Nesmuki sanāca. Toties ergonomiski

KATRĪNA IĻJINSKA

Pērnā gada pavasarī skandāliņš iezīmējās ap Jelgavas mēra Andra Rāviņa kārtējo apzināto izvēli nomāt piecas Volvo automašīnas par 7000 eiro mēnesī. Eksperti padiskutēja, izvērtēja iepirkuma dokumentāciju un atzina, ka iepirkums nav bijis godīgs, jo ierobežoja konkurenci un bija pielāgots tieši  Volvo automašīnām. Priekšsēdētāja automašīna izmaksā mēnesī 2000 eiro. Pat ne 1100 eiro kā “Rail Baltica” gadījumā, kad Satiksmes ministrija tomēr saņēmās un uzdeva lauzt līgumu, bet 2000 eiro. Interesanti, ka uzņēmums, no kura Jelgava nomā automašīnas ir tas pats SIA “Pilna Servisa Līzings”, no kura auto nomā arī “Eiropas Dzelzceļa līnijas”. Un pēc X lietotāja @nezobis ierakstiem, uzņēmums pieder Ingai un Mārim Salzirņiem. Māris kandidējis 12. Saeimas vēlēšanās no ZZS.

Kas tad notika ar Rāviņa automašīnu gadījumu? Kur tas ir pazudis un kur ir izmeklēšanas Jelgavā? Pastāstīšu. Pēc Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Jurģa Miezaiņa teiktā, šo problēmu risina Brigmanis. Nezinu gan, vai atrisināja, bet no malas izskatās, ka uz rezultātu tiek strādāts ļoti cītīgi. 

Tā bija otrdiena, 1.oktobris – diena, kad ministrs gandrīz nemaz nav ministrijā, jo notiek Ministru kabineta sēdes, tāpēc šķiet, ka darba ir mazāk. Notiek visādas “virtuves sarunas” un diemžēl pārsvarā tās nav ar laimīgām beigām. Dažreiz tās vispār ir pretīgas, kā šoreiz. Tieši tāpēc es labi atceros datumu – “pēcgarša” atnākot mājās bija tik nejauka, ka es apspriedu šo gadījumu ar atsevišķiem radiem un draugiem WhatsAppā.

Miezainis atnāca kā parasti diezgan priecīgā garastāvoklī, un pastāstīja, cik smieklīgi sanāca Rāviņam, kurš esot sūdzējies, ka Konkurences padome vispirms atsūtījusi Jelgavas domei “nevainīgu” pieprasījumu sniegt dokumentus un informāciju, bet pēc tam atsūtījusi niknu vēstuli, ka līgums ar Volvo Jelgavas pašvaldībai ir jāpārtrauc.

“Un kāpēc tad nevar to pārtraukt?” es pavaicāju, jo līgumu, kurš pārkāpj likumu, būtu loģiski pārtraukt, atzīstot kļūdu un dzīvojot tālāk. Mani šis līgums satrauc, jo Jelgava ir mana dzimtā pilsēta, tāpat kā Valainim. Rāviņam gan ne, varbūt tāpēc viņam liekas normāli čakarēt pilsētu, nav jau sava. 

Miezainis paskaidroja, ka pārtraukt līgumu nav variants, jo tādējādi tiktu atzīts, ka tas nav likumīgs un “kādam jāiet cietumā”. Lai arī šajā vietā varētu šķist, ka es te tagad pasakas stāstu un tā nevar būt, diemžēl sadzīve ministrijā ir tieši tik absurda, turklāt kabinetā mēs nebijām divi vien, ir liecinieki. Šāda līmeņa sarunas kļuvušas par normu, no kuras nav pat jābaidās. Var vienkārši ieņirgt, smieklīgi taču.

Doma, ka kļūstu par daļu no šīs sistēmas un vēl palīdzu ar PR jautājumiem, manipulējot ar informāciju un veicinot visu šo ārprātu, mani manāmi satrauca. Bet nekas taču vēl nav noticis, un varbūt Konkurences padome spīdoši izpildīs savu darbu, un es velti satraucos. Nolēmu painteresēties pēc kāda laika. Paskatījos “savā kalendārā”, kas, ņemot vērā darba pienākumus, sakrita ar ministra kalendāru, un bija pilnīgi skaidrs, kad var painteresēties atkal. Divas nedēļas – pietiekami ilgs laiks, lai kaut kas pavirzītos un varētu aptaujāties. Mana izvēle krita uz laiku no 14. līdz 16.oktobrim. Kāpēc tieši tad, vaicāsiet?

Tāpēc, ka šajās dienās ministrs atradās komandējumā Vācijā. Ministra komandējumi parasti sakrīt ar laiku, kad birojā un arī ministrijā daļai darbinieku pēkšņi saslimst bērni, saslimst paši, atgadās kaut kas vai vienkārši tiek izlemts strādāt attālināti, neskatoties uz to, ka tāda prakse ir it kā atcelta. Un es to zinu, tāpēc, ka ministrs jau bija septembrī komandējumā uz ASV, pēc kura es jau viņam biju pateikusi, ka laikā, kad viņš nav uz vietas, vējš svilpo. Bet pateikt un sadzirdēt nav viens un tas pats, tāpēc mana iecere parunāt ar parlamentāro sekretāru bez citām, liekām ausīm, bija pilnīgi droša.

