Domburs, kurš atteicās piedalīties reklāmas kampaņā par vakcināciju, nevar izlemt – pieņemt vai nepieņemt ordeni

Žurnālists Jānis Domburs, kuru savulaik Veselības ministrijas pārstāve aicināja piedalīties vienā no reklāmas kampaņām par vakcināciju, no tās atteicās, jo, kā pats skaidroja Rīga TV24 raidījumā Uz līnijas, “man tas drusku nepatika, ka mēs nodokļu maksātāju naudu tērējam kampaņai. Tērējam tai kundzei. Samaksājam viņai.” Tāpat Domburs toreiz norādīja, ka neuzskatot par pareizu nodokļu maksātāju naudas tērēšanu “vienas puses kampaņai ar populāriem cilvēkiem”.

Savukārt nu Domburs nevar izlemt, pieņemt vai atteikties no viņam piešķirtā Triju zvaigžņu ordeņa. Kaut gan vietnē Facebook publicētās pārdomas vedina domāt, ka žurnālists varētu atteikties no apbalvojuma, jo, tā sacīt, stāv augstāk par to, pagaidām gan nav dzirdēts, ka viņš patiešām to būtu izdarījis.

“Aprīļa pēdējā diena pārsteidza ar ziņu, ka esmu iekļauts ar Triju Zvaigžņu ordeņiem apbalvoto sarakstā. Ordeņu piešķiršana pēdējās dienās raisījusi publisku rezonansi, tāpēc uzskatu par pienākumu dalīties arī ar savām domām. Arī par atteikšanos no šī apbalvojuma.

Ziņa par ordeni neradīja ne prieku, ne gandarījumu divu iemeslu dēļ. Tāpēc, ka gadiem ilgi šo apbalvojumu saņēmēju loks rada jautājumus par piešķiršanas principiem un ordeņu būtību diskreditē tas, ka starp saņēmējiem ir tādi, kuri, tēlaini izsakoties, pelnījuši nevis dāvanas, bet žagarus. Un tāpēc, ka savu darbu turpinošam žurnālistam, kam vēl tālu līdz pensijas gadiem, ir jāpārstāv sabiedrības intereses un jābūt kritiskam pret varu, taču, ja daudzi sabiedrībā neuzticas varai un daļa ordeņu piešķiršanu uztver kā pielīšanu vai uzpirkšanu no varas puses, tas var vairot neuzticēšanos žurnālistam.

Saņēmu vairāku draugu, paziņu un kolēģu apsveikumus. Izlasīju viedokļus un komentārus interneta portālos un sociālajos tīklos, kur vairākums bija kritiski, dažādos pamatojuma vai rupjības līmeņos. Dažiem varētu vien ieteikt nespriest pēc savas samaitātības pakāpes, vēl par dažiem, kuri ordeņu saņēmējiem veltīja vārdus “m…kas”, “dibenlaizītāji” un tamlīdzīgus, var izteikt vien nožēlu. Tomēr dažos jāieklausās.

Daļu no pašreizējiem lēmējiem – Valsts prezidenta ieceltajiem Ordeņu kapitula dalībniekiem – pazīstu personiski. Darba lietu sakarā, ne vairāk. Man nav iemesla domāt, ka viņu lēmumu motīvi, lai cik subjektīvi, būtu negodprātīgi.

Tikmēr valsts prezidentam, kurš ir politiķis, jebkurš lēmums, protams, saistās arī ar reitingu. Bet kapitula kancleres agrākā redakcionālā un ideoloģiskā pozicionēšanās darbā medijā un politikā neizbēgami rada daļā sabiedrības pretreakciju un šaubas par objektivitāti.

Uz šī fona atkal ir pamats jautājumiem par to, kā tiek vērtēti likumā noteikti “sevišķie nopelni Tēvijas labā”, par ordeņu šķiru dalījumu pat nerunājot. Arī profesiju un nozaru pārstāvniecība rada jautājumus, tostarp tagad, pandēmijas laikā.

Apjautājos daļai no apsveicējiem par šo visu. Kas būtiski, kritiskajam vērtējumam absolūti lielākais vairākums piekrita – gan par diskreditēšanu, gan par pretrunām žurnālista darba kontekstā. Tomēr atteikšanos gandrīz neviens neatbalstīja. Tostarp argumentējot, ka daudzi to uztvertu kā necienīgu soli pret valstiski svarīgu novērtējumu un simbolu. Viens no komentāriem bija – tās ir lamatas, kritizēs jebkurā gadījumā, atteiksies vai neatteiksies.

Kritiķi, kas valsts apbalvojumus žurnālistiem Latvijā pielīdzina PSRS, Krievijai vai citām nedemokrātiskām valstīm, gan ir pārcentušies. Šīs līdzības var radīt bažas, taču arī demokrātiskās valstīs žurnālisti ir starp ordeņu saņēmējiem. Daži atsakās, citi pieņem. Ieskatījos arī valsts apbalvojumu saņēmēju sarakstos Igaunijā un Lietuvā, kur arī atradu vairāku, arvien strādājošu žurnālistu vārdus. Vienīgi tik plašs ordeņu birums, kā tagad Latvijā, šajā jomā nav manāms.

Negribu izrādīt necieņu ne pret ordeni, ne valsti, ne citiem saņēmējiem. Taču stāsts nav tikai par ordeņiem, tāpēc gribu izmantot šo iespēju, mēģinot aktualizēt pāris lietas ne vien par ordeņiem, bet arī medijiem un valsti.

Par ordeņiem. Uzskatu, ka to dalītājiem pienāktos reaģēt uz kritiku par apbalvojumu zudušo prestižu daudzu acīs, skaidrot piešķiršanas vai nepiešķiršanas principus, vērtēt vai nav pieļautas kļūdas.

Par medijiem. Žurnālistu apbalvošanas sakarā svarīgais ir arī tas, ko dara mediji un ordeņu dalītāji ikdienā. Ciktāl mediji īsteno savu “ceturtās varas” atbildību – gan žurnālistu, gan redaktoru, gan īpašnieku līmenī. Kas nav viens un tas pats. Ciktāl vara un sabiedrība respektē un stiprina mediju neatkarību un vārda brīvību Latvijā. Nepietiekami, un nez vai ordeņi palīdzēs.

Par valsti. Lielo sabiedrības neuzticēšanos gan varai, gan savstarpēji un arī valsts attīstības defektus mēs nenovērsīsim ar ordeņiem. Taču tie nav nesaistīti, jo neuzticēšanās iemesls ir arī taisnīguma deficīts, bet ordeņu piešķiršana ir daļa no kopējās morāles – kurus kāpēc “godā ceļ” vai nosoda, par ko runā un ko noklusē.

4. maija gadskārtai par godu ordeņus dalot, nāktos piezemēt patosu un nenoklusēt, ka neuzticēšanās un valsts attīstība nesaraujami saistās ar tām neatkarības un brīvības pamatvērtībām, kas arvien ne tuvu nav īstenotas. Bet tās ir kopējās valsts un nacionālās intereses, uz ko vēl un vēl vairāk būtu jātiecas gan ordeņu dalītājiem, gan viņu kritiķiem.

Ja tas varēs ko ietekmēt, atteikšos no ordeņa jebkurā brīdī. Šobrīd gan piešķīrējiem, gan kritiķiem saku – paldies, turpināšu strādāt un būt kritisks pret visiem un jebkuru.

Foto: ekrānuzņēmums

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!