Pagājušā nedēļa daudziem piedāvāja atvērt sevī jaunus talantus un izpausties aizvien krāsainākās formās. Latvijas galvenā eksperte jautājumos par to, kas ir pareizi – Iveta Kažoka, paplašināja savu ekspertīzes loku uz pareizu budžeta stādīšanu, pareizu KNAB sadalīšanu, pareizu Jutas Strīķes stutēšanu pāri visiem veselā saprāta līķiem, kā arī pareizu Twitter portāla dizainu (tās strīpas nekam neder, jāatgriežas pie vecā varianta). Tikmēr Nacionālā apvienība beidzot atklāja ultimāta vilinošo dabu. Gluži kā sešgadniekam, kurš pēkšņi apjautis – atliek tikai piedraudēt nespēlēties, un cik daudzi ceļi paši no sevis paveras smilškastē! – smaids nenozūd no nacionāļu lūpām. Tik ļoti viņu profilam un atbalstītāju lokam atbilst šī metode, ka rodas jautājums – kur viņi bija agrāk? Savukārt, krīze Sīrijā un tuvu klāt pienākušais karš beidzot iepūta svaigu elpu mūsu lokālajos interneta un tvitera sentimentos. Tā bija iespēja katram, kuram vai nu galīgi vai pārsvarā nebija ko darīt, kļūt par ekspertu ārlietās, diplomātijā un humānās intervences teorijās. Spriežot pēc komentāru skaita – arī šajās jomās mēs esam skaitliski maza, bet spējīga tauta.
Tie no mums, kuri ir pietiekami veci, lai atcerētos Afganistānas vai Irākas karu (tātad visi, kas šobrīd ir pārkāpuši cienījamo 14 gadu slieksni), šito visu jau būs redzējuši vismaz divreiz. Kaut kur tālu no mums, parasti tuksnešainā vietā, dzīvo slikts diktators. Viņa tauta saceļas, lai cīnītos par brīvību, demokrātiju un cilvēktiesībām. Sliktais diktators draud pielietot/gandrīz pielieto/faktiski jau ir pielietojis vai vismaz tūliņ, tūliņ pielietos kādu īpašu, nešķīstu masu iznīcināšanas ieroci. Nomirst bērni. Tos parāda televizorā, visās baismīgajās detaļās. Starptautiskā sabiedrība ir šokā un tālākais attiecīgi kā Breaking Bad seriālā – no sākuma baigi interesanti, bet tad uzrodas jaunas filmas, vēl labākas, un līdz galam noskatīties veco ir grūti sevi piespiest (cik no mums vispār ir pasekojuši līdzi, kādā stadijā šobrīd atrodas Afganistāna, par Irāku nemaz nerunājot?). Tik atstrādāts tas scenārijs, ka starptautisko attiecību teorijā tam pat ir savs nosaukums – CNN efekts. Tāda nu ir pasaules kārtība.
Kā uz to reaģēt? Šķiet, diezgan prātīga šoreiz ir mūsu aizsardzības ministra A.Pabrika stoiciskā pamācība: „Latvijai vajadzētu reaģēt samērā atturīgi” jeb, pārtulkojot normālu cilvēku valodā, nedarīt neko. Tieši tāpat, kā mēs neko nedarām, lai risinātu Somālijas, Jemenas, Taizemes dienvidu robežas vai, teiksim, Tamilu tīģeru konfliktus – arī tajos visos iet bojā nevainīgi cilvēki, tostarp bērni, un Dievs zina, tur cilvēkus nogalina mūsu televizoros vēl neredzētos veidos. Varbūt tas skan nedaudz cietsirdīgi, bet visu pasauli diemžēl neizglābs pat amerikāņi. Un mēs varam vien samērā atturīgi vērot, kas tur notiks, un samērā atviegloti nopūsties, ka tie neesam mēs, kam jāpieņem lēmumi. Jo lai kas arī tiktu izlemts – ar intervenci vai bez – ies bojā vēl stipri vairāk cilvēku, pārsvarā nevainīgi, tostarp bērni.
