Krievijas vēlēšanas ir jāapsveic – uzvarēja pareizie

Nils Sakss

Interesantas lietas ar tām Krievijas vēlēšanām. Protesti un viltoti biļeteni, pūļa demonstrācijas un viss pārējais. No šejienes izskatās, ka mums ir visas tiesības pakritizēt un pašausmināties. Tomēr nedomāju, ka lieta ir tik vienkārša. Kā cilvēks, kurš, atšķirībā no daudziem kritizētājiem un šausminātājiem, ir Krievijā kādu laiku nodzīvojis, tā teikt, uz vietām, varu apgalvot no sirds un dvēseles – lietas pavisam nav tik vienkāršas. Kamēr mūsējie avīžu komentētāji šausminās no panckām ārā, lūk, kādas pārdomas žurnālā SNOB raisās pašiem Krievijas iedzīvotājiem: “Es esmu par Vienoto Krieviju un par negodīgām vēlēšanām. Godīgas, demokrātiskas vēlēšanas, kā tas ir redzams pēc visiem cipariem, uzreiz novedīs pie komunistu uzvaras, un to nu es galīgi negribu.” Šis ir viens prātīgs apsvērums, ko vietējie šausminātāji neņem vērā. Viens no vairākiem tādiem.

Tas vispār šķiet nedaudz komiski, kad latvieši kritizē citus par demokrātiskās iekārtas nepilnībām – vai tas būtu Kadafi, Lukašenko vai Putins. Demokrātija un caurspīdīgas vēlēšanas, atvainojiet, tomēr nav nekāds pašmērķis. Mērķis ir cilvēkiem dzīvot iekārtā, kuru vairākums no viņiem atbalsta. Bet paskatīsimies uz mūsu cipariem – šobrīd Latvijas valdību atbalsta zem 20% iedzīvotāju. Galvoju, jebkuram asiņainam diktatoram viņa valstī ir lielāks iedzīvotāju atbalsts nekā mūsu demokrātiski ievēlētajai valdībai. Kas vēl interesantāk – šis atbalsts krītas ar katrām jaunām vēlēšanām. Tātad mūsu vēlēšanu sistēma darbojas aizvien sliktāk, aizvien mazāk kāds ar to ir apmierināts, un katras jaunas vēlēšanas nozīmē negribētu, nevienam nepatīkamu ļaužu nākšanu pie varas. Vienīgais labums, ka mēs varam ik pa četriem gadiem vienus netīkamus vadoņus aizstāt ar citiem – vēl vairāk netīkamiem. Tiešām iespaidīgs demokrātijas sniegums!

Piekritīsiet, no šādām pozīcijām kritizēt citus par demokrātijas trūkumu ir diezgan mulsinoši. Lai cik daudz cilvēku arī izietu Krievijas ielās, Putinam joprojām būs stipri lielāks atbalsts no masām, nekā kāds no mūsu patvalžiem varētu sapņos iedomāties. Ja kāds šeit vēlas kritizēt varas leģitimitāti, atvainojiet, bet sāciet ar sevi – mūsu valsti vada cilvēki, kurus atbalsta mazāk par 20% iedzīvotāju. Cik leģitīmi ir tas? Nemaz nerunājot par absurdi lielo skaitu nodokļu maksātāju, kuriem nav piešķirta vispār nekāda pārstāvniecība. Pat pašvaldību līmenī ne. Un tā nu reiz ir vislielākā ne-demokrātija. Jo, kā mēs varam mācīties no demokrātijas ābeces ASV konstitūcijā, pārstāvniecība valdībā pieprasa nodokļu maksāšanu. Un nodokļu maksāšana paredz pārstāvniecību. Tiešām grūti pateikt, kas ir sliktāka prakse – balsu viltošana vai balstiesību nepiešķiršana vispār.

