DAINIS DEIGELIS, dzejnieks un sabiedriskais aktīvists
Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas A2 ēkas stāsts nav tikai par betonu, projektiem vai iepirkumiem. Tas ir stāsts par cilvēkiem, kuri gaida palīdzību. Par ārstiem, kuri cenšas izdzīvot sistēmā, kas brūk zem viņu kājām. Par valsti, kas nespēj pildīt pašu elementārāko pienākumu – nodrošināt saviem cilvēkiem drošu, mūsdienīgu veselības aprūpi. Tieši tāpēc es par šo jautājumu runāju nevis kā jurists vai politiķis, bet kā cilvēks un sabiedriskais aktīvists, kuram sāp sirds par to, kā Latvija izturas pret saviem pacientiem.
Jurģa Liepnieka publikācija PUARO.LV jau izgaismoja, kā Stradiņu slimnīca pati bija sagrauzusi savus attīstības plānus, un tāpat portāla publikācijā atklājās sistēmiskas problēmas – kļūdaina plānošana, nespēja vadīt projektus, necaurspīdīgi lēmumi un valsts pārvaldes inerces radītas sekas, kas galu galā atspoguļojas pacientu ikdienā. LA.lv savukārt saules paneļu skandālu aprakstīja ar tik satraucošu metaforu, ka to vajadzētu izlasīt katram valsts vadītājam – ja slimnīca apsver, vai paneļus nevajadzēs “vest uz izgāztuvi”, tas ir simbols tam, cik dziļi ir gājis viss projekts.
Kad sāk pētīt publiskos materiālus, aina kļūst vēl skaidrāka: Stradiņu būvniecības process arvien mazāk atgādina valsts nozīmes projektu un arvien vairāk – haotisku pašsabotāžu. Nekādas vienotas virziena izjūtas. Nekādas profesionālas vadības. Neviena, kas uzņemtos atbildību. Tā vietā – bezgalīgs labošanas darbu maratons un cilvēki, kuri gaida brīnumu, kas nekad nepienāk.
Tieši tāpēc ir svarīgi atgriezties pie jautājuma, kuru daudzi šodien izliekas neredzam: kāpēc neviens no valdības – ne premjere, ne nozari pārraugošie ministri, ne iesaistītās institūcijas – laikus nepieprasīja pilnvērtīgu risku analīzi un skaidru rīcības plānu gadījumam, ja projekts nonāk grūtībās? Šāda apjoma un nozīmes būvniecība prasa ne tikai politiskus paziņojumus, bet konkrētus, profesionālus scenārijus, kas paredz, ko darīt, ja rodas kavējumi, sadārdzinājums vai strīdi. Ironiski, ka tie politiķi, kuri tagad aizbildinās ar to, ka “bija signāli par riskiem”, paši nebija nodrošinājuši to, lai šie riski tiktu vadīti, nevis tikai pieminēti intervijās. Rezultāts bija paredzams: brīdī, kad situācija kļuva kritiska, valstij nebija ne plāna, ne vadības, ne kapacitātes reaģēt. Projekts kļuva par kuģi, kas turpina slīdēt bez kapteiņa – un par to maksā pacienti, ārsti un visa sabiedrība.
Šajā vakuumā tapa vēl viens satraucošs signāls. Viens mans paziņa, kurš strādā lielā būvfirmā, kas sākotnēji apsvēra dalību nākamajā “Valsts nekustamie īpašumi” iepirkumā, pēc dokumentu izpētes atteicās piedalīties. Uzņēmums esot skaidri norādījis: riski ir tik lieli un neskaidri, ka iesaistīties šajā projektā ir teju neiespējami. Tas nav tikai par konkrētu strīdu ar iepriekšējo būvnieku. Tas ir nozares klusais balsojums par valsts pārvaldības kvalitāti. Ja profesionāļi atsakās pievienoties projektam, ko valsts sauc par “nacionālas nozīmes objektu”, tad nav vairs runas par atsevišķu kļūmi – tā ir sistēma, kas nedarbojas.
