Kas tev ir jāzina par eigēniku

JURĢIS LIEPNIEKS

Eigēnika. Idejas vēsture. 

Reti kura ideja par sabiedrību ir tikusi pieņemta ar tādu vienprātību un tik plašu visas zinātniskās, politiskās un intelektuālās sabiedrības atbalstu kā eigēnika 19. gs. beigās un 20. gadsimta sākumā. 

Ideja ir vienkārša. Līdzīgi, kā mēs selekcijas rezultātā iegūstam gudrākus, skaistākus, stiprākus, veselīgākus suņus, kas piemēroti, piemēram, specifiski lapsu medībām, skaistākus zirgus vai baložus, tieši tāpat vajadzētu rīkoties ar cilvēkiem un mēs iegūtu gudrāku, labāku sabiedrību. Kā minimums, nevajadzētu ļaut vairoties cilvēkiem ar smagām iedzimtām ģenētiskām slimībām. 

“Jo, kad tas neattiecas uz cilvēku pašu, tad neviens taču nav tik liels muļķis, lai ļautu saviem sliktākajiem dzīvniekiem vairoties,” 1871. gadā rakstīja Čarlzs Darvins darbā par cilvēka izcelšanos. Darvins turpat arī norāda, ka, piemēram, obligātā vakcinēšanās ir iejaukšanās evolūcijā un noved pie tā, ka vājākie izdzīvo un kopumā ved pie cilvēka deģenerēšanās. Šie uzskati, tāpat kā Herberta Spensera slavenā frāze par to, ka dabas likums ir stiprākā izdzīvošana, kuru pārņem arī pats Darvins, liek pamatu tam, ko stipri vēlāk 20.gs četrdesmitajos gados sāks dēvēt par sociāldarvinismu. Darvins pats gan vairījās iesaistīties debatēs par politiskiem un sociāliem jautājumiem, toties viņa brālēns, viens no slavenākajiem Viktorijas laika zinātniekiem Francis Galtons tieši pretēji, un viņš arī tas, kurš pirmais 1869. gadā, tieši desmit gadus pēc Darvina revolucionārā darba “On the origin of spiecies” publicēšanas, savā grāmatā “Heridetary genius” nāk klajā ar jēdzienu eigēnika. 

Idejai, protams, var atrast arī senākas saknes, piemēram, Platons, kurš uzsver patiesībā ļoti vienkāršo un acīmredzami saprātīgo ideju, ka valsti būtu jāvada tikai visgudrākajiem, visizglītotākajiem un šim darbam vispiemērotākajiem cilvēkiem, ir arī pirmais, kurš nāk klajā ar ideju, ka ideālā valstī arī bērnu radīšana būtu jākontrolē valstij tā, lai savā starpā nejauktos zelta dvēseles ar sudraba un bronzas vai metāla dvēselēm. Kaut kas līdzīgs hinduisma izpratnei par to, ka vienas kastas pārstāvjiem jārada bērni tikai ar savas kastas pārstāvjiem. Daudzi būs dzirdējuši leģendu par to, ka senajā Spartā īpaša komisija izvērtēja jaundzimušā veselību un, ja atklāja kādas būtiskas kaites, zīdainis esot ticis nomests no klints (nokļūstot Spartā, es biju ārkārtīgi samulsis, ka tur nav nekādu klinšu, bet nu, lai nogalinātu zīdaini, protams, arī nevajag). 

Lai vai kā, Darvina teorija piešķir antīkajai idejai jaunu zinātnisku pamatojumu. Diemžēl robeža starp to, kas ir un kas nav zinātnisks, ko var un ko nevar uzskatīt par zinātniski pierādītu, 19. gs. vēl ir ārkārtīgi izplūdusi, un tas nav vienīgais, kas aizies greizi ar eigēniku, taču par visu pēc kārtas. 

