Latvieši mēdz noskatīties, kā viņus primitīvi apmāna. Tā ar nodokļu maksātāju naudu ir noticis atkal…

ARMANDS PUČE

Viena no latviešu raksturojošām pazīmēm – noskatīties, kā tevi primitīvi apmāna. Turklāt tie, kam tas niķis pirkstu galos, dara visu, lai pats krāpšanas process izskatītos pēc svētkiem. Tā jau saka, ka tautai vajagot tikai iedot maizi un izklaides, bet nepasaka – ka pati tauta šos rēķinus arī parasti apmaksā. Eiropas čempionāts basketbolā ir gan svētki, gan parasta afēra ar nodokļu maksātāju naudu – vienā veselā.

Šo rindu autors labi zina, ka Latvijas basketbols tā vēsturiskajā griezumā ir stāvējis pie Starptautiskās basketbola federācijas izveides kopā vēl ar astoņām nācijām. Mēs esam pirmie Eiropas čempioni, tas notika 1935. gadā. Un vispār – basketbols ir mūsu spēle. Visiem patīk. Cik nu atļauj rocība, cenšamies, izrādāmies – ar nosacītu intervālu, reizi divdesmit vai trīsdesmit gados mums tiek arī kāda pasaules mēroga zvaigzne, kas sasilda pašapziņu un lepnumu.

Sportiskajā ziņā katra paaudze saņem to, ko pelnījusi, taču kopumā mēs vairāk nopelnām sapņus un cerības, kas nav nemaz tik slikti. Cilvēkiem vajag kaut kādus atskaites punktus. Piemēram, pagājušajā vasarā basketbola sabiedrība bija sadomājusies, ka tā brauks uz olimpiskajām spēlēm. Tā sadomājusies, ka iestāstīja sev un citiem, ka atliek pārkāpt tikai pāri suņa atstātajai ēdiena bļodiņai. Nesanāca. Kas sanāca? Uztaisījām mazu turnīriņu, vasaras vidū saskrēja pilna arēna, par visu paši samaksājām. Piecus citronus.

Starptautiskais sports ar nacionālo izlašu piedalīšanos ir tā iekārtojies, ka viņi – tie lielie onkuļi no organizācijām un aģentūrām – ir pratuši trāpīt vēnā bez adatas. Runa ir par izmaksām, kas vajadzīgas, lai sarīkotu lielus pasākumus.

Valstu nacionālās ambīcijas te tiek izmantotas kā pie filatēlistiem. Tev ir tāda marka kolekcijā? Nav. Varu dabūt… Ko dara kolekcionārs? Nopērk… Ar pasākumiem ir līdzīgi.

Vai nevēlaties uztaisīt Eiropas čempionātu vai Olimpisko kvalifikācijas turnīru? Mēs varam šādu iespēju sagādāt – saka šiverīgie… Kopumā starp valstīm nav nekādas konkurences, lai rīkotu šos forumus – ir tikai gribēšanas un naudas vaina. Ja tā patin filmu atpakaļ, tad labi var redzēt, ka pārvarā tiek izmantota valstu mērīšanās kāre un tajās valdošā korupcija, veikali. Rīkošanas izmaksas parasti ir tik lielas, ka adekvāti domājošie uzreiz atsakās no šiem nodomiem, savukārt tie, kas lielāki nabagi, visbiežāk ļaujas avantūrai. To mēdz saukt arī par nabadzības apliecību, jo tu nekādi negribi atzīt, ka ir lietas, ko vari atļauties, bet ir lietas, kas jānopelna.