Sekas ir smagas un ļoti konkrētas. Publiskā informācija liecina, ka A2 ēkas izbūve varētu ieilgt līdz pat 2029. vai 2030. gadam. Tas nozīmē vismaz četrus zaudētus gadus. Četrus gadus, kuros pacienti tiek ārstēti telpās, kas sen vairs neatbilst mūsdienu medicīnas vajadzībām. Četrus gadus, kuros ārsti turpina cīnīties ar sistēmas trūkumiem, nevis varētu strādāt modernā, viņu cienīgā vidē. Četrus gadus, kuros jaunie speciālisti nosver – palikt Latvijā vai tomēr doties prom –, un nereti pieņem lēmumu, kas valstij nozīmē milzīgu zaudējumu. Šis nav tikai infrastruktūras projekts. Šis ir cilvēku dzīves un veselība.
Un, protams, ir nauda. Daudz naudas. Liepnieka publiski sniegtā informācija skaidri iezīmē dramatisku kontrastu: sākotnējās A2 izmaksas bija paredzētas ap 101 miljonu eiro, bet tagad sadārdzinājums sasniedz jau +68 miljonus. Šis cipars ir satriecošs nevis pats par sevi, bet tāpēc, ka tas atspoguļo valsts vadības nespēju. Tie ir miljoni, kurus varēja ieguldīt medicīnas aprīkojumā, atalgojumos, onkoloģijā, rehabilitācijā. Tā ir nauda, kurai vajadzēja kļūt par ieguldījumu cilvēku veselībā, bet tā kļuvusi par pieminekli valsts nespējai vadīt savus projektus.
Šajā brīdī vairs nav iespējams runāt par vainīgo meklēšanu vienā virzienā. Publiskās analīzes rāda, ka atbildība ir dalīta. Sistēma, kas nespēj pieņemt lēmumus, ir tikpat vainīga kā būvnieks, kuram izteikti pārmetumi. Valsts pārvalde, kas nerīkojas laikā, ir tikpat vainīga kā tie, kas strādā ar nepilnīgiem projektiem. Un tas, ka divus gadus netika pieņemts lēmums nodot projektu profesionālai pārvaldībai, piemēram, VNĪ, ir jautājums, uz kuru sabiedrībai ir tiesības prasīt atbildi.
Kamēr amatpersonas meklē skaidrojumus un raksta ziņojumus, slimnīcas koridoros viss notiek pa īstam. Tur cilvēki gaida operācijas. Tur mātes cer, ka bērniem būs pieejama kvalitatīva aprūpe. Tur ārsti cīnās ar neiespējamo. Un tieši tāpēc šī situācija vairs nav tikai tehniska problēma. Tā ir morāla problēma.
Un tieši tāpēc es, būdams tikai viens cilvēks, bet sabiedriski aktīvs, saku: ja valsts pati netiek galā, tad mums jāmeklē palīdzība ārpus tās. Ir jāiesaista Eiropas Komisija, OLAF, Eiropas Revīzijas palāta un citas institūcijas, kuras var nodrošināt neatkarīgu un objektīvu izvērtējumu. Ne tāpēc, lai kādu sodītu, bet lai beidzot panāktu skaidrību un atjaunotu sabiedrības uzticību valstij.
Stradiņi nav tikai ēka. Tā ir vieta, kur izšķiras cilvēku likteņi. Un, ja valsts spēj pieļaut, ka šāds projekts tiek novests līdz šādam stāvoklim, tad jautājums nav tikai par būvniecību. Jautājums ir par to, vai Latvija spēj parūpēties par saviem cilvēkiem. Ja nespēj, tad kādam ir jāiestājas viņu vietā.
Par šo tēmu skatiet arī šeit:
Veselības aprūpe Latvijā: sistēmas dizaina kļūdas un cenu maksā sabiedrība – Puaro.lv
Kā Stradiņi iznīcināja savus attīstības plānus – Puaro.lv
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Tas man izskatās aizdomīgi.
Vai viņam jau nenogāja ?
Kas tās maukas ievēlēja?