Eigēnikas popularitāte droši vien skaidrojama ar tās vienkāršo faktu, ka 19. gs. beigās mājlopu selekcija bija tā laika valdošajām elitēm labi pazīstams process, kas nodrošināja izrāvienu lopkopībā viņiem piederošajās zemēs un saimniecībās. Nevis kaut kāda abstrakta teorija vai traka ideja, bet kaut kas praksē pārbaudīts, pierādīts, un plaši lietots. 

Un ja jau dzīvnieku un lopu selekcija pierāda, ka ir iespējams tās rezultātā iegūt kādai funkcijai piemērotākus dzīvniekus, piemēram, govi, kas dod vairāk piena, buļļus, kuriem vairāk muskuļu, aitas, kurām biezāka vilna, suņus, kas piemēroti tieši nošautas pīles atnešanai utt., droši vien šādi pat varētu radīt arī cilvēkus, kas ir piemērotāki kādai funkcijai nekā tie ir šobrīd – nu, piemēram, ja mēs gribētu radīt vairāk ultramaratonistu, atliktu atlasīt pasaules šobrīd labākos ultramaratonistus, panākt, lai viņi rada bērnus savā starpā, tad no viņu bērniem atlasīt labākos ultramaratonistus, panākt, ka viņi rada bērnus savā starpā, no viņu bērniem atkal atlasīt labākos un re, pēc četrām, piecām paaudzēm mums būtu grupa ar ultramaratonistiem, kas jau ģenētiskā līmenī ir pārāki par visiem pārējiem. Tāpat mēs varētu radīt dzejniekus vai mūziķus, fiziķus vai politiķus. Vēl vairāk, mēs varbūt varētu selekcionēt pārāku, labāku cilvēku rasi no cilvēkiem, kas ir vienlaikus gan ultramaratonisti, gan fiziķi un dzejnieki, nekad neslimo, un izskatās pēc grieķu dieviem. Nu, ja ne to, tad kā minimums mēs varētu panākt, lai tiek izskaustas tādas ģenētiskās slimības kā Dauna sindroms, daudzas psihiskas saslimšanas, tāpat intelektuāla atpalicība. 

Ideja tātad sākotnēji ir tāda, ka pietiktu ar pavisam vienkāršiem pasākumiem, proti, neļaut vairoties intelektuāli stipri atpalikušajiem un smagu iedzimtu slimību nēsātājiem, un tādā veidā trīs vai četru paaudžu laikā sabiedrība varētu tikt vaļā no šiem vājajiem, nepilnvērtīgajiem, intelektuāli neattīstītajiem sabiedrības locekļiem, būtiski ceļot kopējo sabiedrības attīstības līmeni. Samazinātos noziedzība, nabadzība un izmaksas, kas saistītas ar garīgi slimo uzturēšanu speciālās iestādēs. Vairotos ne tikai kopējais sabiedriskais labums, bet ieguvēji būtu arī paši indivīdi, kuri tiktu sterilizēti, jo skaidrs, ka šāds garīgi slims vai intelektuāli atpalicis indivīds nespēj uzturēt un izaudzināt bērnus. Sterilizācija šajā kontekstā nekādā gadījumā netika uzskatīta par kādu vardarbību pret šiem indivīdiem, bet par medicīnisku procedūru paša indivīda un sabiedrības labā, līdzīgi kā jebkura cita ārstēšana. Pati valsts ideja taču paredz tiesības un zināmu piespiešanu, pat vardarbību pret indivīdu kopējā labuma vārdā – valsts sūta cilvēkus karā, kur tie mirst, piespiež vakcinēties, kāpēc gan lai nevarētu piespiest sterilizēties tos, kuru pēcteči visticamāk vairos tikai nabadzību, noziedzību, ciešanas un atpalicību, un viens no sešiem jaundzimušajiem, piemēram, tā laika Lielbritānijā tāpat nomirs. Vēl jo vairāk tāpēc, ka jau tad pastāvēja bažas, ka tieši šie vājie, slimie, atpalikušie sabiedrības pārstāvji vairojas vairāk un ātrāk nekā attīstītie, talantīgie, gudrie un skaidrs, ka šāda tendence ved pie nācijas un rases degradēšanās. Īstenojot eigēniskos pasākumus valsts darbotos kā evolūcijas aģents, nestātos tai ceļā, tas arī viss. Veicinātu veselīgu, stipru, labi attīstītu, gudru bērnu dzimšanu. Tāda bija ideja. Atbalsts idejai bija monolīti visaptverošs – demokrāti un republikāņi, konservatīvie un progresīvie, kreisie un labējie – visi uzskatīja to par labu ideju. ASV prezidenti Teodors Rūzvelts un Ričards Niksons, Vinstons Čērčils, pasaulslaveni rakstnieki kā Džeks Londons, Herberts Velss, Nobela prēmijas laureāts Bernards Šovs, pasaulslaveni ekonomisti un filozofi kā Dž. Meinards Keins un Bērtrands Rasels, vadošās feministes kā Marija Stopes un tā sauktais slavenais piecinieks – izgudrotāji kā Aleksandrs Grahams Bells, kapitālisti un baņķieri kā Rokfellers, Fords un Kellogs. Rabīns Makss Reičlers (Max Reichler), piemēram, apgalvoja, ka ebreji gan senatnē, gan mūsdienās vienmēr ir sapratuši eigēniku un rūpējušies par ebreju rases saglabāšanu. Tika norādīts, ka jau Talmuds aizliedz precēt slimos ar lepru un epilepsiju, un senā ebreju eigēnika tika aprakstīta kā pārāka un attīstītāka par sengrieķu priekšstatiem šajā jomā.