Tā kā fanātisms un aprobežotība viens otru pavada, tad rodas valsts mēroga apmāns. Tiek sazīmētas shēmas, tabulas, fantāzijas, lai publiski iestāstītu, ka mēs esam nevis kaut ko pagrābuši vai iegrābušies, bet – ka esam izredzētie. Tie, kas tirgo šīs iespējas, pie sevis tur vēderus un smaida, jo tiek izmantota viena no primitīvakajām cilvēka dziņām – proti, šajā kazino visi zaudē, bet es gan uzvarēšu…

Tad, kad jums stāsta, ka tie būs svētki visai valstij – smaidiet arī jūs. Jo visos gadījumos ir jāapmaksā rēķini un tie nekad nav mazi, tie nekad nav tādi, lai ieņēmumi nosegtu izmaksas. Te ir tas kazino vai totalizatora spēlēšanas princips – jūs vienmēr dzirdēsiet to vienu, kam paveicās, bet tie tūkstoši vai miljoni, kas aplauzās, pārsvarā klusēs, izliekoties, ka nesaprot, ko viņiem prasa.

Eiropas basketbola čempionāta sakarā vinnē tikai šo rīkošanas tiesību turētāji – rīkotājvalstis tērē. Ja tas būtu tāds bizness, kā mums grib iestāstīt investīciju aģentūra vai basketbola savienība – ar milzīgu pievienoto vērtību, kas atstarojas uz valsts kopproduktu un netiešajiem vai tiešajiem nodokļu ieņēmumiem, – vai tiešām jūs domājat, ka kāds mazajai Latvijai ļautu gar šīm svecēm krāmēties? Taču ļauj, jo zelta ola tiek dēta, pirms vispār gaiļi tiek līdz vistām. Proti, rīkotāja valsts nopērk no starptautiskās federācijas licenci vai, citiem vārdiem sakot, – samaksā miljonus par gaisu.

Latvija par Eiropas čempionāta licenci maksās piecus miljonus. Faktiski ir jau visu samaksājusi. Tad seko nākamais, kas ierakstās mehanizētās slaukšanas konkursā – TV translācijas tiesības. Arī šo gaisu starptautiskā federācija ļauj nopirkt rīkotājiem, un tas naudas izteiksmē ir 1 miljons ar astīti. Tad FIBA vēl izceno izplūdušos IT risinājumus 250 000 tūkstošu apmērā un palūdz cita starpā noguldīt depozītu 300 000 tūkstošu lielumā, ja nu gadījumā kādi maksājumu uzdevumi kavēsies.

Ja jūs protat rēķināt, tad viss augstāk nosauktais faktiski iet garām visiem kases lodziņiem, izņemot to, kur zēni pie Ženēvas ezera apmierināti murrā par šādu uzņēmējdarbības modeli. Nacionālās nozīmes nodokļu maksātājam vēl paliek tikai tāds sīkums kā tiešie turnīra organizēšanas izdevumi, kas Latvijas gadījumā ir 3,33 miljoni.

Tātad no valsts kases Latvijas Basketbola savienība faktiski paņem 10 (desmit) miljonus. Un tad viņi vēl aiziet līdz Rīgas rātei, kas arī iemet kopējā katlā savu tiesu – 1,5 miljonus.

Tādu sīkumu, ka čempionāta vajadzībām tiks uzcelta par 25 miljoniem neliela basketbola hallīte, ko arī finansē valsts, pieminēsim, garām skrienot. Jo par šo pēdējo investīciju teiks, ka tas jau būs pēc tam visiem, vienīgi nepateiks – ka visi par to turpinās pēc tam arī maksāt.

Kad jums dod naudu no tumbočkas, nav nemaz grūti sevī atrast tādus spēkus, kas kopumā ļaujas inteliģentai žāvai. Jo – par ko iespringt, ja jums politiķi naudu nomet pie kājām? Tāpēc nevajag brīnīties, ka čempionāta organizācijas komiteja tabulās pie citiem ieņēmumiem ieraksta skumjos 37,8 tūkstošus, bet no sponsoriem ir plānots piesaistīt 200 tūkstošus. Jūtat, cik jaudīgi tiek meklēti veidi, lai segtu izmaksas? Desmit miljoni ģenerēs kuslus 200 000…

Jā, zinu, Latvija jau nav liela, un sponsori jeb uzņēmēji ar savu naudu nemaz nemētājas, ja vien tās nav valsts kapitālsabiedrības. Starp citu, sākotnēji arī no biļetēm bija plānots ieņemt mazliet virs miljona, taču tagad šī prognoze ir mainīta, jo zināmas ir valstis, kas Rīgā spēlēs grupu turnīrā un attiecīgi var prognozēt, ka apmeklējums būs solīds. Normāli jau būtu, ka ieņēmumus par biļetēm Latvijas Basketbola savienība (LBS) atskaita atpakaļ Valsts kasē – jo donors jau visai ambrāžai viens. Taču LBS stāsta, ka šos līdzekļus noteikti paši ieguldīs jaunatnes sportā, bet no valsts puses nav neviena, kas par šo pateiktu – beidziet muldēt.

