Cik daudz nekonsekvences, mānīšanās un subjektīvu iegribu ir jaunajā budžetā!

ROMĀNS MEĻŅIKS, LA.lv

Ko jūs domājat par valsts budžetu? Neko – tāda droši vien būtu vairuma iedzīvotāju pirmā spontānā atbilde. Jo valsts budžets šķiet kaut kas tāls, sarežģīts, kamēr katra indivīda prātu vairāk aizņem paša maciņa saturs, dzīves izmaksu kāpums un ar to saistītās nākotnes perspektīvas.

Taču tā gluži nav, ka par valsts finanšu lietām cilvēkiem galīgi nebūtu ko teikt. Teju katram ir vismaz pa kādam retoriskam vai neatbildētam jautājumam par šo tematu. Bet pāri visam droši vien ir neizpratne par to, cik daudz nekonsekvences, mānīšanās, ekonomiski nepamatotu subjektīvu iegribu un politisku interešu ir saistībā ar valsts budžetu dalīšanu valdībā un parlamentā.

Spilgtākais piemērs – samazinātās PVN likmes piemērošana svaigiem augļiem, ogām un dārzeņiem. Mums publiski to pasniedz kā lielu panākumu, ka minētajiem produktiem likme no jaunā gada būs samazināta uz 12%. Bet! Tagad ir 5%! Tātad faktiski likme ir augstāka.

Atrunas, ka 5% spēkā vien līdz gada beigām, pēc tam būtu bijis 21%, bet izdevies panākt 12%, tāpēc likme esot nevis augstāka, bet zemāka, ir vien atrunas, blefošana. Vēl jo vairāk, ja šie 12% ir tikai uz gadu, tātad vēl pēc gada visa tā tirgošanās par likmēm sāksies no gala.

Kā lielu panākumu mums cenšas pasniegt algu kāpumu. Te jautājums lasītājiem – cik daudz ir to, kuri reāli pamana savu ienākumu būtisku pieaugumu? Un cik ir to, kuru pirktspēja augstās inflācijas dēļ ir būtiski samazinājusies?

Atceramies stāstu par vidējo temperatūru slimnīcā – kādam strauji kāpj, citam krīt, bet vidēji turas normas robežās. Ar algām līdzīgi – daļai tās palielina, turklāt strauji, daļai ienākumi paliek nemainīgi, vēl citi ciparu izteiksmē gan saņem vairāk, bet tāpat spiesti domāt, kā nodzīvot no algas līdz algai, jo inflācijas dēļ viss maksā daudz dārgāk. Tātad algu kāpums pat ja ir, vidēji rēķinot, nav gluži tā, ka visi dzīvotu labāk.

Lielā nejēdzība, ka algu celšana no budžeta finansētajās nozarēs ir nevis pakāpeniska, līdzsvarota, bet gan kā reakcija uz kategorisku pieprasījumu, streiku draudiem. Proti, kamēr kādā nozarē -, piemēram, izglītībā vai medicīnā – strādājošie nedraud ar protesta akcijām, tikmēr par viņu vajadzībām neatceras. Un attiecīgi – tie, kas klusē, spiesti samierināties gan ar zemajām algām, gan laikmetam neatbilstošiem darba apstākļiem.

Arī nākamā gada valsts budžetā to redzam – finansējuma sadalē par galvenajām valsts prioritātēm noteiktas iekšējā un ārējā drošība, izglītība un veselība. Ka drošība, tas objektīvi, redzot ārējos apdraudējumus. Savukārt izglītība un veselība kā prioritāte ir tieši šajās nozarēs strādājošo publiskā spiediena uz politiķiem rezultāts.

Cik efektīvs? To redzēsim pēc laika, jo papildu finansējums, protams, tiks piešķirts ne tikai algu pielikumiem, bet arī ieguldījumiem būvēs, aprīkojumā, tehniskā nodrošinājumā. Un te vēl jautājums, cik reāli liels būs algu pielikums, vai tas daudzmaz kompensēs to dzīves izmaksu kāpumu, kāds bijis pēdējos gados?

Statistika uzrāda nominālās algas Latvijas darba tirgū kāpumu, bet skaidrs, ka šī tendence nav viendabīga. Mēs labi atceramies, cik strauji algas kāpa ministriem un deputātiem. Un mēs ne reizi vien esam dzirdējuši no ļoti pieredzējušiem pedagogiem, ka viņiem nesenais “algu pieaugums” ir ar mīnusa zīmi, jo mainīta aprēķina kārtība un nauda vispirms tikusi mazāk atalgotajiem, tātad arī mazāk pieredzējušiem, mazāk strādājošajiem. Tas atgādina situāciju veikalā – sviesta paciņas cena it kā nemainās, taču, ja ieskatās, tās svars nemanāmi mazinās no 200 gramiem uz 180 vai tml.

Un te vēl būtiski – izglītības un veselības jomās strādājošajiem ar protesta akcijām izdevās ko panākt, jo viņu ir daudz un viņu darbs ietekmē teju vai katru no mums. Taču daudzās citās jomās strādājošajiem nav tāda svara. Proti, piemēram, muzeju vai arhīvu darbinieku, koru vadītāju, pastnieku u.c. bēdustāsti līdz varas virsotnēm visdrīzāk nemaz nenonāk, un, pat ja nonāktu, tie nebūtu tik vērā ņemami, jo neraisītu tik lielu publisko rezonansi.

Kāds risinājums? Varbūt jāsāk no budžeta finansētajiem (skolotājiem, policistiem, muzeju darbiniekiem utt) algas indeksēt kā tagad pensijas, nevis ilgstoši turēt nemainīgas, līdz sākas protesti un tad jāpieņem politiski lēmumi? Tas pats attiecas uz dažāda veida pabalstiem, kas daudzos gadījumos ir nemainīgi jau daudzus jo daudzus gadus. Ieviest principu, ka algām no budžeta finansētajiem jābūt ilgtermiņā sabalansētām nevis katru gadu politiski plosītām.

Te gan būtiski – ja šādu kārtību ievieš, ļoti svarīgi ir izvairīties no algu indeksācijas iesaldēšanas, lai nav tā, kā bija ar deputātu algām – ilgstoši necēla, bet, kad tam sadūšojās – skandāls un arī problēma, ka uzreiz nepieciešami paprāvi naudas līdzekļi.

Jā, zināms, ka valsts institūciju amatpersonu un darbinieku darba samaksu jau tagad indeksē saskaņā ar tirgus koeficientu, taču šajā gadījumā runa par ne tikai valsts pārvaldes institūcijām, bet gan plašāk – visiem, kas saņem atalgojumu no valsts vai pašvaldību budžetiem.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!