Aivars Ustups, Laikraksta “Liesma” pielikums “Dzīves vide Ziemeļvidzemē – mūsu kopējā telpa”
Jānis Coelēns, lai gan viņa galvenā saimniekošanas firma SIA «Singari» atrodas Liepas pagastā, tūdaļ aiz Kauguru pagasta robežas, sevi uzskata par kaugurieti, it īpaši izteikti par Mūrmuižai piederīgu. Te ir viņa dzimtā vieta, kur viņa vecāki strādājuši kolhozā un iekārtojušies uz dzīvi. Jānis ir pabeidzis Latvijas Universitātes Ekonomikas vadības fakultāti un par to ir pateicīgs vecākiem, kuri atbalstījuši augstākās izglītības iegūšanu visiem trīs bērniem ģimenē. Te kopš bērnības viņam cauri gadiem ir saglabājies uzticamu draugu pulciņš, kurā visiem nu ir augstākā izglītība. Jānis uzsver augstākās izglītības lomu viņa dzīvē: «Reizēm jau šķiet, ka daudz vari izdarīt arī bez tās. Taču, kad paskatos atpakaļ, kāds es biju vien ar vidējo izglītību un kāds tagad esmu ar augstāko, redzu, ka daudz un būtiski ir mainījusies mana domāšana, visu daudz pareizāk izdodas salikt pa plauktiņiem, viss sakārtojas pat it kā zemapziņā. Ne jau viss, kas bija jāmācās, šajā brīdī ir vajadzīgs, bet varbūt kādreiz vajadzēs. Sanāk arī tagad gudrības pētīt ja ne gluži grāmatās, tad internetā paskatīties. Bet augstskola ir tā, kas palīdz saprast, ko un kur skatīties.»
Pārorientēšanās uz patstāvīgu saimniekošanu arī Cielēnu ģimenei sākās, kad kolhozi pajuka. Jāņa tēvs sāka saimniekot savā dzimtas mājā Liepas pagastā «Pura-Pilpi». Jānim vēl nav bijis laika pamatīgi izpētīt dzimtas koku. Taču ir sens, vāciski rakstīts apliecinājums, ka 1825. gadā šo māju no muižkunga izpircis Dāvis Cielēns. To, cik paaudzes šajā mājā ir saimniekojušas, Jānis mēģina atcerēties pēc 91 gadu garu mūžu nodzīvojušā vecātēva Pētera stāstījuma. Pēterim tēvs bijis Francis, un tad nu viņam šis Dāvis ir bijis vecaistēvs. Šāds atskats vēsturē Jānim esot svarīgs jau ar to vien, ka uzliek pat pienākumu turpināt šajā vectēvu iekoptajā zemē, ieaudzētajos mežos saimniekot labi un prasmīgi.
Patstāvīgā saimniekošana gan iesākusies negaidīti strauji. Tajā gadā, kad Jānis tikko jūnijā bija beidzis Universitāti, izrādījās, ka tēvs izlēmis doties uz Norvēģiju un visu te sākto saimniekošanu uzticēt dēlam un par aizbraukšanu paziņojis vien pāris dienas iepriekš.
«Palika gan 110 hektāros iesēti un drīz vien jau kuļami graudi, gan kopjams mežs. Ar vecu kombainu, kuru pats sataisīju, pašam bija jākuļ, man tikai citi parādīja, kā jādara. Tās lietas pat patika. Taču, kad rudenī raža bija nokulta un savilkām galus, izrādījās, ka graudu audzēšana mums nav rentabla. Tad nu ar tēva atbalstu māsai Līgai radās ideja, ka lauksaimniecības zeme jāizmanto citādi. Viņa ar savu vīru izveidoja saimniecību un sāka bioloģisko gaļas lopu audzēšanu. Man galvenā saimniekošana palika mežā, kas ir mana sirdslieta. Tad 2013. gada janvāris mums visiem atnesa smagu traģēdiju, jo tēvs nelaimes gadījumā Norvēģijā gāja bojā. Kad kaut cik attapāmies, nācās tālāk visu domāt bez viņa lielās pieredzes un padoma,» tā Jānis Cielēns.
Viņa SIA «Singari» ir neliela firma, kas apsaimnieko gan paša mežus, gan sniedz pakalpojumus citiem mežu apsaimniekotājiem. Savulaik Jānis piedāvājis arī zāģēšanas pakalpojumus, bet tad atradis izdevīgāku sadarbību ar uzticamiem partneriem, kuriem ir atbilstoša tehnika.
Par mežu Jānis runā pat aizrautīgi: «Zāģēt māku arī pats. Man nav problēma šodien būt uzvalkā, bet rītdien paņemt lāpstu un iet stādīt mežu vai pazāģēt kokus. Nav tā, ka man ir augstākā izglītība un tādēļ vairs zāģi vai cirvi rokā neņemšu. Ļoti patīk pa saviem mežiem iziet arī apgaitā un skatīties, kas kur notiek, kas jāpadara. Viens mežs man ir īpašs. Tur divos kailcirtē nocirstos hektāros vēl tēvs lika stādīt jaunu. 2000. gada karstajā vasarā trimmerēju avenājus un krūmus, lai priedītes neaizēno. Pēc tam tajā mežā arī visus citus darbus esmu centies darīt pats. Tagad varu vien nopriecāties, ka viss ir nosargāts un priedes tur jau aug otrajā stāvā. Saku, ka tas ir mana mūža projekts, kur kokus zāģēs vien mazbērni. Uzskatu, ka agrāk par 100 gadiem priedi cirst nedrīkst. Manuprāt, Latvijā ar stingru likumdošanu būtu jānosaka, ka egle ir cērtama tikai no 80 gadu vecuma, bet priede no 100, apse no 40. Citādi nocirtīsim Latviju pliku. Teic, ka mežu kļūst vairāk. Kopumā it kā jā, bet mežu apjoms ar resnajiem kokiem krītas pārāk strauji.»
