Līdz vēlēšanām atlicis drusku mazāk par mēnesi, kopš referenduma pagājis par mēnesi dažas dienas vairāk. Kluss brīdis nedaudz paprātot.
Referendums nobalsoja atlaist Saeimu ar pārsvaru 19:1. Ne plaši prognozētie 10:1, ne dažu cerētie 8:1 vai pat tikai 4:1. Un tas notiek situācijā, kad referendumam kvorums nav nepieciešams, vispārējais viedoklis par rezultātu jau sen ir nostabilizējies vēl krietnu laiku pirms paša notikuma, un nav it kā nekādas lielas vajadzības kaut kur traukties, tas taču neko nemainīs – nīstā Saeima tiks atlaista, septembrī droši būs jaunas vēlēšanas. Piedevām nav tak nekādas aģitācijas „pret“, pilnīgs miers. Uz referendumu idejiskā kārtā būtu bijis jādodas tikai tiem, kas vēlētos demonstrēt savu nepiekrišanu prezidentālās anturāžas gļēvajai un atklāti materiālas intereses kūdītajai šļurai.
Rezultāti rāda ko citu. Drusku paprātošu par tiem procentiem.
Balsojuma skaitļi drīzāk atgādina padomju laika vēlēšanu rezultātu optimistiski-debilizējošos raportus, ne demokrātiska procesa rezultātu. Un prātā nāk daudzkārt apžļembātais piemērs, ka Hitlers 1933. gadā nāca pie varas demokrātiskā ceļā, bet viņa režīms tika likvidēts visnotaļ nedemokrātiski. Izmantojot šo pusceļa momentu starp referendumu un vēlēšanām, atgādināšu 1933. gada skaitļus.
Vācijā 1933. gadā vēlēšanas notika divas reizes, martā un novembrī. Tās, kuras vienmēr tiek piesauktas, ir tās pirmās, marta vēlēšanas. Pēc sistēmas, kas visnotaļ līdzīga mūsējai, jo Veimāras republikas konstitūcija un mūsu Satversme tādas kā pusmāsas vien ir. Abas labējās plus viena centra partija – 21,9%, sociķi un komuņaki kopā 30,5%, nacionālsociālisti – 43,9%. Šis rezultāts konkrētajā situācijā utt utt utt, atkārtots līdz apnikumam.
Novembra vēlēšanas notika pēc citas, mums ne mazāk pazīstamas, sistēmas. Visas pārējās partijas bija eliminētas, vēlēšanās piedalījās tikai viens – nacionālsociālistu – saraksts, kurā bija arī partijai nepiederoši, bet tās līnijai simpatizējoši personāži. Precīzi kā padomju laika „komunistu un bezpartijisko bloks“. Kas nu tur sevišķs. Man arī tā šķita, kamēr neapskatīju vēlreiz tos skaitļus mūsu šīgada demokrātijas triumfa kontekstā.
Apstākļos, kad Hitlers jau bija sagrābis absolūtu varu, par viņa partijas sarakstu, atkārtošu, vienīgo sarakstu, nobalsoja 92,2%. Tai pat balsošanas reizē bija arī referenduma jautājums, par Vācijas izstāšanos no Nāciju Līgas, par to bija 93,4%. Ja nu būtu vēlme salīdzināt, tad tas ir mazāk, nekā mums šogad jūlijā par Saeimas atlaišanu. Raksturīgi, ka Hitlers referendumus rīkoja arī turpmāk, kā ērtu demokrātijas modeli savas varas leģitimizācijai, un pēckara Vācijā referendumi tika atjaunoti tikai Vācijas apvienošanas procesu laikā, jauno zemju robežu noteikšanai.
Apskatīsim to otru daļu, „pret“ balsojumu. 1933. gada novembrī vāciešiem nebija citas iespējas protestēt pret nacionālsociālismu, kā parlamenta vēlēšanās balsot ar nederīgiem biļeteniem. Tādu bija vairāk par 3,3 miljoniem! 7,8%, ja gribam būt precīzi. Un tas ir apstākļos, kad katra izpausme pret režīmu varēja maksāt visaugstāko cenu. Mums šovasar „pret“ sanāca 5,48%. Pusotrreiz mazāk.
Prātoju par šiem skaitļiem, lai labāk izjustu to perspektīvu, kas paveras mazākumam. Nospiedošie 90+ procenti, hitleriskos pārspējošie un padomiskajiem tuvojošie, iedarbojas hipnotiski. Papildinot dzīvo iespaidu, ko izjutu Līvānos, balsošanas iecirknī nr. 709. CVK saka, ka tur esot bijušas 111 „pret“ balsis. Tobrīd šķita, ka tādu ir par 109 mazāk.
Un tomēr. 37829 cilvēki, par spīti uzkuļčinātajai histērijai, par spīti jau zināmajam rezultātam, ir apzināti nodemonstrējuši savu attieksmi. Referendumā kopā piedalījās nepilna puse no iepriekšējo vēlēšanu balsotājiem, un nebūtu pavisam aplami pieņemt, ka patstāvīgi domājošu balstiesīgo, kam zatleriskā tukšmuldēšana prātu neaptumšo, ir kādi 70, varbūt pat 100 tūkstošu. Par ko viņiem balsot šajās vēlēšanās, tas jau ir cits jautājums.
Autors: Mārcis Bendiks