Vakardien Mūzikas akadēmija atklāja sezonu – simfoniskais orķestris, Haidna Militārā simfonija, Lista klavierkoncerts, spīdoša mūzika, spīdošs izpildījums un spīdoši jaunieši – pie klavierēm un vijolēm, pie pūšamiem un sitamiem… ka es jums saku, beigās spīdēja visa akadēmijas zāle. Tur bija jaušams tas, ko kāda mana paziņa dēvē vārdā par “tautas dzīvās miesas spēku”. Un reizē tik sirreāla, grūti aptverama sajūta – šeit, mazajā valstelē, mūžam nelaimīgā, mūždien apbižotā, mums ir sava mūzikas akadēmija, pamatīga kultūras tradīcija, skolojas jaunie klasiķi un dod pa bungām tādus militāros maršus, ka ir vairāk nekā skaidrs: šī tauta ir dzīva un tiešām diezgan varena. Atļaušos pat teikt: tādos brīžos pa īstam saproti – un atvainojiet par slengu – cik kruta būt latvietim. Un pasakiet vēl, ka šai tautai trūktu cerības vai pašapziņas – sezonu noslēgt jaunie mūziķi plāno ar Mocarta Kronēšanas Mesu.
Bet tad tu izej ārā, un tur sākas drusku cita realitāte, un tā liek domāt, ka Mūzikas akadēmijai sezonu var nākties slēgt ar vienu citu Mocarta skaņdarbu – proti, Rekviēmu.
Runa, protams, ir par Roberta Ķīļa nu jau bēdīgi slavenajām izglītības reformām. Kas iesākumā izklausījās pēc Ķīlim raksturīgi bezprātīgas, bet nekaitīgas provokācijas, apstākļu sakritības rezultātā var iegūt taustāmas formas. Un sakrītošie apstākļi, kā zināms, ir zatleristu spiešanās uz Izglītības un zinātnes ministra krēslu. Par spiešanās iemesliem nedaudz vēlāk – vispirms par iecerētās reformas būtību.
Zinātnieks Ķīlis, kurš savas akadēmiskās karjeras laikā pēc grāda iegūšanas ir publicējis tieši nevienu, proti – nulli zinātnisku publikāciju, reformas modeli smēlies no BBC mājaslapas. Un nē, šī nav neveiksmīga metafora vai neizdevies joks – atbildot uz jautājumu, kur var iepazīties ar detalizētu izglītības reformas aprakstu, Ķīlis norādīja saiti BBC portālā, kur aprakstīta Lielbritānijā plānotā reforma. Tas īsumā par šīs reformas zinātnisko pamatojumu, kā to saprot topošais izglītības ministrs. Protams, ja fonā ir premjers otrkursnieks, kurš aizraujas ar vilcienu modelīšiem, arī tas ir daudz. Bet nu tomēr…
Tagad par praktisko pusi. Vārdos un anglicismos šī reforma var skanēt visādi, bet realitātē tā izskatās vienkārši un skarbi. Ņemsim to pašu Mūzikas akadēmiju. Šogad tur studijas uzsāka 85 jaunie latviešu mūziķi, komponisti un diriģenti. No viņiem 79 mācīsies par valsts budžeta līdzekļiem. Ja Ķīlim un zatleristiem iznāks sabīdīt visas lietas, tad šiem 85 latviešu studentiem būs jāatrod nauda – kredīta vai kādā citā veidā, lai segtu visas mācību izmaksas pašiem. Tas nozīmē, ka par tādu naudu studēt tik ekskluzīvu lietu kā klasiskā mūzika izvēlēsies stipri, stipri mazāk jauniešu – un vairs nekāds orķestris ne Militārām, ne kādām citām simfonijām vienkārši nesavāksies. Otrkārt, šeit neviens vispār vairs nestudēs – ja reiz jāņem kredīti un jāmaksā pēc pilnas programmas, tad labāk doties uz kādu no Skandināvijas valstīm vai tepat uz Igauniju, kur mūziķu apmācību subsidē valsts. Vai arī par tādu pašu naudu braukt mācīties kaut kur Vācijas vai Anglijas konservatorijās. Tad nu ja arī kāds nabaga vijolnieciņš te paliktu, tad tikai tāds, kuru nekur citur neņemtu pretim.
Skaidrs, ka kultūras un citu nacionāli svarīgo sfēru studijas ir svarīgas vispirms jau pašai nacionālajai valstij. Tieši tādēļ jau Eiropā ir izveidojusies tradīcija subsidēt izglītību, īpaši tādās nozarēs, kā kultūra, humanitārās jomas un zinātne. Un tieši tādēļ šeit patiesā diskusija ir nevis par vienu vai otru izglītības reformas modeli, bet diviem pilnīgi dažādiem pasaules uzskatiem. Tajā, kuru pārstāv Ķīlis un ZRP, nav vietas nekādiem nacionāliem atribūtiem, kur nu vēl orķestriem un visādiem tautas spēka slavinājumiem. Tas ir auksta aprēķina, diezgan cinisks kosmopolītisma un ekstrēma liberālisma mistrojums. Tās ideālais pilsonis ir multikulturāls, mehānisks, prognozēti kreatīvs un visādos veidos relatīvs indivīds. Viņš ir tiešā pretstatā visam tam, ko pārstāv nacionāla valsts un tās ideja. Un šeit var teikt bez pārspīlējumiem – nekādi saskaņas centri, Maskavas rokas vai putinofīļi nepiedāvā latviešiem graujošāku pārvaldes modeli, kā paši zatlerieši. Tas nu ir fakts.
Un tagad par šīs reformas iemesliem jeb, kā jau tas politikā mēdz gadīties, par naudu. Skaidrs, ka šāda reforma būtu drausmīgi dārga. Paņemsim par piemēru Ķīļa daudz skandēto augstskolu apvienošanu. Piemērs nav tālu jameklē – tepat Somijā bija līdzīga situācija. Tur šāda augstskolu apvienošana prasīja piecus gadus, dzelžainu politisko gribu un 500 miljonus eiro. Pat ja Ķīlis ar savu nulles publikāciju un līdzvērtīgu zinātnisko reputāciju spētu pārliecināt rektorus un akadēmisko personālu, pat ja viņa spēļu premjerēns spētu noturēt politisko spiedienu vairāku gadu garumā, tad kur ņemt naudu? Un šeit sākas interesantākais. ZRP pārstāve Inga Vanaga, neapdomīgi vaļsirdīgā diskusijā Latvijas Avīzē, pasaka tiešā tekstā: “Pārdosim valsts uzņēmumus”. Un šis nu ir atkārtojums no deviņdesmitā un līdzīgiem gadiem – aiz kaut kādas mistēriskas, bieži vien graujošas reformas aizsega, tiek nopārdoti lielie valsts uzņēmumi. Tieši tas – nauda, liela nauda – ir iemesls, kādēļ ZRP tā spiežas pie Izglītības un zinātnes ministra krēsla.
Jau stutēti tiek krēsli, jau skaņotas vijoles. Ķīlis aiz skatuves nervozi mētājas rokām. Prezidenta ložā nogaidošs klusums. Bufetē kungi skandina glāzes. Vēl tikai jāatrod pareizais diriģents.
Un tūliņ sāksies.