Lai pēc iespējas tālāk būtu no Valsts kontroles modrajām acīm, visā shēmā tiek iedibināta viena sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA). Tieši tā pati klasika, ko pieprata Kalvīša un Savicka puikas hokejā. Tātad, lai nebūtu jāčakarējas ar iepirkumu procedūrām, valsts naudu administrē nevis LBS kā sabiedriskā labuma organizācija, bet gan LBS dibināta SIA.

Nav šaubu, ka šī SIA gūs peļņu, tāpat kā nešaubieties par to, ka jūs nekad neuzzināsiet, kādas tad bija patiesās turnīra izmaksas, kā īsti tika iztērēta valsts nauda? Cik turnīrs ienesa… Vai atgādināt par lielo ralliju pagājušajā vasarā, kas joprojām sedz mīnusiņus? Pretī jums teiks, ka kopumā katrs iebraukušais ārzemnieks čempionāta laikā ir atstājis tādu apjomu ar eirikiem, ka Valsts ieņēmumu dienestam vajag papildus kalkulātorus… Šie teksti strādā vienmēr, jo tos nevar pārbaudīt, tos negrib pārbaudīt.

Par sacensību rīkotāju kampšanas metodi runā arī šī necilā epizode: Rīgas pilsētai tiek prasīts ziedot vēl 100 000. Kam? Pusotrs citrons jau iedots! Izrādās, lielajai basketbola fanu zonai, kas parasti ir liela mēroga dzeršana pie lieliem ekrāniem. Tam vajagot skatuvi, apskaņošanu un ekrānu.

Tātad, viņi – Eurobasket organizācijas komiteja – tik tālu jau savā bezkaunībā ir aizgājuši, ka arī šo grib uzkraut uz kroņa pleciem, bikli noklusējot, ka aliņu pie tās skatuves taču nedalīs bez maksas. Kāds to tirgos. Tad varbūt lai šis kāds, kas dzirdinās visus pēc paša noteikta tarifa, arī nosedz tās tehniskās vajadzības, kas ietilpst 100 000? Gan jau ar aliņu atsitīs. Kāpēc šo iespēju neviens nepārdod? Vai mēs kaut ko nezinām par vēl kādu SIA, kas jau dabūjusi ekskluzīvas tiesības šo fanu zonu apstāvēt? Tad jau laikam diedelēt simt stabus ir motivējoši.

Visa rīkošanas maģija slēpjas tajā, ka nauda tiek ņemta no nodokļu maksātājiem, bet to iedala politiķi. Labākajā gadījumā tie ir līdzekļi neparedzētiem gadījumiem, lai gan šo čempionātu varēja paredzēt. Tā kā politiķi pret nodokļu maksātāju naudu neizturas kā pret savējo – viņus tā neuzbudina, ja runājam par atbildīgu šķaidīšanos ar kāpostu –, tad viss patiešām notiek! Kur vēl šajā stāstā var atrast mazos poteriešus jeb tos, kas primitīvi apmāna valsti? Ja Latvijai veiksies basketbola laukumā, tad vispār atmetīs šai fiskālajai disciplīnai ar roku, bet, ja neveiksies, tad teiks, ka treneris vainīgs… Un uz redzēšanos!

Modernās pasaules gladiatoru cīņas ir primitīva ilūzija, ko var labi pārdot, vai vēl precīzāk – to var labi izkrāpt. Kā saka senie latvieši – kur aitas, tur cirpēji. Bet laicīgā paaudze precizē – kam mums aitas, ja tāpat var cirpt.