Cionisti tikmēr diskutēja, kā pareizi pielietot eigēnikas principus Izraēlas valsts dibināšanas procesā un vai tipiski ebrejiskās ģenētiskās īpašības, daudzas no kurām veidojušās pateicoties dzīvei geto, vajāšanām un apspiešanām, būtu jācenšas izskaust nākamajās ebreju paaudzēs cenšoties kļūt par “normāliem cilvēkiem”, kas, kā apgalvo Rafaels Falks (Raphael Falk) grāmatā “The oxford Handbook of the history of eugenics”, bijis izplatīts apzīmējums cionistiskajā literatūrā.

Aškenazi ebreji ir arī labākais gudri un brīvprātīgi īstenotas eigēnikas piemērs, kas izpaudās tā sauktā Tay–Sachs sindroma izskaušanā. Tai-Saks (Tay–Sachs) sindroms ir šausminoša ģenētiska saslimšana. Bērns piedzimst it kā vesels, bet drīz sāk zaudēt spēju pats kustēties, pat piecelties sēdus, vai gultiņā apgriezties, vēlāk kļūst akls, kurls, nespējīgs komunicēt, tad sākas nemitīgi krampji un nāve parasti starp četru un piecu gadu vecumu, bet reizēm šīs milzu ciešanas bērniem un vecākiem turpinās ilgāk. 1971. gadā tika izstrādāts tests, kas ļāva noteikt, vai topošajiem vecākiem ir ģenētiska mutācija, kas var novest pie tā, ka bērns piedzims ar šo drausmīgo slimību. Ebreju kopienas organizēja plašu testēšanu sinagogās, ebreju kopienu centros. Barbara Streizande bija viena no testēšanas kampaņas sejām. Tā bija pilnībā brīvprātīga, veselā saprāta vadīta, kopienas organizēta (eigēnikas) programma, kuras rezultātā mūsdienās ar Tai-Saks slimi bērni aškenazi ebreju vidū tikpat kā vairs nav sastopami. 

Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē eigēnikas idejas organiski saplūda ar progresīvajām ģimenes plānošanas idejām un kotracepcijas popularizēšanas un izplatīšanas kampaņām. Ideja, ka nabadzīgo, sociāli zemāko un neaizsargāto slāņu dzimstības ierobežošana būtu gan viņu pašu, gan sabiedrības kopumā interesēs bija izplatīta sākot no Indijas, Pakistānas un Bangladešas, beidzot ar Lielbritāniju un ASV. Pirmo reizi arī pasaules pārapdzīvotība parādījās kā problēma, kas tika diskutēta pasaules politikas visaugstākajos līmeņos un eigēniska dzimstības kontrole vienprātīgi šķita acīmredzami saprātīgs, ja ne vienīgais risinājums. 

Valstiskas eigēnikas programmas realizēja Lielbritānija, ASV, Kanāda, Japāna, Brazīlija, Skandināvijas valstis. 

Pasaulē bija tikai viena ietekmīga organizācija, kura bija pret šo, citādi vienbalsīgi atbalstīto un populāro ideju – tā bija Romas katoļu baznīca. No kristietības viedokļa šāda iejaukšanās Dieva darbos nebija pieļaujama, un baznīca, protams, tāpat neatzina arī Darvina evolūcijas teoriju. 

Eigēniku neatbalstīja arī PSRS un komunistiskā bloka valstis, lai arī pirmajos desmit gados pēc 1918. gada boļševistiskās revolūcijas Krievijā eigēnikas idejas tur bija tikpat populāras kā citur pasaulē. Cirkulēja idejas par vadošo, izcilo boļševiku spermas bankas izveidošanu un daudzām brīvprātīgajām, kas labprāt tādu izmantotu, lai tādā veidā ātri izveidotu perfektu komunistu perfekto sabiedrību. Šīs idejas apturēja Staļina nākšana pie varas un kopš tā brīža eigēnika Padomju Savienībā tika pasludināta par buržuāziskās klasu cīņas produktu un vēlāk attiecīgi par fašistisku praksi. Strīdā nature v nurture PSRS ideologi viennozīmīgi nostājās nurture pusē, balstoties uz Nobela prēmijas laureāta, slavenā nosacīto refleksu pētnieka, krieva Ivana Pavlova darbiem. Ļoti iespējams, Staļinam jau tad prātā bija daudz radikālāks veids kā ierobežot nevēlamo tā saukto tautas ienaidnieku dzimstību, proti, viņus vienkārši nošaujot vai nomērdējot gulagā. Ja neskaita šos izņēmumus, visur citur pasaulē uzskatīja eigēniku par pašsaprotamu, loģisku un zinātniski pamatotu risinājumu daudzām pašām nozīmīgākajām sociālajām, ekonomiskajām un politiskajām problēmām. 

Protams, praktiski ir ārkārtīgi grūti iedomāties, kā cilvēce varētu konsekventi īstenot kādu šāda veida projektu valstiskā mērogā, teiksim, 200 gadu garumā, taču ir valstis, kuras to mēģinājušas īstenot. 

Pirmie ieviešanas soļi bija laulību likumi, kas aizliedz precēties epilepsijas slimniekiem un imbeciliem, tad 1907. gadā Indianas štatā ASV tika pieņemts likums, kurš noteica, ka ieslodzītajiem, kas pretendē uz pirmstermiņa atbrīvošanu Indianas štatā, pirms tās ir jāpiekrīt sterilizācijai, citādi pirmstermiņa atbrīvošana nav iespējama. Tad šāda pat norma, bet jau bez brīvprātības parādījās kā nosacījums atbrīvošanai no psihiski slimo ārstēšanas iestādēm.