Bet labi, lai paliek mūsu morālās tiesības uz citu valstu iekšpolitikas kritizēšanu. Varbūt varētu padomāt par tādu lietu, kā Latvijas intereses. Kas tad ir tie demokrātiskie spēki, kuri apkrāpti šajās vēlēšanās un kurus tik ļoti aizstāv mūsu sabiedrisko notikumu komentētāji un pat daži labi politiķi? Tas ir Žirinovskis ar savu liberāldemokrātu partiju, komunisti un stipri apšaubāmais veidojums Ābolītis (tiem, kurus interesē Krievijas politiskās opozīcijas vēsture un domu gaita, iesaku izlasīt šīs kustības līdera Javlinska autobiogrāfiju. Bandītisms tīrā formā.) Kurš no šiem spēkiem būtu Latvijai izdevīgs partneris? Vai galma āksta lomu uzņēmies Žirinovskis, kurš laiku pa laikam sola mūs visus te kārtīgi izokupēt. Vai varbūt Vienotās Krievijas vietā mēs labprātāk gribētu pie Krievijas stūres redzēt komunistus? Goda vārds, ja mums Latvijas valstiskās intereses būtu pirmajā vietā, tad politiķi steigtos apsveikt Vienoto Krieviju ar panākumiem vēlēšanās. Un vēl palīdzētu kādu biļetenu piezīmēt klāt.

Protams, daudzi teiks – negodīgā vēlēšanu sistēma nemaz neļauj rasties nopietnām, demokrātiskām partijām. Tiem daudzajiem varētu atbildēt tā – aizbrauciet uz Krieviju un paskatieties, cik auglīga tur demokrātijas augsne. Tikai nepalieciet Maskavā, vietējo hipsteru lokā iedzerot pa glāzei vīna, un neaprobežojieties ar Sanktpēterburgas mākslinieku inteliģenci. Ārpus šīm, Krievijas mērogā mikroskopiskajām saliņām, valda pavisam cita pasaule un domāšanas uzskats. Ja arī tur kādam nepatīk Putins, tad tikai tādēļ, ka viņā vairs neredz Krievijas caru un viņa kulakā nejūt jaudu impērijas atjaunošanai. Doma par to, ka Krievijā varētu izaugt valsts mēroga nopietna demokrātiska partija, ir vienkārši skumji smieklīga. Es neteiktu, ka tas ir viennozīmīgi slikti. Ekstrēmā Rietumu demokrātijas forma vienkārši nav Krievijas lieta. Un diez vai tuvākajās desmitgadēs šajā ziņā kas mainīsies.

No Krievijas tautas masām visstraujāk šobrīd aug komunistu kustība. Ir pilnīga taisnība raksta sākumā citētajam autoram – ja Krievijā notiktu brīnums un iestātos skaidra, caurspīdīga vēlēšanu sistēma, tad jau rīt tur sāktu valdīt komunisti. Tā ir tīri Krievijas lieta. Protams, vēl arī sekotu haoss, resursu pārdale ar visām no tā izrietošajām sekām, un pārējie satricinājumi. To būtu vērts paturēt prātā, šausminoties par vēlēšanu iznākumu. Mums izdevīgā kārtā – nekāds brīnums visticamāk nenotiks. Krievijas varas mašinērijai pietiks resursu, lai apspiestu šīs sacelšanās. Vismaz mums būtu par to jātur īkšķi.

Galu galā, vienalga, cik liela vai maza demokrātija, tai vienmēr pietiks neapmierināto. Un vienmēr kāds sēdēs uz apsūdzēto sola par pretvalstisku darbību. Kā jau mēs ar savu 13. janvāra pieredzi to lieliski zinām. Un arī pašai demokrātijai mēdz būt dažādas izpausmes. Krievijai ir sava – nenoliedzami specifiska, bet mūsu valstij izdevīga. Tādēļ lai pie tās arī paliek. Bet ja ir liela vēlme šajā pasaulē  ko uzlabot, mierīgi var sākt ar paša mājām. Te uzlabojumiem vietas netrūkst.

Autors: Nils Sakss

Populārākie raksti


Jūs varētu interesēt


Lasītāju viedokļi

avatar