Par valsts noslēpumu

Sakarā ar neapšaubāmi nekvalitatīvajiem Krimināllikuma grozījumiem, kurus 21. aprīlī pieņēma Saeima, cita starpā izskanēja arguments, it kā uz žurnālistiem nedrīkstētu attiekties atbildība par valsts noslēpuma izpaušanu, it kā žurnālisti būtu kāda īpaša cilvēku grupa, kura atšķirībā, piemēram, no valsts ierēdņiem pēc definīcijas zinātu labāk, kas ir un kas nav sabiedrības interesēs un tāpēc būtu it kā virs tiem likumiem, kas attiecas uz visiem citiem.

Žurnālistu argumentācijas pamatā ir ideja, ka “trauksmes cēlēji” jeb žurnālisti, nereti iegūstot un izpaužot noslepenotu informāciju, atklāj sabiedrībai nelikumības vai nejēdzības, kuras sabiedrība citādi neuzzinātu. Tā nenoliedzami ir patiesība. Tā tas nereti notiek, tomēr labi pārvaldītā demokrātijā un stiprā valstī būtu jāpastāv mehānismiem, kas nodrošina, ka nelikumības un nejēdzības tiek atklātas un novērstas likumīgā, institucionalizētā veidā, nevis kādam vienkārši iedomājoties, ka viņš zina labāk par visiem citiem, kas ir sabiedrības interesēs un tāpēc uzskata, ka likumi viņam nav jāievēro. Īpaši, ja šim kādam nav vispār nekāda mandāta, kas ļautu uzdot sevi par sabiedrības interešu pārstāvi.

Likumīgi mehānismi kā kontrolēt valsts noslēpuma aizsegā notiekošo pasaules demokrātijās ir izstrādāti un kopumā strādā labi – viena no būtiskām sastāvdaļām šajā kontroles sistēmā, kas pat aizmetņu līmenī netiek darbināta Latvijā, ir konsekventa, atklāta un regulāra valsts noslēpumu atslepenošana.

Lielākā daļa par valsts noslēpumu klasificētā informācija zaudē nepieciešamību būt noslēpumam piecu līdz desmit gadu laikā. Tikpat kā neko nav pamata turēt noslēpumā ilgāk kā divdesmit gadus.

Pilnīgi pašsaprotami, ka nekam, kas attiecas, piemēram, uz Gaiļa, Šķēles vai Krištopāna valdību laiku, vairs nevajadzētu būt slepenam. Pat visslepenākās lietas – piemēram, sarunu protokoli ar Krieviju par Abreni un robežlīgumu, visi atzinumi un dokumenti šajā sakarā, mierīgi varētu tikt atslepenoti, tāpat sliktam trillerim līdzīgais stāsts par Lietuvas robežlīgumu, nemaz nerunājot par dažādiem ar privatizāciju un saimnieciskām lietām saistītiem jautājumiem.

Kāpēc visi šie deviņdesmito gadu valsts noslēpumi vēl aizvien ir valsts noslēpumi? Kāda iespējama sabiedrības interese varētu būt, lai turētu noslēpumā faktiski uz visiem laikiem visu, ko kādreiz kādai amatpersonai ir sagribējies noslepenot?

Atslepenošana uz ļoti daudzām svarīgām lietām un personām sabiedrībai ļautu paskatīties ar pavisam citām acīm.

Sabiedrībai ir svarīgi izveidot konsekventu un atklātu atslepenošanas kultūru valsts pārvaldē, lai tādējādi izdarītu spiedienu uz valsts amatpersonām, kurām būtu jārēķinās ar to, ka viņu lēmumi ātrāk vai vēlāk tomēr kļūs publiski pieejami un par tiem būs jāatbild pat tad, ja šobrīd viņi šos lēmumus ir noslepenojuši. Zinot, ka viss slepenais reiz būs publiski pieejams, amatpersonas tiktu spiestas vairāk izvērtēt arī šo savu slepeno lēmumu pamatojumu un kvalitāti.

Konsekventa atslepenošanas prakse arī ļautu valstij cīnīties ar argumentu, it kā noslēpuma izpaušana un publicēšana varētu būt attaisnojama ar to, ka kādam liekas, ka tas šajā gadījumā notiek sabiedrības interesēs. Drošības iestādēm šī iemesla dēļ būtu jābūt vienām no galvenajām atslepenošanas aizstāvēm.

Lai nu kā, sabiedrība, kas ir ieinteresēta kvalitatīvā savas valsts pārvaldībā un tajā, lai valsts noslēpums netiek izmantots nekvalitatīvu vai koruptīvu lēmumu slēpšanai, būtu jāpieprasa konsekventa valsts noslēpuma atslepenošana pieļaujamajos termiņos, kā arī jākontrolē, lai šie termiņi tiktu noteikti saprātīgi.

Vienlaikus stipra valsts pārvalde un stipra valsts nedrīkstētu pieļaut juridiskus caurumus, pa kuriem valsts noslēpums varētu tikt nesodīti pludināts pa labi un pa kreisi, kā tas nereti notiek šobrīd Latvijā, pamatojot to ar dažādu aktīvistu rūpēm par sabiedrību.

Autors: Jurģis Liepnieks

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!