Dažādu ASV štatu eigēnisko likumu rezultātā laika posmā no 1907. līdz 1963. vairāk nekā 64 000 cilvēku Amerikā tika sterilizēti piespiedu kārtā, tikpat arī Zviedrijā, taču savu apogeju eigēniskās prakses sasniedza hitleriskajā Vācijā. Iedzimto slimību novēršanas likums ir viena no pirmajām lietām, kuru Hitlers paveic tikko nonācis pie varas jau 1933. gadā (spēkā no 1934. gada). Jebkura politika ir tikai pielietojamā bioloģija, viņš saka 1939. gadā Hitlera dzīvei nevērtīgo sarakstā ir ne tikai visas jau Ziemeļeiropā par izskaužamām atzītās kategorijas, bet arī geji. Rezultātā Vācijā vairāk nekā 400 000 cilvēku tika piespiedu kārtā sterilizēti un 300 000 nogalināti. Tāpat nacistu mērķis bija izveidot sistēmu, kas sekotu līdzi katrai laulībai un kuras skaidrs mērķis bija veidot āriešu rasi – intelektuāli un fiziski pārāku pār citām. Šī ir tieši tā pati Platona ideja par dažādu “metālu” dvēseļu nekrustošanu un zelta dvēseļu vairošanu. 

Kā mēs zinām, nacisti neapstājās pie āriešu pārošanas programmām. Zemāko rasu, tautību, slimo un neattīstīto fiziska iznīcināšana bija šīs pašas domāšanas un plāna sastāvdaļa, kas ir iemesls, kāpēc eigēnika ir vārds, kuru pat pieminēt mūsdienās nedrīkst nekā citādāk, kā tikai vienā teikumā ar vārdiem fašisms, nacisms, Hitlers un tamlīdzīgi. 

Tas gan tā nebija uzreiz pēc Otrā pasaules kara. Bija vajadzīgas vēl vairākas desmitgades, lai eigēnika iegūtu viennozīmīgi sliktu slavu. Virdžīnijas štata sterilizācijas likumi tika atcelti 1974. gadā, Kanādas Britu Kolumbijā 1972., bet Zviedrijā 1976. gadā. 

Bez nacistiskā piemēra, problēmas bija un ir vairākas. Galvenā – rasisms un sabiedrības neaizsargātāko slāņu diskriminācija. Šīs problēmas sastāvdaļa bija tas, ka robeža starp to, ko var uzskatīt par zinātniski pamatotu un ko nē, vēl bija ļoti izplūdusi un baltās, nordiskās rases pārākums ne tikai Vācijā, bet arī Ziemeļamerikā, Austrālijā un citur tika uzskatīts par teju zinātniski atzītu faktu. Visas pārējās rases ASV, Kanādas un Austrālijas pirmiedzīvotāji, Āfrikas iedzīvotāji, tāpat kā austrum- un dienvideiropieši tika uzskatīti par evolūcijas zemākām pakāpēm, attiecīgi tādiem, kuru gēnu izplatīšana un vairošanās nebūtu vēlama. Daudzviet jauktu rasu laulības tika aizliegtas ar likumu, jo tika uzskatīts, ka šāda balto sajaukšanās ar zemākas attīstības rasu pārstāvjiem noved pie balto rases degradācijas. Citiem vārdiem sakot, eigēnika izvērtās par atklāti rasistisku, balto pārākuma projektu un, lai arī antisemītisma saknes ir plašākas, holokausts noteikti ir uzskatāms par eigēnikas ja ne māsu, tad māsīcu noteikti. 

