Jurģis Liepnieks. Par partnerattiecību regulējumu

Liepnieks

Sāksim ar to, ka heteroseksuāliem pāriem šobrīd nav vispār ne vismazāko problēmu it visā, kas skar viņu partnerattiecību regulējumu.

Visi heteroseksuālie pāri, kuri vēlas, lai viņu attiecības būtu reģistrētas un mantiskās un mantojuma attiecības tiktu kārtotas tā, kā tas ir ģimenes locekļu starpā, var apprecēties. Laulības reģistrācija Latvijā ir vienkārša un lēta. Visi, kuri nevēlas nekā reģistrēt savas attiecības, var to nedarīt. Tas ir izvēles jautājums. Visus mantiskos un mantojuma jautājumus visi pāri var atrisināt civiltiesiskā kārtība un uzrakstot testamentu, vai arī nedarīt neko, tādējādi akceptējot vispārīgo regulējumu. Tas ir izvēles jautājums.

Jā, patiešām ļoti liels skaits pāru dzīvo kopā laulību nereģistrējuši. Viņi nevēlas, lai viņu attiecības un manta tiktu pakļauta šim regulējumam. Tam ir daudz dažādu iemeslu. Dažreiz cilvēku attiecības tomēr nav tik stipras, viņi neredz tās ilgtermiņā, nav pārliecināti par savām vai partnera jūtām, varbūt viens ir, bet otrs nav. Citi uzskata, ka nekāda valsts iejaukšanās un regulējums viņu privātajām attiecībām principā nav vajadzīgs un viņi paši regulēs savas mantiskās un mantojuma attiecības ārpus laulības institūta kā vien vēlas un arī  tas ir iespējams. Vēl citiem ir negatīva pieredze ar šo regulējumu. Viņi jau ir saskārušies ar laulības šķiršanu un nevēlas no tās izrietošos sarežģījumus nākotnē. Baidās no tiem. Bieži partneri vai kāds no viņiem vēlas, lai kopdzīve pastāv, bet nevēlas uzņemties tik nopietnas saistības kā laulība ar visu tās mantisko un mantojuma regulējumu. Viņi neuzskata, ka tā viņiem ir vajadzīga. Tā ir viņu izvēle.

Iemesli var būt dažādi, bet problēmu šeit nav nekādu. Katrs pāris zina: ja viņi nav precējušies, partnera pēkšņas nāves gadījumā viņi nevarēs saņemt mantojumu, ja vien partneris to nebūs vēlējies un uzrakstījis testamentu. Un ja viņi to nezina, tad nevis likumi ir jāmaina, bet šiem analfabētiem jāuztaisa kāds buklets vai reklāmas rullītis. Tas pats attiecas uz karavīru, policistu un glābēju partneriem. Ja jūs neesat karavīra vai policista sieva, jūs nevarēsit pretendēt uz tiem pabalstiem, kas pienākas sievām, ja vīrs iet bojā pildot dienesta pienākumus. Tas ir visiem zināms un skaidrs. Visi attiecīgi to var ņemt vai neņemt vērā, tas var ietekmēt vai neietekmēt šo cilvēku lēmumus reģistrēt laulību vai nē, bet te nav nekādu likumdošanas problēmu.

Ja traģiski bojā gājušais Zolitūdes glābējs nav izdarījis ne vienu, ne otru – nav apprecējis savu partneri, nav civiltiesiski sadalījis savu īpašumu, nav uzrakstījis testamentu, acīmredzot viņš nav vēlējies neko no tā darīt. Cilvēku attiecības, it īpaši tik nopietnas, neveidojas vienā dienā un nevar teikt – viņi vienkārši nepaspēja salaulāties vai kā citādi noregulēt savas mantiskās attiecības. Tas nav ne grūti, ne sarežģīti, ja vien cilvēki to vēlas. Iespējams, bojā gājušais glābējs uzskatīja, ka vēl nav īstais laiks to darīt, varbūt viņš nevēlējās, lai partnere manto viņa īpašumus, bet varbūt viņš vispār grasījās šķirties. Varbūt viņam bija kādi citi apsvērumi, to mēs vairs diemžēl nevaram uzzināt, bet likumdošanas problēmu šeit nav nekādu. Viņam likums deva visas šīs iespējas  – gan precēties, gan dzīvot kopā kā neprecētiem, gan sadalīt savu mantu, gan uzrakstīt testamentu, gan nedarīt to visu un tas ir pareizi, labi un lieliski.

Problēmas, manuprāt, drīzāk sāksies tad, kad katrs vai katra, ar kuru jūs trīs reizes esat pārgulējis, sāks pretendēt uz jūsu mantu vai mantojumu. Kad varēs sākt tiesāties par īpašumiem uz tā pamata, ka jūs aiznesāt zobu birsti uz šo īpašumu, kad izrādīsies, ka cilvēkiem ir vienlaikus gan laulātais, gan civilpartneris un tā tālāk.

Būsim atklāti – ir tikai viens iemesls, kāpēc izmaiņas likumdošanā ir nepieciešamas, un tas ir homoseksuālu pāru statuss. Viņiem atšķirībā no heteroseksuāliem pāriem tiešām nav šīs izvēles iespējas, proti, viņi nevar apprecēties un baudīt to mantisko un mantojumu regulējumu, kāds attiecas uz laulātiem. Tāpēc arī šī ir nevis partnerattiecību, bet viendzimuma laulību problēma, kuru, vienkārši lai tas neskanētu tik… skarbi, politiķi cenšas ietvert kaut kādos stāstos par traģiski bojāgājušajiem Zolitūdes glābējiem. Tā kārtējo reizi ir pretīga liekulība un meli.

Es personīgi, atšķirībā no Viņķeles un Rinkēviča, esmu pret iepriekšējās Saeimas debilo konstitucionālo jaunradi, kas padarīja Latviju par tikai vēl vairāk atpalikušu provinci, es personīgi atbalstu arī viendzimuma pāru laulības (atkal atšķirībā no Rinkēviča). Lūdzu, kāpēc gan ne, pieauguši cilvēki, kāpēc gan viņi nevarētu dzīvot kopā un kāpēc gan lai viņiem nebūtu tādas pašas tiesības kā heteroseksuāliem pāriem? Bet man riebjas, ja tiek liekuļots un viss putrots, kā to tagad dara Viņķele un cilvēks, kurš slavens ar to, ka 41 gada vecumā beidzot spējis atzīt, kas viņš ir. Viņi abi ciniski izmanto Zolitūdes traģēdiju un tās upurus savas apšaubāmās politiskās dienaskārtības bīdīšanai.

Acīmredzot nav tomēr tik viegli pusmūžā pēkšņi sākt mācīties būt atklātam un runāt skaidru valodu.

 

Autors: Jurģis Liepnieks

 

Populārākie raksti


Jūs varētu interesēt


1
Lasītāju viedokļi

avatar
jaunākie vecākie populārākie
Horsts
Horsts

Neatradu rakstā nevienu argumentu kāpēc homoseksuālas attiecibas ir jādēvē par laulibu.
Ja autors ar laulību šauri saprot tika otra cilvēka dievināšanu, seksu un mantojuma dalīšanu, tad šādām attiecībām ir jāizdomā cits nosaukums.
Par bērnu adoptēšanu runājot, ja bērni ir adoptēti, tad sasniedzot pilngadību viņi ļoti iespējams vēlēsies atteikties no saviem adoptētājiem.