Esi bijis arī populārs autosportists.
— Ar visa veida tehniku uz tu esmu no bērna kājas. Tēvs bija autosportists, tādēļ jau puikas gados dzīvoju viņam līdzi pa garāžām, palīdzēju skrūvēt un tehniku kopā likt. Pat neatceros, kad pirmo reizi automašīnai pie stūres piesēdos. Sākām sacensties mazos sprintos. No maniem to gadu Mūrmuižas vairāk nekā 10 draugiem, ar kuriem arī kopā sportojām, uz ārzemēm labākas dzīves meklējumos projām ir tikai viens. Pārējie visi esam vēl šeit, regulāri sanākam kopā. Cītīgi joprojām braucam uz auto sacensībām. Nu jau gan, tikai lai skatītos. Paši šādām sacensībām esam paņēmuši nelielu pauzīti. Kad bērni paaugsies, varbūt atkal braukšu, bet pagaidām sacensības paliku nedaudz malā, lai vairāk laika atliek ģimenei. Visādi citādi manā dzīvē viss notiek arvien labākā virzienā. Man nekur citur laime nav jāmeklē. Apzinos un tiešām varu teikt, ka šobrīd pats esmu savas laimes kalējs.
Vai, nu būdams novada domes deputāts, tā domāt arī citus mudināsi?
Doma kandidēt par deputātu bija jau agrāk, bet tad vēl nebiju gatavs, arī saimniecībā vajadzēja ieguldīt daudz darba un laika. Tagad, kad saimniekošana iegājusi normālās sliedēs, nolēmu, ka varu daļu no sava laika veltīt arī novada dzīves veidošanai. Piekritu būt sarakstā «Kaugurieši», bet uz nākamajām vēlēšanām man un domubiedriem, iespējams, būs jau savs saraksts. Jo jau tagad redzu, saprotu, ka jaunajiem cilvēkiem tomēr ir vairāk enerģijas un nedaudz cits skatījums uz dzīvi un problēmu risinājumu. Kad startēju vēlēšanās, domāju: ja ievēlēs, būs labi, ja ne, arī nekas traģisks nebūs noticis. Esmu priecīgs par vēlētāju lielo atbalstu, tas dod papildu motivāciju darboties novada labā.
Partijā netaisies stāties?
Vismaz no vecajām, jau esošajām nevienā. Redzot to, kā un kas šobrīd notiek valstī un tā sauktajās vecajās partijās, gaidu jauna uzticama politiskā spēka izveidošanos, kurā, iespējams, varētu domāt par iesaistīšanos.
Ko jau tagad pagastā, novadā gribētu citādi?
Sākumā es vēl iepazīstu pašvaldības darbu, mācos, mēģinu izprast tās būtību, struktūru un ikdienu. Interesējos par novada budžeta izlietošanu, cik tas ir efektīvs un novadu attīstošs. Kopumā novadā viss jau notiek pareizi, bet ir lietas, kas, manuprāt, varētu notikt citādi. Piemēram, man kā cilvēkam ar ekonomista domāšanu šķiet, ka mums ir pārāk sadrumstalotas struktūrvienības un tajās pārāk daudz cilvēku. Lai tas kādam patīk vai nepatīk, agri vai vēlu arī mūsu novadā, lai taupītu budžeta naudu, būs jāceļ darba ražīgums. Darbiniekam privātajā sektorā darba alga ir atkarīga no darbu izpildes, pašvaldībā darbiniekam alga ir garantēta, bieži nevērtējot darba kvalitāti, klibo motivācija. Darbus, ko šobrīd dara divi, var piedāvāt vienam par krietni lielāku, bet ne divkāršu algu. Daudz naudas aiziet skolām, bet tur nu mana nostāja ir negrozāma, ka bērnu izglītošanai naudu taupīt nedrīkstam, taču ieguldījumiem ir jābūt pārdomātiem. Skolām ir svarīgi strādāt pie kvalitātes un vides, lai vietējie izvēlētos bērnus skolot vietējās skolās, nevis Valmierā.
Neatliekami risināma problēma novadā ir dzīvojamā fonda izveide. Tiklīdz tāds būs, it sevišķi Kauguros un Brenguļos uz dzīvi pārcelsies daudzi Valmierā strādāt gribošie. Novadam savā labā ir jāizmanto priekšrocības, ko sniedz pilsētas tuvums. Savukārt, ja novadā vairāk būs strādājošu cilvēku, arī mūsu budžeta iespējas būs daudz lielākas. Šīs un citas aktuālās lietās no saraksta «Kaugurieši» vēlēšanās startējušie pārrunā arī ar uzņēmējiem, vismaz reizi mēnesī uzklausot viņu domas. Pašiem vien jau mums kopā novadā dzīve ir jāvirza un arvien prasmīgāk jāsaimnieko. Šajā mainīgajā laikā ir jābūt ļoti radošiem, arī domājot par novada nākotni, lai cilvēki šeit gribētu dzīvot. Novadu pārstāvu arī Pašvaldību savienības komitejā. Uzzinu daudz ko vērtīgu un jaunu, bet redzu arī, ka pašvaldībām un valstij trūkst vienotas virzības, turklāt katra to deķi ieinteresēti velk uz savu pusi. Ceru, ka arī šajā ziņā ar laiku viss mainīsies uz labo pusi un mums pašiem ļaus izlemt, kas un kā novadā labāk darāms. Pagaidām mēs to vēl tikai mācāmies.