Otrkārt, būtiska problēma bija metodikas un standarti intelektuāli atpalikušo noteikšanai. Lai arī korelācija starp zemu IQ un nabadzību pastāv, zinātne līdz pat šim brīdim nav skaidri atbildējusi, kāda ir cēloņsakarība starp zemiem ienākumiem un zemu IQ, un vienlaikus ir skaidrs, ka dziļa nabadzība, nepilnvērtīgs uzturs, slimības, izglītības trūkums ir faktori, kas neļauj indivīdam sasniegt sava IQ griestus, kurus tas varētu sasniegt labvēlīgos apstākļos. Tā vietā, lai risinātu nabadzības problēmu, piemēram, cenšoties panākt mazāku ienākumu nevienlīdzību, lielāku IKP pārdali caur valsts budžetu un bagātīgākas sociālās programmas, eigēniski domājošiem politiķiem vienkāršāks risinājums šķita fiziski tikt vaļā no nabagiem, ierobežojot dzimstību šajā sabiedrības slānī, apgalvojot, ka pasaules pārapdzīvotība ir problēma, kas noved pie resursu trūkuma un tā, ka sabiedrības nespēj nest slogu, kuru rada lielais daudzums slimo, vājo un intelektuāli atpalikušo. Balstoties šāda domāšanā, atbildīgie par piespiedu sterilizāciju parasti nebija īpaši rūpīgi individuālu gadījumu izvērtēšanā, jo lai arī formālie iemesli bija citi, patiesībā pietika ar to, ka kandidāts uz sterilizāciju nav baltais un ir ļoti nabadzīgs, un ja vēl cilvēks bija tiesāts par kriminālnoziegumiem, prostitūta, piedzīvojusi pusaudžu grūtniecību, lēmums bija faktiski automātisks. Šodien mēs to vienkārši saucam par fašismu. 

Te arī izgaismojas galvenā valstiski vadītas eigēnikas problēma nākotnei. Ir skaidrs, ka tiklīdz valdības uzņemas atbildību par nācijas vai rases uzlabošanu, eigēnikas praktiskā realizācija kļūst atkarīga no konkrētu politiķu vērtībām, ideoloģijām, iespējams, populistiskiem, galēji labējiem vai citādi ekstrēmiem uzskatiem. Politiķu kārdinājums koķetēt ar viszemiskākajiem, prastākajiem, primitīvākajiem dzinuļiem sabiedrībā vienmēr ir bijis augsts, dažkārt tieši šīs visprimitīvākās naida, baiļu un savas iedomātā pārākuma emocijas politiķi izmanto, lai noturētos pie varas, skaidrs, ka būtu nepareizi pieļaut, lai šādu politiķu rīcībā būtu instrumenti, kas paredz rases, nācijas vai tautas ģenētisku uzlabošanu. 

Vienlaikus dzimstības kontrole kā viena no nabadzības izskaušanas stratēģijām ir bijusi aktuāla arī vēl divdesmitā gadsimta otrajā pusē. Ķīnas tā dēvētās viena bērna politikas viens no mērķiem bija ierobežot nabadzību panākot, ka ģimenes resursi tiek koncentrēti viena, divu bērnu audzināšanai, un palielinātos arī iespēja bērniem saņemt kaut cik jēdzīgu mantojumu no iepriekšējo paaudžu uzkrātā, tādējādi samazinot nabadzības risku, kas nav iespējams ģimenēs ar vairāk bērniem, kur ģimenes jau tā trūcīgie resursi ir jāsadala starp daudziem bērniem. Stingri sekojot dzimstības kontroles likumu ievērošanai, Ķīnā laikā no 1980. līdz 2014. gadam 324 miljoniem sieviešu ķirurģiski tika ievietotas manuāli neizņemamas pretapaugļošanās spirāles pēc pirmā bērna piedzimšanas, bet 108 miljoni sieviešu sterilizētas. Tiek lēsts, ka 400 miljoni bērnu šajā laika posmā nepiedzima tikai valdības īstenotās politikas dēļ, bet vairāk nekā pusmiljards, ja šobrīd rēķina arī tos bērnus, kas varētu būt dzimuši nedzimušajiem bērniem.

