Pavisam klusā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

Sešpadsmitā marta gājienā pie Brīvības pieminekļa piedalījās ap diviem tūkstošiem cilvēku. 25. martā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā tikai divi simti. Tās bija valsts augstākās amatpersonas – Valsts prezidents, Latvijas parlamenta deputāti, valdības ministri, Nacionālo bruņoto spēku un ārvalstu vēstniecību pārstāvji un viņus pavadošās personas. Kopā pavisam niecīgs cilvēku skaits, salīdzinot ar diviem tūkstošiem gājiena dalībnieku 16. martā.

Kā to izskaidrot un ko tas liecina par mums? 25. marts nekādā veidā nav pretrunīgs vai neskaidrs datums – te viss ir kristāldzidri skaidrs. Šis patiešām ir traģisks datums latviešu tautas vēsturē.

Taču atšķirībā no 16. marta, kuram par godu Nacionālā apvienība izvērsa plašu reklāmas kampaņu ar speciāli veidotu video un interneta reklāmām, kā arī plašām sabiedrisko attiecību aktivitātēm, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā nekā tamlīdzīga nedz Nacionālā apvienība, nedz citas 16. martā aktīvās organizācijas neorganizēja, kas ir viens no iemesliem ja ne klusajam 25. martam, tad noteikti skaļajam 16. martam.

Nacionālajai apvienībai par Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu acīmredzami nekādas lielas intereses nav.

Baiba Broka un Edvīns Šnore, kuri filmējās un reklamējās 16. marta reklāmās, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā vispār nekur nebija redzami. Viņi nav atrodami nevienā fotogrāfijā, viņu personiskie sociālo tīklu profili neliecina, ka viņi atšķirībā no 16. marta būtu izgājuši no mājas, kad Edvīns Šnore bija gājiena dalībnieku vidū. Tāpat arī vienmēr tik aktīvā Jāņa Iesalnieka sociālo tīklu profilos nav pat neviena ieraksta (vismaz līdz 26. marta pusdienlaikam), kas būtu veltīts Komunistiskā genocīda piemiņas dienai. Nav arī ziņu, ka viņš būtu apmeklējis kādu piemiņas pasākumu.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā atšķirībā no 16. marta Nacionālā apvienība ne tikai nepiemin komunistiskā režīma upurus pirktos reklāmas laukumos un speciālos video. Viņu līderi ne tikai neaiziet nolikt ziedus kopā ar visām valsts augstākajām amatpersonām, ne tikai nepagodina pasākumu, kurā staļinistu nomocītos latviešus ir atnākuši godināt ārvalstu vēstniecību pārstāvji, bet daudzi no šiem līderiem pat nekādā veidā nepiemin šo dienu komunicējot sociālajos tīklos. Krass pretstats šo pašu cilvēku aktivitātei pirms un ap 16. martu.

Arī pašas Nacionālās apvienības sociālo tīklu profili rāda, ka komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumos ir piedalījušies vien saujiņa partijas jauniešu. Vienīgie Nacionālās apvienības pārstāvji, kuri bija redzami pie Brīvības pieminekļa, ir Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (kura gan šajā gadījumā nepārstāv partiju, bet bija tur jābūt valsts protokola ietvaros), Dombrava un Raivis Dzintars. Atšķirībā no 16. marta šoreiz nekādu kaismīgu runu un nekādu aicinājumu visiem saviem atbalstītājiem atcerēties un pieminēt šo datumu un šos upurus (kuru vidū, starp citu, bija arī leģionāri) – nekā, kas līdzinātos apvienības 16. marta aktivitātēm.

Interesanti, ka sarīkot nacismam simpatizējošu, Latvijas valsti diskreditējošu pasākumu dienā, kas ir tikai Hitlera armijas sīkas uzvaras gadadiena – to izdarīt Nacionālās apvienības līderiem ir gan nauda, gan laiks, gan enerģija. Ieguldīt visu savu sociālo tīklu jaudu tajā, lai 16. martu pēkšņi pasludinātu nevis par piemiņas dienu, bet gan par svinamu dienu, kā arī pasludinātu visus Latvijas leģionārus par tautas varoņiem – tas viņiem liekas svarīgi un pareizi.

Taču, lai pieminētu komunistiskā genocīda upurus, tos pašus, kurus saskaņā ar NA propagandu it kā gribēja paglābt leģionāri, lai noliektu galvas, godinot šos upurus dienā, kurai patiešām ir nozīme Latvijas vēsturē, un šajā dienā skaidrotu vēsturi visai pasaulei, to NA līderi neuzskata par kaut minimālas piepūles vērtu.

Domāju, ka tam ir izskaidrojums – komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumi neļauj pazīmēties uz kāškrustu fona, neļauj skandalēties, diskreditējot valsti par prieku mūsu nedraugiem.

Varētu pat pieņemt, ka šī diena ir kā dadzis acīs mūsu valsts nedraugiem, un pat pieņemt, ka varbūt tas arī ir īstais iemesls, kāpēc daudzi angažētie provokatori sēž mājās un neaicina visus “parādīt mugurkaulu”. Lai vai kā – darbi vienmēr runā skaidrāk par vārdiem.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā pie Brīvības pieminekļa bija visi, Solvitu Āboltiņu un Nilu Ušakovu ieskaitot. Tikai ne Nacionālās apvienības līderi – nedz Roberts Zīle, nedz Baiba Broka, nedz Jānis Iesalnieks vai Edvīns Šnore. Arī Nacionālās apvienības ministri Rasnačs un Melbārde nekur nebija redzami. Jāatzīst – laiks patiešām bija draņķīgs. Tikpat draņķīgs, kā Nacionālās apvienības nacionālisms.

Autors: Jurģis Liepnieks

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!