16.oktobrī es atnācu uz darbu agri. Nu, kā agri… tad, kad oficiāli sākas darba laiks, bet ministrijā joprojām ir diezgan maz cilvēku. Pa ceļam iegāju uz stūra esošajā “Narvesen” un nopirku baterijas diktofonam, ja nu noder. Paturēju prātā, ka darba vietā sarunas ierakstīt nedrīkst, izņemot gadījumus, kad var atklāt pretlikumīgu darbību. Apsvēru ierakstīt sarunu telefonā, bet, ņemot vērā visu situāciju kopumā, nodomāju, ka tas tomēr nebūtu pietiekami ciniski. Galu galā man uz galda vēl no priekšgājēja stāvēja pašas ministrijas diktofons.

Viss gāja pēc plāna – ministra birojā neviena nebija, kā jau es to paredzēju. Miezainis atkal atnāca papļāpāt – tad, kad viņam ir garlaicīgi, viņš tā mēdz darīt. 

“Klau, Jurģi, kā beidzās stāsts ar Konkurences padomi un Rāviņa Volvo mašīnām?” es pavaicāju. Viņš paturpināja, ka Brigmanis nodarbojas ar šo lietu. Es biju gana uzstājīga, gribējās uzzināt detaļas. Lai cik ilgi es domāju, man īsti negribējās ticēt, ka Volvo dīleris patiešām dēļ piecu automašīnu nomas ieslīgtu koruptīvos darījumos. Tas nav loģiski – 7000 eiro mēnesī, protams, ir daudz, taču tā nav tāda summa, kuras dēļ kāds pārlieku riskētu, turklāt tas ir uzņēmums, nevis privātpersona. Vai Rāviņš kādam maksātu kukuli par šo? Neizklausās ticami. Bet tas, ka pēc trīs gadiem, kad Jelgavas iedzīvotāji jau būs nomaksājuši lielāko daļu automašīnas vērtības, Rāviņš varēs atkal iet jau iestaigāto taciņu un atkal izpirkt auto pa lēto, – tas gan ir ticami.

Es pajautāju Miezainim, kāpēc Rāviņš nevarētu braukt ar kaut kādu vienkāršāku auto? Kāpēc jābrauc tieši ar Volvo?

“Ko tu gribi lai Rāviņš pasaka? Rāviņam ir “beigta mugura”, bet Volvo ir ergonomiskāks sēdeklis nekā citur. Bet tā taču nedrīkst teikt!” Miezaiņa pacietība, šķiet, sāka izsīkt. 

Tas daudz izskaidro, bet lielu skaidrību joprojām nevieš. Man vajadzēja vēl nedaudz laika – noskaidrot, kā tad apiet likumu un vai kāds sēdēs cietumā.

Izrādījās, ka Latvijā esot divi likumi par šo jomu – Konkurences likums un Publisko iepirkumu likums, taču skaidroja, ka Jelgavas dome atsaucoties uz izņēmumiem, kurus Rāviņš izmanto.  

Bet kuru tad beigās sodīs? Miezainis pieļāva, ka nevienu, jo tīri teorētiski cietumā būtu jāsēž iepirkumu komisijai, ne jau mērs pats nomāja auto un cilvēki taču redz, ko viņi paraksta. Bet, kurš tad vispār skaita tādus civiliedzīvotājus… viens vairāk, viens mazāk.

Interesanti, ka biedrība “Jelgavas attīstībai” šī gada pavasarī bija vērsusies trijās iestādēs: Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, Ģenerālprokuratūrā un Konkurences padomē, norādot ka līdzvērtīgu automašīnu noma tirgū ir pieejama vismaz divreiz lētāk.

Pirmās divas iestādes problēmas nesaskatīja, bet Konkurences padome gan uzsāka pārbaudi, solot biedrību arī informēt par progresu. Bet laikam jau nepaspēja, jo Konkurences padomes vadītājs, kuram īsti nepatīk arī ministra pārtikas cenu ierobežošanas plāns un vēl šādi tādi jautājumi, izdomāja, ka jānomaina darbs. 

Cita starpā, varētu arī būt, ka viena no trim minētajām tiesībsargājošajām iestādēm tomēr ir decembra sākumā viesojusies Jelgavā, tomēr strādājot ministra birojā es to nepārbaudīju. Taču ja nāktu gaismā informācija par to, kurai no pietuvinātajām personām arī acīmredzot jau ir piegriezies, iespējams, tas būtu jauns, atsevišķs temats, par kuru parunāt.

Rezumē. Viens pensionārs ar slimu muguru nolēma par Jelgavas iedzīvotāju naudu iznomāt sev labu auto, jo tam ir ergonomisks sēdeklis. Iznomā no savas partijas biedra, bet cits partijnieks stāsta apkārt, jo tas nav nekas īpašs. Pārmaksā vismaz divreiz, bet kurš tad tādas kapeikas skaita. Korupcija atkal nav atradusies, un arī Ģenerālprokuratūrai jautājumu nav. Likumi nav jāgroza, labojot nejēdzības. Neviens nav vainīgs, visi paliek savās vietās. 

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!