Gan šīs politikas, gan ārkārtīgi straujās ekonomiskās izaugsmes dēļ Ķīnai izdevās īstenot pasaules vēsturē nebijušu galējas nabadzības izskaušanu grandiozos apmēros. Minētā politika ļāva arī būtiski mainīt sievietes lomu sabiedrībā, dodot sievietēm iespēju mācīties, veidot karjeru un attīstīt sevi ārpus tradicionālās sēdēšanas mājās ar daudziem bērniem. Nepamatotas izrādījās arī bažas, ka vienīgie bērni būs vairāk izlutināti un ar sliktākām sociālām prasmēm nekā bērni no lielajām ģimenēm. Proti, ir pamats apgalvot, ka sabiedrība kļūst gudrāka, ja bērni saņem vairāk uzmanības un to audzināšanai un izglītībai ir pieejami vairāk resursu. 

Dzimstībai dabiski samazinoties pieaugošas labklājības iespaidā un virknes iepriekš neparedzētu problēmu dēļ, Ķīnas valdība sākot ar 2014. gadu uzsāka dzimstības kontroles mīkstināšanas pasākumus. Galvenā problēma, kas pavada šādu dzimstības kontroles politiku, ir sabiedrības novecošanās un tā, ko Ķīnā sauc par 4-2-1 problēmu – proti, ja iepriekšējā paaudzē vecākiem bija viens bērns un viņa ģimenē tagad arī viens, tad šim vienam bērnam kādā brīdī nāksies uzturēt gan savus vecākus, gan četrus vecvecākus, kas savukārt ir jauns šķērslis izaugsmei un attīstībai, un tagad ir jācenšas dzimstību regulēt pretējā virzienā, kas, izrādās, ir daudz sarežģītāks uzdevums. 

Vienlaikus runājot par demogrāfijas politiku mūsdienās, kas nu fokusējas uz dzimstības palielināšanu, man tiešām šķiet, ka jaundzimušo bērnu daudzumam nevajadzētu būt pašmērķim. Īpaši tādā valstī kā Latvija, kurā katru dienu četri bērni zaudē vecākus, tiek “izņemti” no ģimenes, jo tajās piedzīvo vardarbību, vai vecāki alkoholisma vai narkotiku dēļ tos ir pametuši bez aprūpes. 

Dažiem pāriem nevajadzētu vairāk bērnu. Ja tev ir atņemtas vecāku tiesības, ja valsts jau ir bijusi spiesta pirmos piecus tavus bērnus tev atņemt un ievietot institūcijās tāpēc, ka tie dzīvojuši badā, pieredzējuši visa veida vardarbību un šausmas, varbūt tiešām tev nevajadzētu vēl piecus. Varbūt pastāv iespēja pierunāt šādu sievieti paņemt naudu par brīvprātīgu izvēli veikt sterilizāciju vai piedāvāt kādu citu motivējošu mehānismu, kas tomēr atturētu viņu no bērnu radīšanas. No morāles viedokļa mēs varētu pieprasīt, lai šādi lēmumi vienmēr ir brīvprātīgi un iebildumi savukārt varētu balstīties tajā, ka daži indivīdi nav spējīgi pilnībā pieņemt absolūti izsvērtu lēmumu, un ar motivācijas mehānismus palīdzību tiktu it kā iemānīti vai ievilināti šajā brīvprātīgajā lēmumā, un tomēr pat šādā gadījumā es noteikti atbalstītu tādu mehānismu pastāvēšanu. Morāli man šķiet daudz pieņemamāk, ja kāds finansiālu stimulu dēļ izvēlas neradīt vairāk bērnus, nekā ja kāds izvēlas radīt bērnu, kuram visticamāk būs visa veida attīstības un veselības problēmas vecāku alkoholisma vai narkotiku atkarības dēļ, bet kurš ir radīts tikai un vienīgi ar domu, lai vecāki izmantotu bērna pabalstu alkohola un narkotiku iegādei. 

Lai vai kā, eigēnikas idejas nākotnē jaunu skanējumu iegūs embriju CRISPR ģenētiskās modifikācijas kontekstā, tāpat kā pieaugošajā ģenētisko testu pielietošanā, bet tas ir jau cits stāsts kādai citai reizei. 

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!