikācijas nodaļu, tad visticamāk, viņš savā lauciņā kaut ko zina labāk, nekā ministrijas juristi, valsts sekretāra vietnieki utml. Taču tā kā tā bija tikai mana trešā darba diena, es nolēmu nejaukties sistēmā un paskatīties. Turklāt man vēl bija iekrājušies visādi dokumenti parakstīšanai, ar kuriem vēl vajadzēja iepazīties. 

Pa to laiku pats ministrs aprunājās ar dažādiem partijas cilvēkiem, bet nokavēja tikšanos Kultūras ministrijā par filmu nozari. Nu, kā nokavēja – nokavēja tāpēc, ka sajauca laikus, bet ne palīdze, ne biroja vadītāja viņam neatgādināja, un beigās viņš nokavēja tik daudz, ka vispār nebija vairs jēgas iet. Par to filmu nozare bija dusmīga.

E-pastā pienāca preses relīzes pirmā versija. Es to atvēru un sapratu, kāpēc tieši tā ir jāskaņo pa visu ministriju. Divu pilnu lappušu garā teksta virsraksts bija tāds: “Cilvēkkapitāla attīstības padome vienojas par pārvaldības modeli pieaugušo mācībām” un pirmā rindkopa jeb līds šo tēzi apstiprināja. 

Es nobijos. Nesapratu, vai es esmu pilnīgi stulba vai arī kāda cita. Sanāksmē tieši šo jautājumu vispār pat nediskutēja un tieši par pārvaldības modeļa maiņu Augulis pateica, ka nekas nemainīsies. Sākās bezgalīga četru cilvēku gara sarakste par to, kas relīzē nav pareizi… LDDK jau bija paspējuši maigi, bet tomēr “nolīdzināt” ministriju līdz ar zemi šajā jautājumā. Beidzot, pusstundu pēc darba laika beigām, pulksten 17:30 es saņēmu e-pastu no sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas: “Paldies par viedokļiem, ielaboju abus! Ņemot vērā, ka LDDK paziņojums jau tautās, sūtu medijiem šovakar.” Preses relīzes virsraksts bija: “Publiskais finansējums pieaugušo izglītībā jākoncentrē kritiski svarīgajās prasmēs”. Tam nebija nekā kopīga ar sākotnējo.

Diena bija beigusies. Mēs visi zinām, ka sūtīt jebkādu ziņu medijiem pulksten 17:30 ir bezjēdzīgs pasākums. Četri cilvēki, ieskaitot vienu valsts sekretāra vietnieku, ministrijā bija “nostrādājušies”, lai uzražotu vienu pilnīgi bezjēdzīgu divu lappušu preses relīzi un par to visi saņēma gana labas algas. Ministrs neaizgāja satikties ar filmu nozari, jo viņa komanda neizdarīja savu darbu, bet 40 cilvēki iztērēja savu apmaksāto darba laiku, lai paklausītos, kā Augulis neplāno neko mainīt, arī to, ko konstatējusi Valsts kontrole. Mēs neietaupījām 3,6 miljonus eiro, toties iztērējām tūkstošus vienā dienā. Tikai manai algai vien jūs trīs dienās iztērējāt 648 eiro. Es izgāju no ministrijas ēkas, apstājos pieturā un skatījos uz cilvēkiem, kuri brauca mājās – noguruši, un daudzi saņem mēnesī mazāk, nekā mēs izmetām trīs dienās tikai man vienai. Autobusā izlasīju atgādinājumu no universitātes: “Jums ir uzdots mājasdarbs biofizikā.” Tajā priekšmetā, kuru es palaidu garām rīta CAP sēdes dēļ.

Gribējās ierakstīt kaut ko sociālajos tīklos par Auguli un paraudāt. Nedrīkstēja.

KATRĪNA IĻJINSKA

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!