Bet ja nu gadījumā tāda latviska atturība kādam liekas nepieņemama – viņš ir gatavs visu tvitera lenti un katru komentāru sadaļu piegāzt ar gatavību kaut pats tūliņ lidot uz Sīriju un gāzt tās bumbas virsū Asadam –, tad vien dažas nianses diskusijas krāsainībai. Vispirms, ķīmiskie ieroči galīgi nav nekas jauns un pirmais reģistrētais gadījums, šķiet, vēl ir no Trojas kara laikiem – kā noteikti būsit lasījuši Iliādā, pat Ahileju nogalināja ar ķīmiski saindētu bultu. Bet tuvāk mūsu dienām, pēc Otrā pasaules kara ķīmiskos ieročus masveidā pielietojusi gan ASV (bēdīgi slavenais Agent Orange, no kura vēl mūsdienās dzimst bērni ar eksotiskām kroplībām), gan Izraēlas armija vēl tikai pagājušā gadā (baltais fosfors, kas burtiski izdedzina miesu līdz kaulam). Bet runājot par pašu konfliktu – tā vispār ir Rietumu pasaules nelaime, ka joprojām nespēj islāma pasauli tulkot tās terminos. Karš Sīrijā nav nekāda politiskā vai pat ekonomiskā cīņa, bet vispirmām kārtām reliģisks konflikts. Un pirms ļaudis tā īsti nav pat aptvēruši, kas tas islāms tāds ir, kur nu vēl nianses starp sunnītu, šiītu un vēl pāris iekšējiem novirzieniem, jebkādas diskusijas par konflikta būtību ir kā Ivetas Kažokas spriedumi par datordizainu – drusciņ vispārināti. Tādēļ prātīgāk, ja kāds mēģina izaicināt uz Sīrijas diskusiju, atbildēt Arta Pabrika vārdiem: paldies, bet šodien samērā atturēšos.
Taču nav ko meklēt skabargu citu acīs, ja pašmāju politikā iedzīts ne vairs ķīlis, bet nu jau riktīgs baļķis starp koalīcijas partneriem (kaut vārds „partneri” šajā kontekstā drīzāk skan kā ņirgāšanās). Viena lieta ir nacionāļu nupat atrastā taktika – ultimāts. Demokrātijas kontekstā tas ir tikpat filigrāns politiskais paņēmiens kā ķīmiskie ieroči armijas arsenālā. Problēma vien tāda, ka jebkurš ultimāts darbojas tikai vienreiz. Un līdzīgi kā ķīmiskie ieroči, tas atstāj nedzēšamas rētas apziņā. Citiem vārdiem – šitādus gājienus nepiedod un neaizmirst. Ja arī Vienotība norīs šo pazemojumu, tad nacionāļu triumfs var izrādīties ļoti īslaicīgs. Vienotība tomēr ir masīva mašinērija, kas spējīga ilgi atcerēties un sāpīgi atriebt pāridarījumus. Ir taču uzskatāms precedents – Valdis Zatlers un viss, kur Vienotība viņu šobrīd ir novedusi. Nacionāļu gadījumā tādas bērnu spēlītes var beigties ar to, ka pēc nākamajām vēlēšanām viņi nonāks opozīcijā, bet valdību veidos Vienotība ar Zaļajiem zemniekiem un Repšes partiju vai Saskaņas centru, atkarībā no pēdējo rezultātiem.
Kas mums visiem arī būtu labāk. Jo nacionāļi, meklējot galējo risinājumu savam „demogrāfijas jautājumam”, jau tā ne gluži spīdošo politisko diskusiju ved aizvien dziļākā infantilizācijas virzienā. It kā taču puslīdz skaidrs – ar pabalstiem cilvēkus vairoties nepiespiedīsi.
Un galu galā – kas tajās mūsu asinīs tik ārkārtīgi vērtīgs, ka mums dzīvē vairāk citu problēmu nav, kā tikai piespiest latviešus vairoties? Ja reiz esam tik ekskluzīvs etnoss, tad varbūt prātīgāk būtu iekārtot rezervātus un vairot mūs līdzīgi pandām? Visādi citādi – tā tomēr brīva cilvēku izvēle un nemainīgs dabas ritējums: tautas nāk un iet, cilvēki pielāgojas jauniem apstākļiem, viss plūst un mainās, arī valodas, tautības un identitātes, te viņas ir, te to vairs nav. Un ja tauta nevairojas, tad Dievs ar viņu – kādu brīdi mēs bijām, pēc kāda brīža vairs nebūsim, tāda nu ir pasaules kārtība. Tā vietā, lai līdzīgi reliģiskiem ekstrēmistiem piesauktu aizvien tuvākus gadaskaitļus, kad „latviešu tauta izmirs”, jēdzīgāk būtu padomāt, kā labāk nodzīvot savas dzīves tiem, kas vēl nav un arī tuvākajā laikā nekur mirt netaisās.
Par ko runājot – cik gan absurdi ir taisīt visādus ultimātus, lai mestu pakaļ naudu emigrantiem, aicinot viņus repatriēties. Un vienlaikus celt nodokļus, padarot dzīvi grūtāku tiem, kas joprojām dzīvo un strādā šeit uz vietas. Ja reiz ir bijusi kāda vieta un laiks, kad latviešu kultūrai brīvi plaukt savā zemē, tad tas ir šeit un tagad. Bet ja tur nekas nezeļ, tad no tās kazas, runājot tautas folklorā, pienu nesagaidīsi, kaut ar zelta spaini apakšā stāvēsi. Tādēļ uz visu šo demogrāfijas problēmu var mierīgi skatīties samērā atturīgi. Paturot prātā, ka ir tomēr lielākas sāpes pasaulē.
Autors: Nils Sakss