“Tas, manuprāt, ir ļoti interesants fenomens, kas netiek pietiekami novērtēts. Citās valstīs mēdz runāt par dziļo valsti, pie mums to tikai reizēm tā maigi piemin, saucot par valsts pārvaldi. Proti, tas ir tas, ko mēs šajos [krīzes apstākļu] piemēros labi redzam – augstākajā ierēdniecībā ir pietiekami ietekmīga cilvēku grupa, kura ļoti veiksmīgi īsteno savas intereses, ” komentējot norises politikā krīzes apstākļos TV24 raidījumā “Kārtības rullis” teica politisko procesu apskatnieks, rakstnieks Jurģis Liepnieks.
“Ne jau politiķi, ne jau [Ministru] kabinets sanāca un nodomāja – tā, tagad vajadzētu kaut ko piešķirt ģenerāļiem, sekretāriem, ierēdņiem un tā tālāk. Tā jau nebija. Respektīvi, mēs redzam daudzus gadījumus, kur šī ietekmīgā ierēdniecība, es pat teiktu – sabotēja valdības labos nodomus. Nebija jau tā, ka Ministru kabinets sanāca un teica: mēs dosim dīkstāves pabalstus, bet ierakstiet tur – ja viņam ir administratīvais sods, tad viņam nedosim. Un vēl ierakstiet, ja viņam ir tas un tas, tad arī nedosim. Tā jau nebija!
Mēs runājam par valsts pārvaldes augstāko ešelonu, teiksim – valsts sekretāru, valsts sekretāra vietnieku, utt., kas ir pietiekami [augsti stāvošas amatpersonas]. (..) Tie ir cilvēki, kas raksta šos dokumentus. Valdība [tikai] nolemj, pieņem politiskos lēmumus, teiksim – dosim dīkstāves pabalstus. Kam dosim? Tiem, kam apgrozījums krities par 30%. Tālāk ierēdniecība ir tas aparāts, kuriem šie dokumenti, šie normatīvie akti ir jāģenerē, un tad tie [dokumenti] “nāk” uz valdību. Teorētiski, ministriem vajadzētu būt pietiekami kompetentiem, lai izķertu visas šīs “blusas”, kas tur saliktas – visādi pabalsti ierēdņiem, visādas nepamatotas prasības uzņēmējiem, utt. Skaidrs, ka politiķi ne vienmēr ar to tiek galā, maigi izsakoties.
Principā tā nevajadzētu būt. Vajadzētu būt tā, ka valsts aparāts gatavo pietiekami kvalitatīvus dokumentus. Bet tagad tas, ko mēs darām – Ministru kabinets katru nedēļu sanāk un pieņem lēmumus, kas principā ir kļūdu labojums. Labo kļūdas tajā pašā dīkstāves pabalsta [piešķiršanas] mehānismā: jā, nu tas tiešām ir absurds, kā mēs tā [nolēmām], to svītrojam, jā, šis arī ir jālabo – to labojam, utt.
Normāli viņi, protams, par to ir balsojuši un pieņēmuši, bet dabā šos papīrus raksta cilvēki, kas to neizdara pietiekami labi.
Tāpat par šīm, teiksim, piemaksām. Tās [patiesībā] ir piemaksas viņiem [pašiem]. Tās ir piemaksas ne jau ministriem, bet piemaksas [pašiem] ierēdņiem, kuriem nu nabadziņiem tagad jāpastrādā tiešām bija trīs stundas ilgāk un [kādas šausmas!] sestdienā jāatnāk uz darbu. Tātad, vajag pabalstus.”
Tātad šī ir ierēdniecības pelēkā zona?
“Jā, publiski tas tā nav redzams, jo ir jāsaprot, kāda ir normatīvo aktu virzība caur varas gaiteņiem. Ministri ļoti bieži ir upuri tam, ka ministrijās šis [dokumentu izstrādes] aparāts ir it kā autonoms. Tas ir ļoti autonoms, tur ir ļoti pieredzējuši, gudri cilvēki. Un bieži vainots [par trūkumiem lēmumos] tiek ministrs, ” teica Liepnieks.
Visu raidījumu var noskatīties ŠEIT.
Kā jau būsit ievērojuši, portālā Puaro.lv ir sadaļa “WHO IS WHO”, kur esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Ierēdņiem būtu jāuzņemas atbildība arī par kroplo nodokļu sistēmu valstī, kas negarantē visiem strādājošajiem sociālās garantijas. Ierēdņi paši varētu pāriet uz mikrouzņēmuma nodokli, kas savulaik tika popularizēts, kā labākais nodoklis Eiropā. Arī tagad bērnu pabalsti sakrustoti piecās kategorijās un piecos likumos, bet tāpat daļa bērnu ir palikuši bešā, pie sasistās ievārījuma burkas, jo tomēr visi vecāku bērni – bezdarbnieki ar atbalstu 100 eiro mēnesī palikuši bez bērnu pabalsta. Ierēdņiem laikam maksā par izceptiem likumiem un noteikumiem, bet nevis par to kvalitāti.
Ierēdņi ir tie, kuri jebkurā gadījumā saņem savu algu un piemaksas pie tās. Ierēdņi sagatavo ministriem svarīgos dokumentus . Jo reti kurš ministrs ir profesionālis savā jomā. Ierēdņi iesaka kā var apkrāpt valsti, jo labi orientējas likumos. Viss valstī ir atkarīgs no augstākās ierēdniecības. Bez tās nevar iztikt neviena valdība. Augstākā ierēdniecība vada valsti, atkarībā no katra godīguma un kompetences. Ja ministrs nespēj sastrādāties ar savas nozares augstāko ierēdniecību, tā jebkurā brīdī var ministru uztaisīt par muļķi. Tāpēc ministriem vajadzīgi neatkarīgi eksperti, padomnieki un konsultanti. Un savas partijas biedri.
Pirms dažiem mēšiem JL galvenā tēma bija valdības totālā nekompetence. Tagad parādījusies jauna tēma – ierēdņu aparāts esot pārāk ietekmīgs. Interesanti, pasekosim notikumu attīstībai